Organizācijai Jesuit Refugee Service – 30

14. novembrī uz 30 darbības gadiem atskatījās starptautiskā palīdzības organizācija Jesuit Refugee Service. Jezuītu palīdzība bēgļiem ir veltīta tiem, kas ir izkaisīti savās mītnes zemēs un ieradušies meklēt patvērumu citās valstīs. Organizācijas centrs atrodas Romā.

Jesuit Refugee Service ir dibināta 1980. gada 14. novembrī pēc toreizējā Jēzus Sadraudzības ģenerālpriekšnieka Pedro Arrupes ierosmes. Viņš vēlējās palīdzēt vjetnamiešiem, kas, beidzoties karam, laivās pameta savu zemi, bēgot no jaunā komunistiskā režīma izrēķināšanās. Ceļā tie sastapās ar lielu bīstamību, daudzi gāja bojā, cieta no pirātu uzbrukumiem, tika pārdoti verdzībā un prostitūcijā.

Jezuītu palīdzības organizācija bēgļiem laika gaitā pārtapa par lielu, starptautiska mēroga organizāciju. Šodien tā darbojas 57 pasaules valstīs, kur tiešā veidā aprūpē vairāk nekā 500 000 cilvēku. Organizācija sniedz ne tikai pirmo, neatliekamo palīdzību, bet rūpējas arī par bēgļu izglītību, veselības aizsardzību, sociālo pakalpojumu sniegšanu, veicina tādas aktivitātes, kas nes viņiem ienākumus.

Kopā ar apmēram 100 jezuītiem organizācijas darbā ir iesaistījušies vairāk nekā 1200 dažādu darbinieku, lielākoties brīvprātīgo, kā arī 85 reliģiskie no citām kongregācijām. Bez tam, bēgļi paši ir nodarbināti skolās, slimnīcās un citās iestādēs.

Jesuit Refugee Service aktīvi iestājas par cilvēktiesību aizsardzību. Tai ir savi pētniecības centri Oksfordas un Deusto universitātēs. Oksfordas universitātē, Pedro Arrupes centrā, tiek sagatavots arī Jesuit Refugee Service personāls. Deusto universitātē, kas atrodas svētā Ignācija dzimtajā Basku zemē, ir izveidots Cilvēktiesību aizsardzības institūts, kurā tiek veikti pētījumi par bēgļiem un piespiedu migrāciju. No šiem pētījumiem tiek aicinātas smelties gan dažādas Baznīcas apvienības, gan nevalstiskās organizācijas un valstu valdības.

Pašreizējais Jesuit Refugee Service direktors, jezuītu tēvs Peters Balē pastāstīja, ka viņa vadītās organizācijas galvenā pieeja ir pavadība. „Mūsu vieta ir tuvu bēgļiem, vēlamies just viņu realitāti nometnēs, konfliktu zonās, aizturēšanas izolatoros – pašā sabiedrības malā. Šis tuvums mums māca, kā labāk kalpot un aizstāvēt bēgļus, kā veicināt taisnību un izlīgšanu.”

Līdzīgas domas, šais dienās Pontifikālajā Gregora universitātē tiekoties ar studentiem, pauda tēvs Marks Rapers – bijušais Jesuit Refugee Service direktors, šobrīd Āzijas un Klusā okeāna salu jezuītu konferences prezidents. Viņš teica, ka organizācijas misija ir ieklausīties tajos, kuriem nav izvēles. Tēvs Rapers pastāstīja, ka no pirmās saskarsmes ar vjetnamiešu bēgļiem līdz šodienai ir noiets pamatīgs ceļa posms, kura laikā ir gūta liela mācība, galvenokārt, par to, ko nozīmē „būt un justies bēglim”.

Sarunājoties ar Gregoriānas studentiem, jezuīts atcerējās kādu sudāniešu bēgli, vārdā Gabriels. 1983. gadā, sākoties Pilsoņu karam, viņš bija spiests pamest Sudānu. Bēgļa gaitas veda uz Irānu un Irāku, kur piedzīvots jauns konflikts. Vēlāk, meklējot sev kārtējo mājvietu, Gabriels nonācis Libērijā, taču šeit piedzīvotas citas šausmas. „Gabrielam bija lemts izstaigāt mūsu pasaules konfliktu ģeogrāfiju un beigās kļūt par upuri karā, kuru viņš pats nebija izraisījis,” teica tēvs Rapers, kurš Gabrielu pats bija veltīgi izmeklējies Libērijas galvaspilsētas Monrovijas drupās.

„Šis nav vienīgais zaudējumus, kuru ir pieredzējuši jezuītu palīdzības organizācijas darbinieki,” studentiem stāstīja bijušais Jesuit Refugee Service direktors. Viņš atgādināja arī, ka šīs organizācijas dibinātāju Pedro Arrupi 1945. gada 6. augustā Hirosimā kopā ar astoņiem citiem jezuītiem tikai brīnumainā kārtā no atombumbas izraisītās radiācijas paglāba vējš. Būdams ārsts, Arrupe vadīja pirmo glābšanas operāciju, izmantodams savas mediķa prasmes kalpošanā ievainotajiem un mirstošajiem. Sev uzticēto Japānas jezuītu novicinātu tai laikā viņš bija pārveidojis par slimnīcu, kurā tika kopti vairāk nekā 200 cilvēku – lielākoties nāvei nolemtie atombumbas upuri.

I. Šteinerte/MISNA, FIDES, Wikipedia