Bez kopienas nav autentiskas liecības, teica Benedikts XVI, atklājot Tuvo Austrumu
Bīskapu Sinodi. 10. oktobrī Svētā Pētera bazilikā pāvests kopā ar sinodes tēviem svinēja
Euharistiju. Romā ieradās dažādu valstu un dažādu reliģisko ritu pārstāvji. Tieši
šī daudzveidība ir Tuvo Austrumu reģiona bagātība. Tajā savijušās sešu patriarhātu
un latīņu rita liturģiskās, garīgās un kultūras tradīcijas. Skaidrojot svētdienai
paredzēto Evaņģēlija fragmentu, Benedikts XVI uzsvēra, ka cilvēka pestīšana ir cieši
saistīta ar ticību, kas, dziedinot dvēseli, ved to uz pestīšanu.
“Dievs ir
mīlestība. Viņš vēlas, lai visi cilvēki piedalītos dievišķajā dzīvē, – turpināja pāvests.
– Lai īstenotu savu pestīšanas plānu, Dievs veido pasaulē noslēpumaino, vēsturisko,
transcendentālo kopienu. Viņš atklājās kā Ābrahama, Izaāka un Jēkaba Dievs, kas vada
savu tautu uz brīvības un miera «zemi». Taču šī «zeme» nav no šīs pasaules. Dievišķais
pestīšanas plāns pārsniedz vēstures robežas. Kungs vēlas to īstenot ar cilvēku līdzdalību,
cilvēkiem un cilvēkos, sākot no vietas un laika, kurā viņi dzīvo un kuru Viņš pats
tiem ir devis.”
Benedikts XVI atgādināja, ka Tuvo Austrumu reģions ir mūžsenā
pestīšanas plāna īstenošanas īpaša vieta. Lai atklātu tās nozīmīgumu, pēc pāvesta
domām, ir nepieciešama dzīva kopiena un Kristus mācekļu autentiska liecība.
“Šāda
kopiena ir paša Dieva dzīve, kas caur Jēzu Kristu atklājas Svētajā Garā. Tā ir dāvana,
kas nav atkarīga no mūsu pūliņiem. Tāpēc tas ir izaicinājums mūsu brīvībai, jo no
mums tiek gaidīta atbilde. Kopienai vienmēr ir vajadzīga atgriešanās, kas ir žēlastība.
Pirmo kristiešu skaits Jeruzalemē nebija liels. Tolaik neviens nespēja pat iedomāties,
kas notiks vēlāk. Baznīca dzīvo vienmēr ar to pašu spēku, no kura tā radusies un izaugusi.
Svētā Gara nosūtīšana ir nepārtraukts un dinamisks notikums. Tā īpašs brīdis ir pašreizējā
bīskapu sinode,” atzina Svētais tēvs.
Tuvo Austrumu Bīskapu Sinodes mērķis
ir pastorāls, – skaidroja pāvests. – Taču plašākā perspektīvā tai ir ekumenisks raksturs,
kas saistīts ar dialogu ar jūdaismu un islāmu. Tomēr sinodes prioritāte ir kristiešu
klātbūtne, kas reizē ir liecība. “Vēlam, lai ticīgie izjūt prieku par iespēju dzīvot
Svētajā Zemē. Tā ir Jēzus Kristus klātbūtnes svētītā zeme, kur īstenojās Lieldienu
noslēpums. Gadsimtu gaitā to ir apmeklējuši svētceļnieku pūļi. Šajā zemē darbojas
arī daudzas konsekrēto personu kopienas, kas uzskata par privilēģiju dzīvot un dot
liecību Jēzus zemē. Neraugoties uz dažāda veida grūtībām, kristieši Svētajā Zemē ir
aicināti dziļāk apzināties, ka ir Tuvo Austrumu Baznīcas dzīvie akmeņi. Iespēja mierīgi
dzīvot savā dzimtenē ir katra cilvēka pamattiesības. Tāpēc visiem spēkiem jāveido
miers un taisnība, kas veicinās harmonisku attīstību šajā reģionā.”