Spožs žēlsirdības piemērs, atbalsts trūkumcietējiem, persona ar dziļu ticību un priekšzīmīga
līgava – tā katehēzes mācībā Benedikts XVI raksturoja sv. Elizabeti no Ungārijas,
cikla par svētajām viduslaiku sievietēm ietvarā. Elizabetes dzīve kalpo par paraugu
visiem tiem, kuru rokās ir vara – norādīja pāvests. Viņš pasvītroja, ka jebkāda veida
valdīšanu jāīsteno kā kalpošanu taisnībai un mīlestībai, un nemitīgi jārūpējas par
kopējo labumu. Uz vispārējo audienci Svētā Pētera laukumā pulcējās aptuveni 40 000
svētceļnieku. Atsevišķās valodās Svētais tēvs sveica visus tos ticīgos, kuri uzturas
Romā sakarā ar svētdien notikušajām kanonizācijas svinībām.
Elizabete no Ungārijas
raisīja Viduslaikos un turpina joprojām raisīt lielu apbrīnu – sacīja Benedikts XVI.
Viņas īsais mūžs bagāts ar milzīgiem kontrastiem un asiem pārdzīvojumiem. Dzimusi
1207. gadā. Dzīvojusi gan greznībā bagāto vidū, gan vienkāršībā aprūpējusi trūkumcietējus.
Viņas tēvs Andrejs II bija bagāts un ietekmīgs Ungārijas karalis. Jau četru gadu vecumā
Elizabete tika saderināta ar vienpadsmit gadus veco Tīringenas landgrāfu Ludviķi.
Astoņpadsmit gadu vecumā, pēc tēva nāves, viņš sāka valdīt pār Tīringenu. Abi jaunieši
salaulājās 1220. gadā. Dzīvoja dziļā savstarpējā mīlestībā un visās lietās tiecās
izpildīt Dieva gribu – norādīja pāvests. Ģimenē piedzima trīs bērni. Elizabete necieta
kompromisus. Viņa tiecās savu dzīvi saskaņot ar ticību. Galma greznība viņu nespēja
sajūsmināt. Svētā labprātāk nodevās lūgšanām un žēlsirdības darbiem nabagu vidū.
Benedikts
XVI skaidroja, ka valdīšanas varu Elizabete uzskatīja par pazemīgu kalpošanu. Viņai
rūpēja kopējais labums un trūkumcietēji. Bada laikā viņa atvēra visas valdnieka klētis,
pārdeva muižas, zemes un dārglietas, lai katru dienu pilī paēdinātu 900 cilvēku. Vartburgas
pils tuvumā uzcēla plašu slimnīcu, uz kurieni pati ik dienas devās apkopt slimniekus.
Svētās dzīve saistās ar vairākiem brīnumiem. Kādu reizi Ludviķis satika Elizabeti
ar kalponi, nesot zem virsdrēbēm nabagiem maizi. Vīrs licis parādīt nesamo. Taču attaisot
mēteli, maizes vietā ieraudzīja skaistas rozes un pār sievas galvu – mirdzošu krucifiksu.
Pāvests pasvītroja, ka svētums atspoguļojās gan Elizabetes valdīšanā, gan arī laulības
un ģimenes dzīvē.
Viņas laulība bija patiesi laimīga. Elizabete palīdzēja
savam dzīvesbiedram labās cilvēciskās īpašības izkristalizēt līdz pārdabiskam līmenim,
savukārt, viņš aizstāvēja sievas nesavtīgo atdevi nabagu labā un ticības praktizēšanu.
Aizvien lielākas apbrīnas par savas līgavas lielo ticību pārņemts, Ludviķis, norādot
uz viņas vērību pret nabagiem, sacīja: „Dārgā Elizabete, tu nomazgāji, pabaroji un
apkopi pašu Kristu”. Benedikts XVI piebilda, ka tā ir skaidra liecība par to, kā ticība
un mīlestība uz Dievu un mīlestība pret tuvāko stiprina ģimenes dzīvi un padara vēl
ciešākas laulības saites.
Tomēr laimīgā laulība pastāvēja vien septiņus gadus,
jo Ludviķis, dodoties krusta karā uz Jeruzalemi, smagi saslima un nomira. Kopš tā
laika Elizabete atteicās no visiem pasaulīgajiem labumiem, atdeva tos nabagiem, kļuva
par franciskāņu ordeņa terciāri un kalpoja slimajiem. Nomira 1231. gadā. Jau pēc četriem
gadiem pāvests Gregors IX viņu pasludināja par svēto un terciāru ordeņa debesīgo aizbildni.
Elizabetes personība rāda, kā ticība un draudzība ar Kristu veido taisnīguma un vienlīdzības
apziņu, kā arī attīsta mūsos mīlestību un žēlsirdību – norādīja pāvests. Šī žēlsirdība
ir arī cerības avots. Tā sniedz mums pārliecību, ka Kristus mūs mīl, un palīdz Viņu
saskatīt līdzcilvēkos. Sv. Elizabete aicina mūs iepazīt Kristu, Viņu mīlēt un ticēt,
un tādā veidā atklāt patiesas taisnības, mīlestības un prieka ceļu.