Arhib. M. Pjačencas pārdomas Mirušo atceres dienā

„Nevienu patiesi kristīgu aktu nav iespējams veikt, ja neparaugāmies uz debesīm. Tiem, kuri savā sirdī un savā dzīvē ir izvēlējušies sekot Jēzum Kristum, paraudzīšanās uz debesīm ir dabiska lieta. Vēl jo vairāk tas ir priesteriem.”

Par priesteriem, kas jau aizgājuši mūžībā, 2. novembrī, Mirušo atceres dienā, aizlūdza Klēra kongregācijas prefekts Mauro Pjačenca. Lūgšanā viņš pieminēja, ka priesteriskā eksistence ir un tai vienmēr vajag būt debesu „dzīvajai piemiņai”, jo priesteris savā dzīvē kalpo tam, lai cilvēki satiktos ar Dievu. Viņš nemitīgi rūpējas, jo īpaši, ar sakramentu svinēšanu, lai notiktu šī mistiskā „cilvēciskā un dievišķā satikšanās”, pēc kuras visos laikos – arī mūsdienās, slāpst cilvēku dvēsele.

Neraugoties uz to, ka šodien dominējošā kultūra šīs slāpes ir pakļāvusi relatīviskai un hedonistiskai reducēšanai, tās nav novēršamas pavisam. Šīs ir slāpes pēc debesīm, slāpes pēc bezgalīgā.

Priesteriem īpašā veidā ir ļauts piedalīties dievišķajā dzīvē un paša Kristus priesterībā. Caur savas dzīves upuri, Kristus ir atvēris „debesu durvis”. Tās ir vaļā visiem tiem, kas vēlas Viņam sekot. Priestera galvenais uzdevums ir nemitīgi atvērt „debesu telpu”, lai cilvēki remdētu savas slāpes, lai viņi satiktos ar Kungu, lai Viņu pazītu, iemīlētu un vēlētos Viņam kalpot.

Atzīmējot Mirušo piemiņas dienu, Klēra kongregācijas prefekts aicināja lūgt dzīvības Kungu par visiem aizgājušajiem brāļiem, kas mīt „debesu gaismā”. Viņš aicināja izjust šo priesteru klātbūtni, kas stiprina apziņu par cilvēka galējo likteni – debesīm. „Debesis būs atmaksa par visām pastorālajām rūpēm. Tās būs patiess prieks, kas mūs sagaida,” teica prefekts.

Pāvests Benedikts XVI enciklikā Spe salvi ir atgādinājis, ka mūžīgā dzīve ir „brīdis, kurā iegrimstam bezgalīgās mīlestības okeānā, kurā laiks vairs nepastāv. Nepastāv vairs ne „pirms”, ne „pēc”. Varam tikai pacensties domāt, ka šis brīdis ir dzīve vispilnīgākajā nozīmē, kurā aizvien no jauna iegrimstam būtības plašumos un tai pašā laikā esam neizmērojama prieka piepildīti” (12).

„Šis prieks,” teica arhibīskaps Mauro Pjačenca, „kuru dievišķā mīlestība mums dažreiz ir devusi nobaudīt, ir tas, pēc kura nemitīgi tiekties, kura dēļ dzīvot, kura dēļ, neraugoties uz visām grūtībām, saglabāt ticību.”

Klēra kongregācijas prefekts aicināja lūgties par mūžībā aizgājušajiem priesteriem, bet viņus, savukārt, aicināt lūgties par tiem priesteriem, kas vēl svētceļo šīszemes virsū, kas joprojām ir pakļauti dažādiem kārdinājumiem un briesmām, kam vienmēr ir nepieciešams paraudzīties uz to, kuru sauc par „Debesu Karalieni”, lai saņemtu mierinājumu un atbalstu svētuma ceļā.

„Lai mūs atbalsta visu mirušo priesteru izvēlētās rindas, lai palīdz mums veikt nemitīgu iekšējo reformu un sirds atgriešanos, ko prasa mūsu priesteriskais stāvoklis. Lai Kungs dāvā savai Baznīcai svētus priesterus,” mirušo atceres dienā lūdzās Klēra kongregācijas prefekts.

I. Šteinerte / VR