Kas ir Austrumu katoļu riti? Stāsta C. Vasils, SJ

„Kāda ir Austrumu katoļu ritu loma universālajā katoliskajā kopienā? Kādi ir šo kopienu izaicinājumi? Uz šiem un citiem jautājumiem, sakarā ar oktobrī gaidāmo Sinodi, atbild Austrumu Baznīcu kongregācijas sekretārs, slovāku tautības jezuīts Cirils Vasils:

Kas ir jāsaprot ar vārdu „Austrumu Baznīcas” un kas tām ir īpašs?

 
Tās ir Austrumu rita kopienas, kas dzīvo teritorijā sākot no Ēģiptes, Etiopijas, Eritrejas, līdz par Irākai un Irānai, un skar arī Dienvidindiju, Libānu, Palestīnu, Sīriju, Jordāniju, Turciju, Grieķiju, Kipru, Albāniju, Maķedoniju, Bulgāriju. Vēl ir jāpievieno vairākas Centrāleiropas un Austrumeiropas zemes, kurās dzīvo slāvu un rumāņu katoļi, kas seko bizantiešu ritam. Tāpat arī Kaukāza valstis. Bez tam, Austrumu rita katoļi dzīvo arī diasporā daudzās Rietumu zemēs. Skaita ziņā Austrumu rita kopienas pasaulē ir mazākas nekā latīņu katoļu kopienas – proporcionāli 20 miljoni ticīgo uz vienu miljardu. Tai pašā laikā šīm kopienām ir liela nozīme, jo ar savām daudzveidīgajām formām tās bagātina Katoliskās Baznīcas tradīciju. Jau kristietības sākumos Baznīcā bija klātesoši dažādi riti un administratīvās vienības. Pēc shizmām, kas notika pirmajā gadu tūkstotī, radās liela daļa Austrumu katoļu kopienu ar mērķi atjaunot vienotību ar Romu. Šīs kopienas likumīgā veidā atšķiras no latīņu rita ar savu teoloģisko un ekleziālo pieeju, kā arī ar liturģiju. Tās kalpo par dažādības zīmi tās pašas ticības vienotībā. Bez tam, Austrumu katoļu kopienu tipoloģijā ir četras dažādas pakāpes, jeb līmeņi: patriarhālās kopienas, kurām ir liela pārvaldes autonomija (kopti, kaldieši, armēņi, sīri, maronīti un melkīti), un kuras pašas izvēlas savus patriarhus; arhibīskapu pārvaldītas kopienas, kas prasa pāvesta atļauju, lai ieceltu kopienas galvu (ukraiņu un sīru-malabariešu); kopienas-metropoles (etiopiešu, sīru-malankariešu); rumāņu un rutēņu (ASV) un kopienas sui iuris (bulgāru, grieķu, ungāru, slovāku un Križevcu diecēze, kas ietver visu bijušo Dienvidslāviju).

Kādi ir Austrumu Baznīcu kongregācijas mērķi?

 
Kongregāciju 1862. gadā nodibināja pāvests Pijs IX kā Austrumu nodaļu Propaganda fide – Ticības veicināšanas kongregācijas ietvaros. Par atsevišķu kongregāciju to pārveidoja pāvests Benedikts XV 1917. gadā. Pāvests vēlējās, lai tā veicinātu Austrumu ritu katoļu kopienu izaugsmi, saglabātu to tiesības paturēt liturģisko un garīgo mantojumu. Kongregācijas kompetencē ietilpst eparhijas (diecēzes), bīskapi un klērs, reliģiskie un Austrumu rita ticīgie. Dikastērijs veic tādus pašus uzdevumus, kādus Bīskapu kongregācija, Klēra kongregācija, Katoliskās izglītības kongregācija un Konsakrētās un apustuliskās dzīves kongregācija veic attiecībā uz latīņu ritu. Austrumu Baznīcu kongregācija cieši sadarbojas ar Pontifikālo Austrumu institūtu. Šo izglītības iestādi nodibināja Svētais Krēsls un tā vadību uzticēja jezuītu ordenim.

Runājot par Tuvo Austrumu katoļiem, prātā nāk divi nozīmīgi izaicinājumi: reliģiskās brīvības jautājums, kas ir apdraudēta vairākās zemēs, kā arī diaspora. Arī diasporā dažviet pastāv risks, ka reliģija tiek mazvērtēta. Kā jūs vērtējat šo situāciju?

 
Zemes virsū nekas nav jauns. Var teikt, ka jau 1300 gadus kristieši Tuvajos Austrumos ir dzīvojuši demogrāfiskās, politiskās un kultūras minoritātes statusā. Viņi ir vajāti, represēti kultūras un sociālajā, un diskriminēti civilajā un poliskajā ziņā. Tā ir ilga un ļoti sāpīga vēsture, kas ir radījusi aizspriedumus un diskrimināciju. Vienīgā atšķirība ir tā, ka mūsdienās, pateicoties modernās saziņas līdzekļiem, kā arī migrācijas plūsmai, šīs problēmas ir pasaules sabiedrības redzeslokā. Dažās Rietumu zemēs Austrumu kopienas tiek pieņemtas, taču tām nav izaugsmes, evaņģelizācijas, misijas iespēju. Labākajā gadījumā tās ir slēgtas, sava veida etniskā un ekleziālā geto minoritātes, ko pārējā sabiedrība vienīgi pacieš. Vienīgi katoliskuma un universāluma dimensija šiem ticīgajiem palīdz nekrist depresijā. Līdz ar dzīvi diasporā un globālo migrāciju, Austrumu ritu katoļi ir izkaisīti Amerikas kontinentos, Austrālijā un Rietumeiropas valstīs. Rodas jautājums – kā nodrošināt migrantu pastorālo aprūpi? Tāpēc ir izveidoti ekzarhāti Anglijā, Francijā, Vācijā, un pastāv arī daudzveidīga ekleziālā struktūra Amerikas Savienotajās Valstīs un citviet Amerikas kontinentos. Šai situācijā latīņu rita kopienas ir aicinātas palīdzēt šiem saviem brāļiem un māsām iekļauties vietējā sociālajā un reliģiskajā kontekstā. Diemžēl, ir pierādījies, ka vairāki Austrumu katoļi vairs nespēj saglabāt savas tradīcijas. Viņi asimilējas un piemērojas latīņu ritam. Piemēram, Itālijā un Spānijā, kur dzīvo daudz rumāņu un ukraiņu katoļu, Baznīca ir aicināta palīdzēt šīm kopienām saglabāt savus ritus un savu kultūras identitāti.

Kā norisinās ekumeniskais dialogs ar pareizticīgajiem?

 
Austrumu rita katoļu kopienām ir nozīmīga loma vienotības veicināšanā ar pareizticīgajiem. Īpaši svarīga ir viņu ģeogrāfiskā atrašanās: Tuvajos Austrumos, piemēram, kas ir kristietības šūpulis un daudzu kristīgo kopienu sēdeklis, tāpat arī Balkānos un Austrumeiropas slāvu zemēs ir izplatīts bizantiešu rits, bet Indijas dienvidos – sīru-malabariešu un sīru-malankariešu. Varu teikt, ka ekumeniskais dialogs ir uzlabojies, un ir sperti nozīmīgi soļi uz priekšu. Dažreiz šis progress ir izskaidrojams ar tīri pragmatiskiem apsvērumiem – vienotībā ir spēks! Minoritāšu situācijās ir svarīgi sadarboties un sniegt kopēju kristīgo liecību.

Oktobrī notiks Tuvo Austrumu Bīskapu Sinodes speciālā asambleja. Kādi ir motīvi, kas pāvestu pamudinājuši to sasaukt? Kas no šīs tikšanās tiek gaidīts?

 
Tuvo Austrumu Bīskapu Sinodi pāvests sasauca 2009. gada 19. septembrī, pēc sava ceļojuma pa Svēto Zemi. Tas izraisīja lielu interesi, jo Tuvo Austrumu jautājumam ir liela ģeopolitiskā rezonanse. Taču Baznīca nepretendē uz politisko problēmu risinājumu šai reģionā, neraugoties uz to, ka bīskapi, kas piedalīsies Sinodē, savā dzīvē ir lielā mērā atkarīgi tieši no politiskās situācijas. Kā liecina izraudzītais temats, asambleja piedāvās iepazīt Austrumu rita katoļu kopienas, uzsverot to vienotību ar pāvestu un Svēto Krēslu. Ir vēlēšanās nostiprināt ilgstošu interesi par situāciju Austrumu Baznīcā – lai šī interese nezustu tūlīt pēc Sinodes. Šais zemēs ir grūti runāt par misijām, jo šāda aktivitāte tiktu izprasta kā prozelītisma centieni. Tomēr Baznīca nevar atteikties no sava misionārā paaicinājuma. Šai gadījumā vislabākā misija ir ticīgo dzīves liecība pārējai sabiedrībai.

19. janvārī ir publicētas Vadlīnijas par Sinodes tematu. Jūnija pirmajās dienās savas vizītes laikā Kiprā, Benedikts XVI pasniedza Tuvo Austrumu Baznīcu ganiem Instrumentum Laboris, oficiālo dokumentu, pamatojoties uz kuru, viņi strādās. Starp bīskapiem Kiprā nebija apustuliskā vikāra Anatolijā un Turcijas Bīskapu konferences prezidenta Luidži Padovēzes. Viņš tika nogalināts 3. jūnijā Iskenderunā…

 
Baznīca ir dzimusi šādā veidā – caur moceklību. Turcijā, zemē, kurā ir notikuši pirmie koncili, kristiešu, jo īpaši katoļu klātbūtne, šodien ir gandrīz vai simboliska. Baznīca nevar ar īstu sparu izvērst pastorālo un misionāro darbu šai zemē, kas formāli ir laiciska. Taču tā sniedz pozitīvu zīmi arī reliģiskās daudzveidības ziņā modernajā sabiedrībā. Ar savu klātbūtni tā var atgādināt par kristīgo mantojumu, kas ir atstāts šai zemē. Traģiskie notikumi, tādi kā bīskapa Padovēzes nogalināšana, ir ļoti nosodāmi, taču tie ir rūpīgi un objektīvi jāizvērtē saskaņā ar konkrētiem izmeklēšanas rezultātiem.

Kādi, jūsuprāt, ir Instrumentum Laboris galvenie punkti?

 
Tajā ir rodami dažādi jautājumi, piemēram, par misijas un misionārā darba tematiku. Līdz ar misionāru devuma pozitīvu izvērtējumu, pastāv risks, ka dažos gadījumos reliģiskās kongregācijas un kustības pietiekami labi nepieņem vietējo Austrumu tradīciju valodas, liturģiju un garīgumu. Tādējādi, tās smagi grēko pret Vatikāna II koncila norādījumiem un Kanonisko likumu. Šī nezināšana un negribēšana saprast, izriet no maldīgas pārliecības par to, ka latīņu rits ir it kā „pārāks” pār Austrumu ritiem. Austrumu rita katoļi bieži vien sūdzas par nepietiekamu jūtīgumu šai ziņā. Instrumentum Laboris ir pasvītrots arī, ka klēra locekļiem ir jāuzņemas morālā atbildība sekularizācijas izaicinājumu priekšā. Sekularizācija ir skārusi arī Tuvos Austrumus un šī reģiona kristiešus. Latīņu rita kopiena, kas jau ilgāku laiku pazīst sekularizācijas un globalizācijas izraisītās problēmas, var palīdzēt Austrumu rita kopienām attiecīgi reaģēt uz šiem izaicinājumiem. No otras puses, pastāv islāma fundamentālisma izaicinājums. Tam nekādā gadījumā nedrīkst pretstatīt katolisko fundamentālismu. Ir vajadzīgi laika garam atbilstoši pastorālie līdzekļi, nepazaudējot savas saknes, un neieslēdzoties geto veida kopienās. Ir jāmeklē jauns līdzsvars.

I. Šteinerte / VR