2010-08-11 15:46:24

Kard. A. Banjasko skaidro, kas ir "Baznīcas dārgumi"


„Baznīcas dārgumi” – šādu tematu homīlijai bija izvēlējies Itālijas Bīskapu konferences prezidents Andželo Banjasko, kurš 10. augusta rītā svinēja svētā Laurencija svētku dievkalpojumu Dženovas katedrālē. Svētais diakons Laurencijs pretojās imperatora Valeriana pavēlei, kurš III gadsimtā vēlējās konfiscēt visus Baznīcas labumus. Tā vietā, lai atdotu Baznīcai piederošos īpašumus imperatoram, Laurencijs visu izdalīja nabagiem. Viņš tos sapulcināja vienkopus un stādīja imperatoram priekšā, sacīdams: „Lūk, Baznīcas dārgumi!” Šī epizode ir attēlota arī Dženovas sakristejas freskā.

„Pasaulīgā mentalitāte ne vienmēr spēj saprast, ka Baznīcas labumi ir paredzēti visas kopienas dzīvei, jo īpaši nabadzīgajiem,” teica kardināls Banjasko. Viņš atgādināja, ka liela daļa Baznīcas mantojuma sastāv no mākslas, vēstures un kultūras darbiem. Tie pieder visai cilvēcei.

Pārējie Baznīcas labumi ir paredzēti kristīgajai kopienai, izglītības un pastorālā darba veikšanai, trūcīgo vajadzībām. Atbalsts, kas tiek sniegts trūcīgākajām kristīgajām kopienām pasaulē, ir ļoti būtisks, lai šīs kopienas varētu pastāvēt un darboties. Šis atbalsts ir solidaritātes apliecinājumus.

„Taču Baznīca nav vis kāda neatliekamās palīdzības aģentūra,” uzsvēra kardināls Banjasko. „Tā ir Kristum ticīgo ģimene, kuras uzdevums ir sludināt cerību Jēzū Kristū. Viņš izglābj cilvēku no ļaunuma, grēka un no vislielākās nabadzības. Šī nabadzība nav nekas cits kā Dieva trūkums cilvēka dzīvē. Bez Dieva cilvēks nezin ko iesākt. Viņš nesaprot sevi un savu likteni. Tieši tāpēc, ka Baznīca sludina radikālo pestīšanu un ved uz pilnīgo un īsto dzīvību – to, kas ir debesīs, tā veicina cilvēka izaugsmi dvēseles un miesas veselumā.

Kardināls paskaidroja, ka Baznīca, atverot savas rokas, ir atvērusi arī sirdi. Katrs evaņģēliskās tuvākmīlestības žests ir mīlestības pavadīts. Šī mīlestība izriet no Jēzus sirds un apskauj visus cilvēkus, jo īpaši visnabadzīgākos. Turīgos tā padara dāsnus un vairo viņos prieku, kāds rodas dodot. Tai pašā laikā tā ir ticības zīme. Tāpēc Baznīca visos laikos nav mitējusies palīdzēt tiem, kuri atrodas grūtībās.

Homīlijas noslēgumā kardināls teica: „Svētais Laurencijs, norādīdams uz nabagiem un sacīdams: „Lūk, Baznīcas dārgumi!” vēlas apliecināt ne tikai cilvēcisku realitāti – to, ka šie nabagi gaida palīdzību un taisnību, bet atklāj arī jaunu domāšanas un rīcības veidu – viņš atgādina, ka pastāv morālais kodekss, kas izriet no katra cilvēka gara un dabas. Laurencijs norāda uz atšķirību starp labo un ļauno, uz to, ka visi kādreiz atbildēsim Augstākās un Absolūtās instances – Dieva priekšā. III gadsimta moceklis atgādina, ka pastāv vērtības, saskaņā ar kurām ir vērts ne tikai dzīvot, bet arī mirt. Tieši tāpat, kā to darīja šis svētais.”

I. Šteinerte / VR









All the contents on this site are copyrighted ©.