Kā dziedēt seksuālo pārkāpumu sekas? Jezuīta Dž. Kostas viedoklis

„Baznīca un seksuālie pārkāpumi: no pazemotās līdz pazemībai” – tā saucas jezuīta Džakomo Kostas raksts žurnālā Aggiornamenti Sociali – „Sociālie jauninājumi”. Autors paskaidro, ka būdama viena no Baznīcas kopienām, arī Jēzus Sadraudzība jūtas atbildīga to ziņu priekšā, kas vēstī par priesteru pastrādātajiem seksuālajiem pārkāpumiem attiecībā pret mazgadīgajiem. Šīs epizodes vairo neuzticību pret Baznīcu. „Lai nožēla būtu īsta, mums, kā Baznīcai, ir jāuzņemas šķīstīšanās process,” uzsver jezuīts. Viņš norāda, ka ir jāturas pretim kārdinājumam meklēt atsevišķus grēkāžus, bet visiem kopā ir jāprot nest tā nasta, ko ir uzlicis nodarītais grēks. Nedrīkst baidīties no patiesības un taisnības, rūpēties par savu tēlu, aizmirstot upuru sāpes. Ir droši jāstājas pretim tam dziļajam ļaunumam, kas ir saistīts ar izpratni par varu Baznīcā:


Pirmā doma, lasot ziņas par seksuālajiem pārkāpumiem, kavējas pie upuriem, pie mazgadīgajiem, kas ir ievainoti savas cilvēcības dziļumos – afektivitātē, jūtās, uzticībā, fiziskajā integritātē, spējā veidot attiecības. Tās ir personas, kas ir pavedinātas, izmantotas, šaustītas, izvarotas. Personas, kurām ir jāturpina dzīvot, aiz muguras nesot nastu, kas viņus darīs ievainojamus. Par upuriem zināmā mērā kļūs arī viņu ģimenes. Tām nāksies uzdot jautājumus „Vai bijām darījuši visu, lai tas nenotiktu?”, „Vai mums nevajadzēja to pamanīt jau agrāk?”

Šīs nodotās uzticības epizodes, tik delikātu attiecību izkropļošana, kādas pastāv izglītības jomā, sabiedrībā vairo sajūtu, ka nav neviena cilvēka, kuram var uzticēties, ka aiz katra stūra draud briesmas. Pieaug bailes un aizdomas: tā ir dziļa rēta, kas satricinājusi attiecību veidošanu ar citiem un kas visu sabiedrību padara nabadzīgāku, ieviešot dziļus zaudējumus tās „sociālajā kapitālā”.

Diemžēl, ļaunuma saikne, kas veidojas šais apstākļos, tik viegli un ātri nav vis saraujama. Tā apdraud citus labumus, sākot no daudzu godīgu priesteru un reliģisko darba, kuriem nepelnīti nākas saskarties ar aizdomām un neuzticību. Rezultātā palēninās atbrīvojošās Evaņģēlija vēsts izplatīšana, kas viņiem ir uzticēta, un tiek kompromitēta Baznīcas darbība, kas daudzās pasaules malās ir vienīgais atbalsta punkts.

Šo atziņu priekšā, apjukumam seko citas izjūtas – sākot no dusmām līdz nedrošībai. Kā ticīgajiem un Baznīcas locekļiem, un galu galā, kā sabiedrības locekļiem, mums ir jāsāk atbrīvoties no šīm iz`jūtām, lai uzsāktu atjaunotnes ceļu, kas bez šaubām, būs ilgs, smags un sāpīgs. Uz to norāda pāvests Benedikts XVI, kas līdzās lūgumiem piedot un atvērtībai taisnības noskaidrošanā, ir akcentējis: „Lai stātos pretim pašreizējai krīzei, būtiski ir pieņemt mērus, kas taisnīgā veidā palīdz tiesāt atsevišķus noziegumus. Tomēr, šo mēru vien nepietiek. Ir vajadzīgs jauns skatījums, lai iedvesmotu ne vien pašreizējās, bet arī nākamās paaudzes novērtēt mūsu kopējās ticības dāvanu”. Tas ir izvilkums no pastorālās vēstules, ko pāvests šī gada 19. martā (savā vārda dienā) rakstīja Īrijas katoļticīgajiem.

Lai šo jauno skatījumu veidotu, būtiski šķiet trīs soļi, kas var palīdzēt atjaunot uzticību. Pirmais ir neļauties kārdinājumiem, ka viss tiks atrisināts, sameklējot grēkāžus, saraujot solidaritātes saites ar cilvēkiem. Ir jāatceras, ka visdziļākais ļaunuma apmāns ir tieši solidaritātes saraušana, visus atstājot vientuļākus, vājākus un ievainojamākus. Otrs solis ir pārvarēt vainas sajūtu – ne tik daudz, lai uzņemtos atbildību par notikušajiem faktiem, jo vaina gulstas tikai uz tiem, kas tos paveikuši, bet galvenokārt, par to smagumu, kādu rada šo pārkāpumu sekas. Šāda atbildības uzņemšanās prasa konkrētā un efektīvā veidā novērst situācijas cēloņus. Tas, savukārt, ved pie jautājuma par varu un dialogu Baznīcā, lai tā vairs nepiedāvātu nekādus alibi vainīgajiem, bet drosmīgi spētu risināt smagas situācijas un viest cerību.

Pamatojoties uz apjukumu, dusmām un nomāktību, jūtam spēcīgu pamudinājumu meklēt grēkāzi, uz kuru novelt vainu. Pie tam, šāds grēkāzis tiek rasts ne vien patiesajā vaininiekā, bet arī tais ekleziālajās autoritātēs, kas nav ievērojušas notiekošo. Taču, tāpat kā ikreiz, „ļaunā tēla” „izveidošana”, uz kuru izgāzt niknumu, nav nekas cits kā īsākais un reizē arī maldinošākais ceļš.

Šeit nevēlamies atbalstīt individuālo, juridisko un morālo to personu atbildību, kas ir noziegušās, vai kas nav bijušas pietiekami modras, lai novērstu noziedzības aktus. Šādi gadījumi liek saprast, ka ikvienas cilvēku kopienas pamatā, ieskaitot Baznīcu, ir būtiska un neizdzēšama saikne, saskaņā ar kuru, dažu tās locekļu paveiktās darbības, būtībā iesaista visus kopienas locekļus. Tas attiecas gan uz ļauno, gan arī uz labo. Varam mēģināt no šīs saiknes atteikties, taču tas nozīmētu, ka mēs, kā kopiena, likteņa varā atstājam ne tikai vainīgos, bet arī upurus.

Solidaritāte, uzņemoties grēka sekas, ir patiesi kristīgas perspektīvas kodols, ko pirmajā personā īstenoja pats Jēzus. Tāpēc arī ekleziālā kopiena ir aicināta sekot Viņa piemēram. Tā nedrīkst attālināties no kļūdām, kas ir pieļautas tās institūciju iekšienē un ārpus tām. Pastāv atbildība, kurā ir jādalās visiem: šai ziņā neviens nevar attālināties un izvairīties no smaguma nastas.

Šīs solidaritātes pieņemšana rosina uzņemties arī atbildību. Tieši tā ir atslēga, kas izskaidro neseno, diemžēl, novēloto, ekleziālo autoritāšu nostāju. Runa ir par patiesu šķīstīšanās procesu: nebaidīties no pazemošanās, atzīstot vainas, un no riska gūt apvainojumus – to skaitā arī nepatiesus, lai uzsāktu iet pa taisnības ceļu, un kopā lūgtu piedošanu upuriem. Tas ir ceļš, kurā netrūkst kauna un ciešanu, taču tas ir vienīgais ceļš, kas šodien paveras Baznīcas priekšā visā tās kopumā. Ceļš, kas no pazemošanās ved pie pazemības. Tas nozīmē stabili balstīties uz zemes, jeb skatīties īstenībai acīs, nevis slēpties aiz nepatiesa sevis attēla.

Grēku nožēla un lūgums piedot nav jāuztver kā īsākais ceļš, lai novērstu uzmanību no taisnības. Tas ir ceļš, lai neapstātos vainas apziņas priekšā. Īstenībā pastāv liela atšķirība starp jēdzienu „vainas apziņa” un „vainas nožēla”.

„Vainas apziņa” paliek koncentrējusies uz kļūdu. Tā it kā apdraud idealizētu un neirotisku attēlu par sevis pilnību. Kauns, ko rada vainas apziņa, liek uzlikt masku un falsificē komunicēšanos ar citiem, dažreiz izvairoties no tās vispār, jo īpaši tad, kad saskaramies ar savu kļūdu upuriem. Tas atklāj narcistisko un egoistisko vainas apziņas dabu, kas ved pie rūpēm par savu attēlu, tā vietā, lai censtos dziedēt citiem netaisnīgi nodarītos ievainojumus un sāpes.

Savukārt, izdarot „vainas nožēlu”, vairs nemeklējam sevis attaisnošanu, bet liekam triumfēt patiesībai, atzīstot nodarīto ļaunumu un sevi kā atbildīgos tā priekšā. Tādējādi, spējam uzņemties rūpes par sekām un cenšamies labot nodarīto. Tikai tad, ja atmetam izmisīgus centienus atbrīvoties no „vainas apziņas”, ir iespējams atvērties nākotnei un izvairīties no turpmākās kļūdu atkārtošanas. Tas ir gluži tas pats, uz ko Baznīca vienmēr ir rosinājusi cilvēkus, kas pieņem Izlīgšanas sakramentu.

Minētie notikumi skaidri norāda uz to, ka kristīgās kopienas iekšienē pastāv dziļāks ļaunums, ko vēlamies un ko vajag drosmīgi izskaust. No dažādām pusēm Baznīca tiek rosināta pārskatīt varas jēdzienu un veidu, kādā vara tiek izmantota Baznīcā. Dažas balsis, kas mudina to darīt, atrodas ārpus Baznīcas un to noskaņojums nebūt nav draudzīgs. Tā piemēram, britu laikrakstā The Observer, šī gada 21. marta numurā žurnālists O’Tūls raksta: „Seksuālie pārkāpumi pret bērniem pastāv dažādās sociālajās vidēs. Izņēmums nav arī Katoliskā Baznīca. Taču tā atšķiras ar savu varu. Baznīca izmanto savu autoritāti, lai piespiestu upurus un viņu ģimenes locekļus klusēt un slēpt vardarbību. Tā visa pamatā ir šī autoritārā sistēma”.

Taču daudzas balsis atskan arī no pašas Baznīcas. To skaitā ir arī Puatjē arhibīskapa Albēra Rue teiktais laikrakstam Le Monde (2010. g. 4. aprīlī): „Lai pastāvētu pedofilija, ir nepieciešami divi noteikumi – dziļa samaitātība un vara. Tas nozīmē, ka ikviena aizvērta, idealizēta un sakralizēta sistēma slēpj sevī briesmas. Ja kāda institūcija, tai skaitā arī Baznīca, novieto sevi ārpus kopējiem likumiem un apzinās sevi kā spēka pozīcijā esošu, tad iespējamas kļūst finansu un seksuālās novirzes”. Arī pāvests Benedikts XVI šī gada 20. jūnijā, iesvētot jaunus Romas diecēzes priesterus, homīlijā izteica sekojošu apgalvojumu: „Tas, kurš ilgojas būt par priesteri, lai iegūtu personīgo prestižu un varu, jau pašā saknē ir pārpratis šīs kalpošanas jēgu”.

Šai sakarā var saprast bijušā dominikāņu ģenerālpriekšnieka Timoteja Redklifa vārdus, kas publicēti žurnālā Il Regno, šī gada 7. numurā: „Pašreizējā krīze Baznīcai ir ļoti smaga. Tas ir kaut kas vairāk par dažu priesteru un reliģisko paveikto seksuālo vardarbību pret bērniem. Šī ir priesterības un reliģiskās dzīves izpratnes krīze. Tas, ko pārdzīvojam šobrīd, ir visas izpratnes krīze par priesterību – līdz ar priesteru attālināšanos no tautas, līdz ar varas izmantošanu”.

Šādas diagnozes priekšā, šķiet, nav iespējams izvairīties no apjukuma – visvairāk par to dziļo saikni, kas gadsimtu gaitā ir izveidojusies kolektīvajā izpratnē starp struktūru (tai skaitā autoritāti), kas veido daļu no Baznīcas identitātes, un formām (tai skaitā varu), caur kurām šī identitāte konkrētā veidā izpaužas. Šis apjukums ir būtisks tās problēmas elements, ar ko šodien saskaramies.

Ja vienmēr ir pastāvējis risks, ka autoritāte pārvēršas varā, un ja vara ved pie augstprātības un lepnības, kas, savukārt, deģenerējas dažāda veida pārkāpumos, tad vienīgais veids, kā ļaunumu izdziedēt, ir veikt smago patiesības gājumu: no pazemošanas pretim pazemībai. Tieši tā ir pretinde augstprātībai un lepnībai. Tātad, Baznīcai no jauna ir jāatklāj tās patiesā autoritāte. Tā neizriet no jau perfektas būtības, jo Baznīca kā institūcija, sastāv no cilvēkiem. Vēl jo vairāk – tā nevar arī izlikties perfekta, kā daudzi priesteri un laji to varbūt arī gribētu. Patiesā Baznīcas autoritāte dzimst no tās centieniem atspoguļot „bagātību”, kas ir apslēpta „māla traukos” (sal. 2 Kor 4,7), necenšoties apslēpt savu trauslumu, un uzmanoties no iespējamām kļūdām.

Pašreizējā brīža dramatiskums un smagums, ko izraisījuši seksuālie skandāli, ietver arī svarīgu norādi uz ceļu, kas attiecas gan uz atsevišķu ticīgo garīgo dzīvi, gan arī uz struktūrām, valodu, modeļiem, kas piesātina visas kopienas dzīvi.

Ja jau Baznīca ir aicināta darboties pasaulē, tad ir laiks samazināt attālumu, kas tās abas šķir. Ir jāspēj nokāpt no kalna līdzenumā – ar pazemību, atzīstot, ka Baznīca neatrodas ārpus, vai virs sabiedrības, bet gan tās iekšienē. Kardināls Andželo Banjasko Itālijas Bīskapu konferences sanāksmē šī gada 27. maijā uzsvērti atgādināja, ka Baznīca „ir daļa no sabiedrības”. Bez šaubām, ne visiem ir viegli novietot sevi mūsdienu nemierīgajā sabiedrībā un censties dzīvot pilnīgu un cilvēcisku dzīvi. Dalīšanās šajā pieredzē radikāli ietekmē veidu un stilu, kādā mēs, kā Baznīca, sludinām Labo Vēsti.

Ļoti svarīgi ir prast klausīties. Šai perspektīvā nav iespējams saglabāt ārēju morālā pārākuma pozīciju, tādu, kurā viens grib tikai pamācīt, bet neko nemācīties pats. Ir jāsāk ilgstoši ieklausīties cilvēkos, tai pašā laikā apzinoties, ka arī mums ir sakāms kas svarīgs. Šai ziņā lielu iespaidu atstāj jau iepriekš pieminētā franču bīskapa Rue vārdi. Ar dziļu vienkāršību un skaidrību viņš vispirms jautā un tad apgalvo: „Vai Baznīcai ir jābalstās uz klēru, vai visiem kristītajiem? Domāju, ka ir jāuzticas lajiem un jābeidz funkcionēt, pamatojoties uz viduslaiku organizāciju.” Bīskaps Rue turpina: „Šodien var pamanīt zināmu vārda sasalumu. Pavisam niecīgs jautājums par ekzeģēzi, vai morāli, dažkārt tiek novērtēts kā zaimošana. Jau pati jautāšana tiek uzskatīta par grēku” (Le Bars S., „L’Eglise est menacée de devenir une sous-culture”).

Atvērt telpu debatēm un uzskatu konfrontācijai, ir dzīvības un nāves jautājums, arī tad, ja ir jāatsakās no totālas kontroles vēlmes. Baznīca jau ir pārdzīvojusi līdzīgus pārejas posmus, arī nesen. Tie, kas pretojās Vatikāna II koncila sasaukšanai, saskatīja tajā tieši savas kontroles iespējamu zaudējumu. Patiešām, laikā, kas sekoja tūlīt pēc koncila, visvairāk notika seksuālie pārkāpumi, kas kalpoja par vienu no motīviem atjaunot nemitīgu kontroli. Tagad, turpretim, atklājam, ka visa šī kontrole ne tikai nenovērsa citus pārkāpumus, bet sagatavoja augsni, kurā tie nesodīti varēja turpināties un zelt vēl vairāk.

Ir jāatveras Dieva pieredzei. Ja Baznīca, kas aizstāv savu autoritāti a priori un jūtas vajāta, kad sabiedrība to neatzīst, ieklausītos cilvēkos, nemēģinot tos kontrolēt, tā varētu rast jaunus ceļus, lai veiktu savu mistagoģisko misiju, proti, ievadītu cilvēkus Dieva pieredzē. Tās autoritāte tad neaprobežotos ar mācīšanu atkārtot oficiālo doktrīnu, bet gan visiem dotu iespēju un kritērijus, lai izteiktu savus visdziļākos jautājumus un saņemtu uz tiem atbildes.

Šāda veida pāreja pastorālajā praksē prasa pārvarēt tādu izpratni par kristietību, kas saistās ar varu un kontroli pār sirdsapziņām. Tas kaitē pareizai ticības izpratnei un vedina pie šobrīd izplatīta uzskata, ka ticība ir aizliegumu un pienākumu kopums. Ir jāveic dziļa atjaunotne, pedagoģiskais darbs, lai katrs ticīgais varētu liecināt par savu ticību, kas tik ļoti ir vajadzīga pašreizējai sabiedrībai. Visiem ticīgajiem ir jāveido Baznīca, kas ir mazāk klerikalizēta, bet kas prot sniegt garīgu pavadību gan pārliecinātiem ticīgajiem, gan tiem, kas savā ticībā jūtas mazāk droši, gan arī tiem, kas vēl tikai meklē atbildes uz dzīves jēgu.

Ir jāapliecina cerība. Nedrīkst aizmirst, ka daudzi laji, priesteri un reliģiskie no Evaņģēlija un no personīgajām attiecībām ar Dievu turpina smelties spēku, lai strādātu cilvēku labā un aizstāvētu atstumtos, dažreiz pat par savas dzīvības cenu. Kristīgās vēsts spēks neizsīkst arī apmulsuma brīžos, ko radījuši skandāli Baznīcā. Augšāmcelšanās neizslēdz ciešanas un nāvi: augšāmcēlušais Kristus rāda sevi ar visām naglu un zobena atstātajām brūcēm. Tāpat, arī dažādi pārkāpumi, to skaitā arī seksuālie, neizdzēš daudzās labās lietas, ko ir paveikuši ticīgie. Tie, kas dzīvo saskaņā ar Evaņģēliju, ir atklājuši spēku, par ko liecināt citiem. Šī liecība ir pārāk dārga, lai ļautu to pazaudēt.

I. Šteinerte / Aggiornamenti Sociali