Pārdomas Lāčplēša dienā: Būsim brīvības cīnītāju nesto upuru cienīgi!
Atkal esam sagaidījuši 11. novembri, mūsu brīvības cīnītāju piemiņas dienu. Šodien
mums katram jāuzdod sev jautājums: No kurienes smēlās spēku tie, kuri savas tautas
dēļ bija gatavi ziedot savas dzīvības? Jāņa Evaņģēlijā ir teikts: „Nav nevienam lielākas
mīlestības par to, ja kāds atdod savu dzīvību par saviem draugiem.”
Varbūt
mums šodien šķiet, ka no mums netiek prasīts tas augstākais mērs, kurš tika prasīts
no tiem, kuri cīnījās Brīvības cīņu kauju laukos, taču Evaņģēlijs norāda, ka mūsu
mīlestības mērs ir tik liels, cik mēs esam gatavi ziedot sevi sava tuvākā labā. Tātad,
mums sevī jāatklāj tos augstākās mīlestības avotus, kurus mums devis pats Dievs.
Cīņa
par brīvību ne vienmēr notiek ar ieročiem rokās. Pagājušais gadsimts mūsu tautai ir
devis daudzus brīvības cīnītājus, kuru galvenie ieroči bija savas tautas un zemes
mīlestība, sirdsapziņa, drosme un godaprāts.
Arī šodien mums jāizcīna brīvības
cīņas. Mūsu tauta un zeme kļūs patiesi brīvas tikai tad, ja mēs paši kļūsim garīgi
brīvi. Lai kļūtu patiesi brīvi, mums jāatbrīvojas no visa, kas mums traucē ceļā uz
iekšējo brīvību. Taču ar to vien nepietiek. Mums beidzot pašiem jāsāk vērtēt savā
zemē notiekošo. Vislabākā dāvana, ko mēs šajā laikā varam savai zemei dot – ir atteikšanās
no paļaušanās uz tukšiem solījumiem. Jau sen ir pienācis laiks mums pašiem kļūt par
politikas veidotājiem. Tam ir vajadzīga drosme.
Daudziem no mums nav viegli
atteikties no ticības lozungiem un sākt pašiem domāt un rīkoties. Taču tā šodien ir
vienīgā iespēja. Tikai tā mēs varam attaisnot upurus, kurus mūsu labā ir nesuši mūsu
tautas brīvības cīnītāji.
Dziļā pateicībā pieminēsim tos, kuri sevi ir ziedojuši
mūsu tautas un zemes labā, un lūgsim no Dieva spēku, lai mēs būtu viņu nesto upuru
cienīgi.