Dzīve Kvirināla pils tuvumā: saruna ar Svētās Zuzannas cisterciešu klostera māsām

Dažus soļus no Itālijas prezidenta pils Kvirināla, jau vairāk nekā četrus gadsimtus mīt svētās Zuzannas cisterciešu māsu kopiena. Laika gaitā šis ģeogrāfiskais tuvums tiešā, vai netiešā veidā ir iespaidojis arī mūķeņu dzīves pieredzi. Kā zināms, Romas Kvirināla pilī savulaik dzīvoja pāvesti, vēlāk tā pārtapa par karaļu rezidenci un nodibinoties Itālijas Republikai, šeit sāka dzīvot valsts prezidenti. Lai arī kādas varas pārstāvji nebūtu pilī apmetušies, svētās Zuzannas māsas nav mitējušās par tiem lūgties.

Šobrīd kopiena sastāv no 16 cistercietēm, kuras vada abate Assunta Kapjotti un priore Roberta Kapjotti. Laikrakstam L’Osservatore Romano sniegtajā intervijā viņas pastāstīja par savu dzīvi Kvirināla pils tuvumā:

Kā šis tuvums ir atspoguļojies uz jūsu kopienu?

 
Mūsu vecākās māsas bieži stāstīja par savu saikni ar pili, kad tajā vēl dzīvoja pāvests. Viņas atcerējās dažas epizodes, kas notikušas Pija IX laikā un par pāvesta vizīti klosterī. Hronikās varam lasīt par Napoleona patvaļu. Tiek aprakstīts, kā franču kareivji ienāca Kvirinālā, ar trepēm izsizdami dažus logus. Taču, neraugoties uz pārestībām, cisterciešu kopiena vienmēr ir palikusi šai klosterī. Napoleona laikā māsas bija spiestas ģērbties civilajās drānās, lai netiktu no klostera padzītas.

Kā ir tagad, kad Kvirinālā vairs nedzīvo pāvesti?

 
Attiecības ar jaunajiem iemītniekiem ir diezgan labas. Kad pilī mājoja Frančesko Kossiga, valsts prezidentu bijām radušas redzēt ļoti bieži, jo Kossiga nāca uz Svēto Misi un bieži palika pie mums arī uz brokastīm. Viņš teica, ka mūsu klosterim ir jāpastāv vienmēr, jo tas kalpo kā Kvirināla zibensnovedējs. Arī ar prezidentu Čampi attiecības bija ļoti sirsnīgas. Kad mūsu baznīcā iesvētīja fresku, ceremonijā piedalījās arī viņa kundze Franka. Taču mums kaimiņos ir ne tikai prezidents, bet arī viņa apsargi. Tieši viņi dzīvo mums vistuvāk kopš tā brīža, kad XIX gadsimtā līdz ar citiem Baznīcas labumiem, tika konfiscēta daļa klostera un pārveidota par kazarmu.

Kāda, laikiem mainoties, ir palikusi jūsu saikne ar Pētera pēctečiem?

 
Pāvests ir mūsu bīskaps un mūsu priekšnieks. Esam klāt viņam lūgšanās un upurējam arī savus pārbaudījumus. Lai piešķirtu precīzāku motivāciju lūgšanām, sekojam līdzi Baznīcas jaunumiem ar Vatikāna radio un laikraksta „L’Osservatore Romano” starpniecību. Jūtamies ļoti vienotas ar pāvestu, jo īpaši tāpēc, ka viņam ir tuvs benediktiešu ordeņa garīgums.

XVI gadsimtā klosterī iestājās pāvesta Siksta V māsa. Viņa kopienai piešķīra lielu impulsu. Vai varat paskaidrot, kāpēc tieši viņai ir tik paliekoša nozīme?

 
Pāvesta Peretti māsa Kamilla, kas dzīvoja ģimenes namā netālu no pašreizējās Termini stacijas, tiek uzskatīta par mūsu pirmo labdari. Stāstot par viņu, ir jāpakavējas pie mūsu kopienas pirmsākumiem. 1368. gadā Romas priesteris Frančesko Sklavi de Foski kopā ar vairākiem citiem priesteriem un ticīgajiem lajiem nodibināja svētā Bernarda brālību. Tās sēdeklis bija iekārtots svētās Marijas – Debesu kāpņu baznīcā, kas atradās netālu no Tre Fontane abatijas. Brālības mērķis bija veicināt lielā cisterciešu mistiķa godināšanu. Ziedojumus brālība izdalīja nabadzīgajām ģimenēm. Pāvesta Nikolo V laikā, pamatojoties uz to, ka Marijas – Debesu kāpņu baznīca bija pārāk tālu no centra, priestera di Fioski atvēlētajā īpašumā tika uzbūvēts jauns dievnams un kapsēta brālības locekļiem. Šī vieta atradās netālu no imperatora Trajana kolonnas, tāpēc jaunā baznīca tika nosaukta par svētā Bernarda baznīcu pie Trajana kolonnas. Daļēji tā pastāv arī šodien, taču mūsdienās to pazīst ar nosaukumu Marijas Svētā Vārda baznīca, jo 1694. gadā reliģiskās māsas to uzdāvināja brālībai, kas saucās šai vārdā.

Gadsimtu gaitā pāvesti svētā Bernarda brālībai ir piešķīruši daudzas privilēģijas. Šeit jāpiemin arī Pāvila V žests, kurš svētā Bernarda dienā atbrīvoja vienu cietumnieku, kurš bija notiesāts uz nāvi.

Kas šai brālībai ir kopīgs ar jūsu klostera dibināšanu?

 
1585. gadā brālība, redzot, ka ar maizes izdalīšanu nabadzīgajiem ir par maz, nolēma izveidot klosteri, kura uzdevums būtu izglītot meitenes. Tā, 1586. gada 9. februārī līdz ar pāvesta bullu, tapa mūsu kopiena. Bullā tika norādīts, ka māsām ir jāpieder cisterciešu ordenim, un ka viņu rezidence atradīsies svēto Vita un Modesta baznīcā netālu no Santa Maria Maggiore – Marijas Lielākās bazilikas. 15. jūlijā pāvests Siksts V ļāva izveidot svētā Bernarda vārdā nosaukto kolēģiju nabadzīgo meiteņu izglītošanai. Taču drīz vien svēto Vita un Modesta baznīcai piederošās telpas izrādījās par mazām. Tad Siksts V atvēlēja svētās Zuzannas baznīcu un tai apkārt esošo zemi. 1587. gada 23. decembrī trīs māsas, deviņpadsmit novices un piecas meitenes pārcēlās uz jauno dzīvesvietu. Klostera tapšanā liels nopelns ir pāvesta Siksta V māsai Kamillai Peretti. Ik gadus, svētā Laurencija svētkos, viņa apgādāja desmit meitenes ar dzīvei un mācībām nepieciešamo. Viņa palīdzēja arī māsām atbrīvoties no parādiem, kas bija iekrājušies, paplašinot svētās Zuzannas klosteri. Par saviem līdzekļiem pāvesta māsa lika uzbūvēt svētā Laurencija godam veltītu kapelu.

Kāda jūsu klosterim ir saikne ar svētās Cecīlijas klosteri Trasteverē?

 
Pēc tam, kad pāvests Siksts V bija mūsu klosteri izveidojis, svētā Bernarda brālība jaunajai kopienai vēlējās sniegt labu formāciju. Līdz ar pāvesta izsniegto atļauju, trīs svētās Cecīlijas kopienas māsas tika pārceltas uz mūsu kopienu. Tā, 1586. gada 12. decembrī šeit ieradās jaunā abate Feliče Maura Perfetta Makkabea, noviču audzinātāja Deodata Avila un māsa Euģēnija Fikardi da Čipri. 1587. gadā viņas salika svētsolījumus svēto Vita un Modesta baznīcā un uzvilka cisterciešu māsu tērpu. Kopš tā laika saikne ar svētās Cecīlijas klosteri Trasteverē nekad nav pārtrūkusi.

Kādas ir cisterciešu harizmas īpašības un aktualitāte mūsdienās?

 
Galvenā īpašība ir vienkāršība, tai seko nabadzība, vientulība un klusums. Cisterciešu reforma XII gadsimtā lielu uzsvaru lika uz roku darbu. Ar to cistercietes atšķiras no benediktietēm. Benediktiešu māsas priekšroku dod intelektuālajam darbam, bet mēs roku darbam. Ordenim ir arī savs liturģiskais rits. Tā piemēram, lūdzoties „Tēvs mūsu”, mēs, ar rokām, kas nolaistas gar sāniem, izrādām uzmanību Jēzus Vārdam. Pirms Evaņģēlija lasīšanas mēs neizdarām trīs zīmes – uz pieres, mutes un sirds, bet pārkrustāmies. Krucifikss pie mums neatrodas pie altāra, bet aiz tā. Tas ir no koka un virs tā nav krustā sistā Kristus figūras. Altāris ir pret tautu. Cisterciešiem tas tā ir bijis vienmēr, vēl pirms liturģiskās reformas.

Svētās Mises laikā ar vīraku apkūpina tikai upurdāvanas, altāri un krucifiksu. Ar to netiek apkūpināta nedz tauta, nedz priesteris. Cisterciešu īpatnība ir arī tā, ka baznīcās nav svētgleznu. Nav arī sānu altāru. Altāris nav rotāts ar ziediem. Arī Lielajā nedēļā sekojam mūsu tradīcijai. Mūsu gregoriāniskie dziedājumi atšķiras no benediktiešu gregoriāniskajiem dziedājumiem. Svētais Bernards vēlējās, lai dziedāt varētu visi mūki, ne tikai schola dziedātāji. Tāpēc viņš šos dziedājumus vienkāršoja un padarīja vieglāk izdziedāmus.

Neraugoties uz īpašumu konfiskāciju, jūsu klosterī joprojām glabājas mākslas dārgumi…

 
Pietiek atcerēties, ka mūsu baznīcā, kas ir uzcelta virs kādreizējās Leona III bazilikas, ir uzietas nozīmīgas freskas. Mūsu kapelāns, priesteris Domeniko Pakkjerini, intuitīvi juta, ka šeit varētu glabāties interesantas lietas. 1990. gadā radās vajadzība pēc baznīcas grīdas izlikšanas ar jaunām plāksnēm, lai pasargātu telpu no mitruma. Pirms tam, mēs sazinājāmies ar dažiem studentiem no Romas La Sapienza universitātes. Kristīgās arheoloģijas katedras docētāju vadībā un mūsu finansēti, viņi veica izrakumus, lai izpētītu, kas slēpjas zem dievnama pamatiem. Jau pirmajos izrakumos tika atklāts kāds sens kaps, tam sekoja nākamie trīs, kā arī II gadsimta romiešu sarkofāgs, kurā cits virs cita bija rūpīgi noglabāti apgleznoti mūra fragmenti. Kā sapratām vēlāk, šie fragmenti, ceļot jauno baznīcu, bija noņemti no senās bazilikas un noglabāti šai sarkofāgā. Šos gleznojumus vēlāk atsvaidzināja Centrālais Restaurācijas institūts.

Lai no sarkofāga izņemtu un klasificētu visus mūra fragmentus, bija nepieciešams septiņus mēnešus ilgs darbs – no 1991. gada septembra līdz 1992. gada marta beigām. Savukārt, restaurācija prasīja 8 mēnešus ilgu darbu. Šo fresku vecumu ir grūti noteikt. Ir skaidrs tikai tas, ka tās nav jaunākas par 798. gadu, jo tad Leona III bazilikā notika atjaunošanas darbi. Iespējams, ka freskas ir datējamas ar Jāņa III pontifikātu, vai neilgi pirms tā. Pateicoties mūsdienu restaurētājiem, šodien var skatīt mūra fragmentu, uz kura uzgleznota Jaunava Marija tronī. Uz ceļiem viņa tur Bērnu Jēzu, bet viņiem apkārt attēlotas divas svētās. Šīs četras figūras attēlotas uz zila Ēģiptes fona. Citā fragmentu grupā skatāms balts Apokalipses eņģelis, kā arī Jērs uz grāmatas ar septiņām atslēgām.

Kā uzturat savu kopienu? Vai strādājat kādus īpašus darbus, kas jūs atšķir no citām māsu kopienām?

 
Kādreiz darinājām tunikas un skapulārus visiem Itālijas cisterciešu mūkiem. Citi ienākumi nāca no talāru un citu liturģisko apģērbu šūšanas, no kolāru darināšanas Pontifikālajiem Šveices gvardiem, no tunikām Etiopiešu kolēģijas locekļiem. Ļoti smags darbs bija veļas mazgāšana un gludināšana Pontifikālās ģermāņu-ungāru kolēģijas, kā arī dažādu Romas abatiju un ekleziālo kolēģiju vajadzībām. Šodien šujam galda sedziņas un veicam citus mazākus rokdarbus.

Tulkoja I. Šteinerte / L’Osservatore Romano