Londona: pāvests tiekas ar britu sabiedrības pārstāvjiem un piedalās ekumeniskajā lūgšanā

17. septembra pievakarē, pēc tikšanās ar Kenterberijas arhibīskapu Rovenu Viljamsu Lambetas pilī, pāvests devās uz Vestminsteru. Šis vārdu salikums liecina par to, ka šeit kādreiz atradās abatija. „West” norāda uz Temzas upes Rietumu krastu, bet „minster” senajā angļu valodā nozīmē „klosteris”. Vestminstera sastāv ne tikai no abatijas, bet no vesela ēku kompleksa, kas liecina par vēsturiskajām Baznīcas un valsts attiecībām. Tajā ietilpst arī Parlamenta ēkas, ko pazīst ar nosaukumu „Vestminsteras pils” (Westminster Palace), Bakingemas pils – oficiālā karaļu rezidence, Vestminsteras abatija, Vestminsteras katoļu katedrāle un vairākas citas. Dažas no šīm ēkām atrodas blakus, bet citas šķir ievērojams attālums.

Pāvests vispirms ieradās Vestminsterholā – vissenākajā Vestminsteras pils zālē, kas uzcelta 1099. gadā. Sākotnēji tā bija karalisko svinību vieta, bet 1178. gadā tika pārveidota par Karalisko tiesu. Tieši šeit 1535. gada 6. jūlijā uz nāvi tika notiesāts Tomass Mors, 1581. gada 20. novembrī – jezuīts Edmunds Kempions, bet 1649. gadā – karalis Kārlis I. Kopš 1883. gada Vestminsterholā notiek augsta līmeņa nacionālā un starptautiskā rakstura svinības.

Pāvests Benedikts XVI šeit tikās ar Anglijas sabiedrības vadošajām autoritātēm, ar akadēmiskās un kultūras vides pārstāvjiem, diplomātiskā korpusa locekļiem un reliģiskajiem līderiem.

Viesi vispirms sveica Pārstāvju Palātas spīkeris Džons Berkovs, vēlāk sekoja pāvesta uzruna, tad runāja Lordu Palātas spīkere, baronese Heimane.

Benedikts XVI pateicās par sev izrādīto privilēģiju runāt vēsturiskajā Vestminsterholas zālē un izteica apbrīnu par blakus esošo Parlamentu, kas šai vietā ir pastāvējis gadsimtiem ilgi un kuram ir bijusi dziļa nozīme angliski runājošajā pasaulē.

„Es domāju par neskaitāmiem vīriešiem un sievietēm, kas ir spēlējuši savu lomu šais sienās pieņemtajos lēmumos, un iezīmējuši britu un vairāku citu nāciju paaudžu dzīvi,” teica pāvests. Viņš pieminēja izcilā angļu zinātnieka un valstsvīra, svētā Tomasa Mora personību, kuru gan ticīgie, gan neticīgie apbrīno par viņa sirdsapziņas skaidrību. Dilemma, ar kuru saskārās Mors, bija nemainīgais jautājums par to, kas pienākas Cēzaram un kas Dievam.

Pāvests atzinīgi novērtēja britu panākto politisko stabilitāti un plurālistiska veida demokrātiju, kur liela vērtība ir piešķirta vārda brīvībai, kārtībai, kas balstīta uz likumu, indivīda tiesībām un pienākumiem, visu pilsoņu vienlīdzībai likuma priekšā. Benedikts XVI atzīmēja, ka šī pieeja ļoti līdzinās Katoliskās Baznīcas sociālajai mācībai, kurā galvenais uzsvars ir likts uz cilvēka personas cieņu un kopējo labumu.

Svētais tēvs akcentēja, ka ikvienai paaudzei, kas tiecas pēc kopējā labuma, vispirms ir jāuzdod sekojoši jautājumi: kādas ir prasības, ko valdība drīkst uzstādīt pilsoņiem un cik tālu tās sniedzas? Kāda autoritāte var atrisināt morālās dilemmas?

Šie jautājumi ved pie civilā diskursa ētiskajiem pamatiem. Pāvests uzsvēra, ka centrālais jautājums ir: kur rast ētisko pamatu politiskajai izvēlei? Katoliskā tradīcija glabā pārliecību, ka objektīvās normas, pēc kurām jāvadās, ir prātam uztveramas. Saskaņā ar šo izpratni, reliģijas loma politiskajās debatēs ir nevis nodrošināt ar šīm normām, vai piedāvāt konkrētus politiskos risinājumus, jo tas atrodas ārpus reliģiskās kompetences, bet gan palīdzēt attīrīt un apgaismot prātu, lai tas spētu atklāt objektīvos morālos principus. Taču šo reliģijas „koriģējošo” lomu attiecībā uz prātu cilvēki ne vienmēr spēj pieņemt. Zināmā mērā tas ir tāpēc, ka ir radušās sagrozītas reliģiskās formas, tādas, kā sektantisms un fundamentālisms, kas rada nopietnas sociālās problēmas. Tas, savukārt, rada atgriezenisku procesu, proti, reliģijas sagrozīšana rodas tad, ja nav veltīta pietiekama uzmanība prāta attīrīšanai un sakārtošanai. Prāts var krist par sagrozīšanas upuri tad, ja ar to vēlas manipulēt ideoloģijas. Tas netiek izmantots pilnībā, ja pilnībā netiek ievērota cilvēka cieņa. Pāvests pieminēja, ka šāda, sagrozīta prāta izmantošana cilvēces vēsturē ir izraisījusi vergu tirdzniecību un daudzus citus sociālos ļaunumus, to skaitā arī XX gadsimta totalitārās ideoloģijas. Benedikts XVI izteica šādu apgalvojumu un ierosinājumu: „prāta pasaule un ticības pasaule – sekulārā racionālisma pasaule un reliģiskās ticības pasaule, nevar iztikt viena bez otras. Tām nav jābaidās uzsākt dziļu un pastāvīgu dialogu civilizācijas labā.”

Pēc uzrunas Vestminsterholā, pāvests devās uz blakus esošo Vestminsteras abatiju, kur notika ekumeniskais dievkalpojums. Pie ieejas abatijas Rietumu pusē viesi sagaidīja Kenterberijas un Vestminsteras arhibīskapi, vēlāk viņi kopā devās pie Nezināmo, I Pasaules karā kritušo kareivju kapa, kur tika noskaitīta lūgšana par mieru. Pēc Vesperēm, jeb Vakara lūgšanām, Benedikts XVI pateicās Vestminsteras dekānam, doktoram Džonam Holam par uzņemšanu šai senajā reliģiskajā un kultūras kompleksā. Pāvests teica: „Šī cildenā celtne liecina par Anglijas ilgo vēsturi, kuru ir dziļi iezīmējusi Evaņģēlija un kristīgās kultūras sludināšana, kas ir izveidojusies, pateicoties tieši Evaņģēlijam. Šodien esmu šeit nācis kā svētceļnieks no Romas, lai lūgtos iepretim svētā Edvarda Ticības apliecinātāja kapam un kopā ar jums lūgtu kristiešu vienotības dāvanu. Lai šie lūgšanas un draudzības brīži stiprina mūsu mīlestību uz Jēzu Kristu, mūsu Kungu un Pestītāju, un lai mēs kopīgi liecinātu par Evaņģēlija neizsīkstošo spēku, lai tas apgaismo šo diženo nāciju!”

I. Šteinerte / VR