Cilvēkiem būs vienmēr vajadzīgs Dievs, arī tehnikas un globalizācijas laikmetā – raksta
Benedikts XVI vēstulē semināristiem. 18. oktobrī Vatikānā publicētajā dokumentā pāvests
atgādina, ka semināra dzīve ir kopienas dzīve, pasvītro audzēkņu personīgās saiknes
ar Kristu nozīmi, kā arī norāda uz studiju un cilvēciskās izaugsmes būtisko lomu nākamā
priestera dzīvē. Runājot par personas brieduma aspektu, Svētais tēvs pieskaras jautājumam
par dažu priesteru pastrādātajiem pedofilijas noziegumiem, kārtējo reizi pauž savu
dziļo nožēlu un sniedz norādes, kas palīdzēs no tiem izvairīties. Šī gada jūnijā noslēdzot
Priesterības gadu, Benedikts XVI izteica vēlmi īpašā veidā uzrunāt semināristus. Viņš
gribēja paust tiem savu mīlestību un atbalstu. Tāpēc tagad ir tapis minētais dokuments.
Ar šo vēstuli pāvests grib izgaismot dažus nākamajiem priesteriem būtiskus elementus.
Šodien daudzi domā, ka priesterība pieder pagātnei, ka tā nav nākotnes „profesija”.
„Jūs, dārgie draugi, esat nolēmuši iestāties seminārā un sākuši ceļu uz priesterisko
kalpošanu katoļu Baznīcā, un pareizi izdarījāt”, raksta pāvests. Viņš pasvītro, ka
cilvēkiem būs vienmēr vajadzīgs Dievs. Tāds Dievs, kurš atklājās Kristū un dara mūs
par savas Baznīcas locekļiem, lai mūs piepildītu un vestu pa laimes ceļu. Benedikts
XVI atgādina, ka bez Dieva cilvēka dzīve kļūst tukša un bezjēdzīga. Dievs ir dzīvs,
Viņš pazīst katru no mums. Dievam vajadzīgi cilvēki, kuri dzīvo Viņa dēļ un ved pie
Viņa savus laikabiedrus. Tāpēc ir vērts kļūt par priesteri. Pasaulei ir un būs vajadzīgi
priesteri – raksta Svētais tēvs.
Vēstulē Benedikts XVI pasvītro, ka seminārs
tā ir kopiena, un ka vissvarīgākā lieta ceļā uz priesterību ir personīgās attiecības
ar dzīvo Jēzu Kristu. Priestera uzdevums ir vest cilvēkus pie Dieva un veicināt ticīgo
savstarpējo vienotību. Tāpēc svarīgi, lai seminārists iemācītos dzīvot nemitīgā kontaktā
ar Dievu. Īstenot Kunga aicinājumu „lūgties bez mitēšanās” nenozīmē nemitīgi skaitīt
lūgšanas, bet tas nozīmē nekad nezaudēt iekšējo saikni ar Dievu – skaidro pāvests.
Svarīgi, lai diena iesāktos un noslēgtos ar lūgšanu, svarīgi uzticēt Kungam visas
savas rūpes un cerības, kā arī ieklausīties Viņā caur Svētajiem Rakstiem. Attiecību
ar Dievu veidošanas ceļā būtiskas lietas ir lūgšana un sakramenti. Šo attiecību pats
kodols ir Euharistija. Svētais tēvs mudina semināristus iepazīt un iemīlēt arī Baznīcas
liturģiju. Runājot par izlīgšanu, atgādina, ka šis sakraments palīdz mums sevi redzēt
tādus, kādus mūs redz Dievs. Nereti cilvēki iebilst, ka nav vērts iet pie grēksūdzes,
jo rīt atkal tiks pieļauti tie paši grēki. Taču jāapzinās, ka Dievs piedod aizvien
no jauna un konkrētajā brīdī dāvā savu žēlastību. Pāvests atgādina, ka nedrīkst padoties
vienaldzībai. Jātiecas pēc svētuma un savas dzīves pilnveidošanas. Saņemot piedošanu,
es mācos piedot arī citiem. Vēstulē aicina semināristus apzināties arī tautas dievbijības
nozīmi.
Runājot par studijām, pāvests atgādina, ka kristīgajai ticībai piemīt
racionāla un intelektuāla dimensija, kas ir ļoti būtiska. Bez tās ticība zaudētu savu
jēgu. Reizēm semināristi jautā, vai tas vai cits priekšmets būs noderīgs. Taču nepietiek
apgūt tikai to, kas izskatās derīgs, bet ir svarīgi iepazīt un izprast „ticības iekšējo
struktūru visā kopumā”, lai tādējādi spētu dot atbildes uz cilvēku jautājumiem. No
paaudzes uz paaudzi šie jautājumi ārēji it kā mainās, taču to būtība paliek nemainīga.
Svētais tēvs aicina semināristus mīlēt studijas un nodoties tām nopietni.
Semināra
gadiem jākļūst par cilvēciskās nobriešanas laiku – pasvītro Benedikts XVI. Lai priesteris
spētu palīdzēt citiem, viņam pašam jādzīvo līdzsvarā. Šajā uzdevumā ietilpst arī savas
seksualitātes integrēšana personā. Ja pie tā netiek strādāts, tad šī brīnišķīgā dāvana,
kļūst par destruktīvu spēku. Ņemot vērā notikušos pedofilijas noziegumus, pāvests
mudina semināristus būt modrākiem un uzmanīgākiem. Svētā Gara gaismā un ar savas priekšniecības
palīdzību tiem pienākas rūpīgi izzināt, vai viņu ceļš uz priesterību ir Dieva griba.
Bez tam, būtiski ir izkopt cilvēciskos tikumus un nemitīgi turēties pie Kristus. Svētais
tēvs atgādina, ka minētie noziegumi, kurus pienākas kategoriski nosodīt, tomēr nespēj
diskreditēt priesterisko misiju. Tā aizvien saglabā savu lielumu un cēlumu.