2010-09-23 14:42:16

Gatavojoties Tuvo Austrumu Bīskapu Sinodei: saruna ar Teherānas kaldiešu rita arhib. Ramzi Garmou


Drīz Romā ieradīsies Tuvo Austrumu Bīskapu Sinodes locekļi. Šai sakarā uz sarunu tika aicināts Teherānas kaldiešu rita arhibīskaps Ramzi Garmou.

Ekselence, gatavošanās Sinodei vēl vairāk ir parādījusi, cik nopietni izaicinājumi kristīgajai ticībai ir zemēs ar musulmaņu vairākumu. Kāda šobrīd ir kristiešu situācija Irānā?

 
Sāksim ar statistiku: Irānā esam neliela minoritāte – apmēram 100 tūkstoši kristiešu, no kuriem 8 tūkstoši katoļu uz 70 miljoniem lielu iedzīvotāju skaitu. Pie tam, kristieši Irānā pieder dažādām kopienām. Pārējie valsts iedzīvotāji galvenokārt ir musulmaņi šiīti. Pēc Homeini nākšanas pie varas 1979. gadā, zaudējām divas trešdaļas kristiešu. Arī šobrīd viņi turpina izceļot. Tātad, mums attiecības ar islāma ticības piekritējiem ir izdzīvošanas jautājums. Dialogs ir līdzeklis, lai stiprinātu saiknes un savstarpējo cieņu ar musulmaņu vairākumu. Svarīgi ir pasvītrot, ka teoloģiskais dialogs ir ļoti ierobežots un progresu panākt ir ļoti grūti, jo atšķirības starp kristietību un islāmu ir ļoti dziļas, jo īpaši, attiecībā uz Jēzus personu. Taču tas nenozīmē, ka dialogam nav jēgas: novembrī Teherānā notiks savstarpēja katoļu un musulmaņu šiītu tikšanās, kurā vēlreiz tiks runāts par to, ka kristiešiem un musulmaņiem kopā ir jāmeklē miers un taisnība, un par to, kā mūsu valstī veicināt cilvēktiesību un sirdsapziņas brīvības respektu.

Kādas pārdomas šais mēnešos ir radušās par diviem pārējiem nozīmīgajiem tematiem, proti, par ekumenismu un emigrāciju?

 
Kristiešu šķelšanās ir acīmredzama, tāpēc ir jāstrādā, lai kristiešu vienotības un mīlestības vēstījums būtu ticamāks, jo sevišķi, nekristiešiem un neticīgajiem. Vienotība, bez šaubām, ir Dieva dāvana, taču mums ir arī jārīkojas, lai tā īstenotos nākotnē. Kas attiecas uz emigrāciju, tas, diemžēl, ir visu Tuvo Austrumu zemju kopīgs fenomens. Esmu pārliecināts, ka mums nav tiesību atrunāt mūsu ticīgos no labāku dzīves apstākļu meklēšanas. Mēs nevar likt šķēršļus emigrācijai. Taču Baznīcas būtisks uzdevums ir likt ticīgajiem apzināties specifisko misiju, kas viņiem ir uzticēta kā Tuvo Austrumu kristiešiem. Ja viņiem nav apziņas par savu lomu, tad nav jābrīnās, ka viņi izceļos, jo īpaši, ņemot vērā pašreizējās ekonomiskās, politiskās un reliģiskās problēmas. Domāju, ka ir ļoti svarīgi, lai viņi apzinās Kristības lomu savā dzīvē, kā arī kristīgās liecināšanas un kalpošanas vērtību. Tad nāks apziņa arī par to, ka ir jāpaliek savā zemē, neraugoties uz spiedienu, brīvības ierobežojumiem un nedrošību. Ir jāatklāj Jēzus vārdu nozīme: „Nebaidies, mazais ganāmpulk!” Tas nozīmē, ka mūsu ticīgajiem ir jāapzinās arī, ka Baznīcas nozīme nav atkarīga no tās ārējās redzamības, no tā, cik daudz mums ir skolu, vai slimnīcu, bet gan no cilvēku ticības dziļuma, no viņu atbildības un misionārās apziņas, ka viņi dzīvo tur, kur Baznīca ir dzimusi, un ka pateicoties Tuvo Austrumu kristiešiem, tā ir nonākusi Rietumos. Manuprāt, uz mūsu kristīgajām kopienām ir jāraugās caur ticības prizmu. Ir jālūdz žēlastība ticēt, ka neraugoties uz smagajiem apstākļiem, mums ir mūsu Kunga Jēzus Kristus cienīga liecība, ko nest citiem. Šodien realitāte ir tāda, ka par spīti Svētā Gara klātbūtnei, mēs nespējam liecināt par Jēzu Kristu smagās dzīves situācijās.

Vai domājat, ka Baznīcas klēra locekļi varētu darīt ko vairāk, lai no valdībām pieprasītu sirdsapziņas un reliģisko brīvību?

 
Sirdsapziņas brīvības trūkums islāma zemēs ir pirmais visu mūsu problēmu iemesls. Reliģijas brīvību ierobežo islāma likumi. Taču manuprāt, pirms cīnīties ar valdībām juridiskā līmenī, ir jāizstudē Evaņģēlijs un Apustuļu darbi, atceroties, ka mācekļi nonāca cietumā. Mums, ganiem, pirmajiem ir jāstiprinās ticībā un jāsmeļas vairāk drosmes sludinot. Pietiek atcerēties, ka kristieši, kas atrodas Irānas cietumos, pārsvarā pieder protestantu kopienām. Ir jāatzīst, ka viņi, apzinoties savas ticības galējās sekas, proti, moceklību, darbojas daudz drošāk nekā mēs, katoļi. Mums pat daudziem bīskapiem ir grūti to pieņemt.

I. Šteinerte / VR







All the contents on this site are copyrighted ©.