Benedikts XVI: visskaistākais mākslas darbs ir mīlestības žests

Piektdienas vakarā pāvests Benedikts XVI noklausījās koncertu, ko viņam bija vēlējusies dāvāt Itālijas multinacionālā degvielas kompānija ENI. Koncertu sniedza Svētās Cecīlijas nacionālās akadēmijas koris un orķestris igauņu tautības diriģenta Nēme Jervi vadībā. Līdzās ārēji izsmalcinātajiem vakara viesiem koncertā starp skatītājiem šoreiz bija arī Romas diecēzes Caritas aprūpētā nabadzīgo grupa. Pāvests bija vēlējies, lai arī viņi varētu baudīt šo prieka brīdi, ko sniedz mūzikas skaņas.

Pēc snieguma noklausīšanās Benedikts XVI kavējās pārdomās par dzirdētajiem skaņdarbiem – Haidna simfoniju, Bēthovena „Kora fantāziju” un Arvo Pērta „Cecīliju, Romas jaunavu”. Pāvests teica, ka Haidna un Bēthovena darbi atspoguļo visu klasiskā un romantiskā perioda simfoniskās mūzikas bagātību un spēku. Līdz ar to cilvēka ģēnijs sacenšas radošajā darbībā ar dabu, tas piešķir dzīvību dažādām un daudzveidīgām harmonijām, kur piedalās arī cilvēka balss. Šāda forma ir raksturīga galvenokārt romantikas un pēcromantikas periodam, taču tā tiecas arī tālāk par tiem, un parāda mākslas universālo dimensiju, veidu kā uztvert cilvēku un viņa vietu pasaulē.

Runājot par Arvo Pērta darbu, pāvests teica, ka tas vēlas piešķirt balsi citai realitātei, kas nepieder dabiskajai pasaulei. Tas piešķir balsi ticības apliecinājumam Kristū, ko apzīmējot vienā vārdā, sauc par „moceklību”. „Interesanti, ka šo apliecinājumu Pērta skaņdarbā personificē tieši svētā Cecīlija – mocekle, kas ir arī mūzikas un dziedāšanas debesīgā patronese,” teica Benedikts XVI.

Vēloties pateikties tiem, kas izvēlējās koncertprogrammu, pāvests sacīja, ka kontrasts starp Pērta, Haidna un Bēthovena darbiem ir nozīmes bagāts, un tas vedina uz pārdomām. „Svētās Cecīlijas moceklības teksts un īpašais mūzikas stils, šķiet, norāda uz ticības vietu un uzdevumu universā,” teica pāvests, „dabas vitālo spēku vidū, kas apvij cilvēku no ārpuses un mājo arī viņa iekšienē, ticība ir atšķirīgs spēks, kurš atbild uz dziļu jautājumu, tā ir „izeja no klusuma”, kā teiktu svētais Ignācijs no Antiohijas.” Benedikts XVI piebilda, ka ticības vārdam ir vajadzīgs liels iekšējais klusums, lai klausītos un paklausītu balsij, kas atrodas aiz redzamā un taustāmā. Šī balss runā arī caur dabas fenomeniem, jo tas ir spēks, kas ir radījis un valda pār universu, taču, lai to atpazītu, ir nepieciešama pazemīga un paklausīga sirds – kā to ir izcēlusi arī svētā Terēze no Bērna Jēzus, kuras piemiņu Baznīca godina 1. oktobrī. Pāvests teica, ka ticība seko šai dziļajai balsij tur, kur māksla viena pati nevar nonākt. Ticība seko pa liecības ceļu, pa sevis ziedošanas ceļu, ko vada mīlestība – gluži tāpat, kā to apliecina svētās Cecīlijas piemērs.

„Tātad, visskaistākais mākslas darbs, cilvēciskās esamības meistardarbs, ir katrs patiesas mīlestības vadīts žests – sākot no vismazākā, no ikdienišķas moceklības, līdz pat galējam upurim. Šeit dzied pati dzīve, anticipējot to simfoniju, kuru kopā dziedāsim Paradīzē,” teica Svētais tēvs pēc koncerta noklausīšanās.

I. Šteinerte / VR