Cilvēka laimes atslēga – draudzība ar Jēzu. Katehēze par sv. Ģertrūdi Lielo
Turpinot katehēzes ciklu par svētajām sievietēm, šodien Benedikts XVI pievērsās 13.
gadsimta mistiķes Ģertrūdes Lielās dzīvei. Viņa ir vienīgā sieviete Vācijā, kurai
piešķirts tituls „Lielā”. Bija apveltīta ar ārkārtējām dabiskām un pārdabiskām dāvanām.
Dedzīgi rūpējās par savu tuvāko pestīšanu. No svētās varam mācīties mīlēt Kristu un
Baznīcu ar dziļu pazemību un ticību – norādīja pāvests. Uz vispārējo audienci Svētā
Pētera laukumā pulcējās 30 000 ticīgo – apmēram trīs reizes vairāk nekā bija iepriekš
pieteikušies. Tie ne tikai priecājās par saulaino un silto laiku, bet arī ar skaļiem
aplausiem un entuziasmu uzņēma Svēto tēvu, kurš baltā automašīnā izbrauca pa laukuma
sektoriem, atbildēdams viņiem ar savu sirsnīgo smaidu.
Uzrunājot poļu, slovāku
un rumāņu ticīgos, Benedikts XVI atgādināja, ka 7. oktobrī Baznīca atzīmēs Vissvētākās
Jaunavas Marijas – Rožukroņa Karalienes piemiņas dienu. Rožukronis ir garīgs ierocis.
Tā ir vienkārša, taču ļoti efektīva lūgšana – viņš pasvītroja. Svētais tēvs aicināja
ticīgos atklāt tās patieso nozīmi. Viņš mudināja īpaši jauniešus un jaunlaulāto pārus
lūgties Rožukroni katru dienu, lai Jēzus un Marijas dzīves noslēpumu apdomāšana veicinātu
cilvēka garīgo atjaunotni un sirds atgriešanos.
Ģertrūde dzimusi 1256. gadā
Tīringenā. Piecu gadu vecumā kā bārene viņa nonāca Helftas klostermāsu aizgādniecībā.
Abates Ģertrūdes no Hakebornas un savas skolotājas Matildes vadībā, meitene saņēma
vispusīgu intelektuālo un garīgo formāciju. Viņa izcēlās ar lielu gudrību un inteliģenci.
Izaugusi, jauniete izvēlējās savu dzīvi pilnībā veltīt Dievam. Divdesmit piecu gadu
vecumā piedzīvoja vīziju. Ģertrūde redzēja Kristu pusaudža gados, kurš viņu paņēma
aiz rokas. Kopš tā brīža viņas attiecības ar Kungu kļuva daudz dziļākas. Kā pati stāsta
– notika dubulta „atgriešanās”. Pirmkārt, Ģertrūde no laicīgo zinātņu studijām pievērsās
teoloģijai. Otrkārt, pārtrauca savu „nolaidīgo” dzīvi (tā viņa pati to raksturo),
pievērsās dziļai lūgšanu dzīvei un atjaunoja sevī lielu misionāro dedzību. „Kungs,
kurš viņu bija izvēlējis no mātes klēpja un jau no mazotnes ļāva ņemt dalību klosterdzīves
mielastā, ar savu žēlastību no jauna paaicināja veikt pāreju no ārējām lietām uz iekšējo
dzīvi, atraisīties no laicīgajām rūpēm un iemīlēt garīgās lietas”, sacīja pāvests.
Ģertrūde veltīja sevi ticības patiesību rakstiskai izklāstīšanai un izplatīšanai.
To darīja skaidrā un vienkāršā veidā. Viņa uzticīgi un ar lielu mīlestību kalpoja
Baznīcai – pasvītroja Benedikts XVI. Svētā dzīvoja dziļā vienotībā ar Dievu un vienlaikus
bija atvērta līdzcilvēku vajadzībām. Tie, kuri ar Ģertrūdi tikās, jutās Kunga klātbūtnē.
Viņa bija inteliģenta, stingra un izšķiroša, taču reizē arī impulsīva. Pazemīgi griezās
pie citiem pēc padoma un prasīja, lai lūgtos par viņas atgriešanos. Uzticīgā Dieva
kalpone pārkāpa mūžības slieksni ap 1301. gadu.
Benedikts XVI norādīja, ka
savos rakstos sv. Ģertrūde īpašu uzmanību pievērsa Dieva mīlestībai. Pati pilnībā
uzticējās Kungam. Saglabājušies divi viņas darbi: „Dievišķās mīlestības sūtnis” un
„Garīgie vingrinājumi”. Mistiķe atzina, ka Dievs viņu padarīja par savu darbarīku.
Viņa īpaši godināja Jēzus Sirdi, kas ir spožākais Dieva mīlestības pret cilvēkiem
simbols. Pāvests atgādināja, ka arī mēs varam sekot Ģertrūdes paraugam: mācīties izkopt
savu lūgšanas dzīvi, dievbijīgi piedalīties Svētajā Misē un tiekties aizvien labāk
iepazīt Svētos Rakstus. „Man liekas par sevi saprotami, ka tās nav tikai pagātnes
lietas”, katehēzes noslēgumā sacīja pāvests. „Tās mums atgādina, ka laimīga – patiesa
dzīve ir atkarīga no draudzības ar Jēzu”. Piebilda, ka šo draudzību varam atklāt,
pateicoties Svēto Rakstu un liturģijas mīlestībai, dziļajai ticībai un mīlestībai
pret Dievmāti. Tādā veidā mēs varam aizvien vairāk patiesi iepazīt Dievu un vienlaikus
– īsto laimi, kas ir mūsu dzīves galamērķis.