Itālijas garīgās un laicīgās autoritātes apspriedās jautājumā par krucifiksu
23. jūnijā, pēc Itālijas ministru padomes ierosmes, Romā notika apaļā galda sarunas
par tematu „Vērtības un likums. Krucifiksa lieta”. Sarunās piedalījās Itālijas kultūras
ministrs Sandro Bondi, Darba un sociālās politikas ministrs Mauricio Sakkoni, jurists
Venerando Marano, Ārzemju preses apvienības prezidents Itālijā Maarte van Aalderens
un emeritētais Pontifikālās Likumdošanas padomes prezidents, kardināls Hulians Herrancs
Kasado. Tā kā radio rīcībā ir viņa uzruna, ielūkosimies tās saturā. Sarunu tematu
kardināls aplūkoja no Baznīcas mācības un pašreizējā Eiropas sociālpolitiskā klimata
aspekta. Viņš atgādināja, ka pēdējo simts gadu laikā Baznīcas mācība ir bijusi orientēta
galvenokārt uz cilvēka pamattiesību aizstāvību, to skaitā uz reliģiskās brīvības tiesībām,
pret divām postošām ideoloģiskām utopijām, kas šai laikā ir kļuvušas par politiskajām
sistēmām, proti, pret totalitāro „taisnības bez brīvības” utopiju, kurā ietilpst labējie
un kreisie totalitārismi, tādi kā nacisms un komunisms, kā arī pret liberālo, jeb
relatīvisko utopiju, kas būtībā ir „brīvība bez patiesības”, un kas šodien ir īpaši
ietekmīga dažos Eiropas politiskajos un mediju sektoros.
Šī pēdējā ideoloģija
noliedz objektīvo patiesību par cilvēka personu un atsakās no dabiskā likuma kā universālo
tiesību pamata. Kardināls Kasado atgādināja, ka šī patiesība veido ANO Universālās
Cilvēktiesību deklarācijas bāzi. Liberālisms balstās uz indivīda subjektīvo spriedumu
un uz vairākuma uzskatu, lai noteiktu to, kas ir patiess un taisnīgs. Pāvests Benedikts
XVI šai sakarā ir norādījis, ka „tad, kad dabiskais likums un atbildība, ko tas ietver,
tiek noliegti, tad dramatiskā veidā paveras ceļš uz ētisko relatīvismu individuālā
un totalitārā valsts līmenī” (Sv.Mise 2005. g. Konklāvē). Tas pats var notikt arī
Eiropas Savienības oficiālo institūciju līmenī, ja Eiropas Padomes demokrātiskākās
dalībvalstis necentīsies to novērst.
Attiecībā uz reliģiju, šī relatīviskā
ideoloģija pieņem „laiciskā fundamentālisma” raksturu. Attālinoties no „laiciskuma”
patiesā jēdziena, tā vēlas novirzīt kristīgo ticību un reliģisko faktu vispār vienīgi
personas privātajā sfērā, izslēdzot jebkādu ticības zīmi, simbolu un ārēju manifestāciju
publiskajās vietās un civilajās institūcijās, tādās, kā skola, slimnīca utt. Kardināls
Kasado norādīja, ka tieši šai fundamentālisma kontekstā tiek iekļauts Eiropas Cilvēktiesību
tiesas spriedums pret krucifiksa klātbūtni Itālijas skolās, pretēji tam, ka tiek piesauktas
tiesības uz reliģisko brīvību.
Saskaņā ar šādu spriedumu, krucifikss nozīmētu
morālu spiedienu uz skolēniem un iedragātu viņu brīvību piederēt citai reliģijai,
vai arī nepiederēt nevienai no reliģijām.
Balstoties uz iepriekšteikto, kardināls
Kasado izcēla vairākus punktus. Pirmkārt, viņš norādīja, ka šāds spriedums bez motivācijas
piesauc nekristīgo skolēnu reliģisko brīvību, tai pašā laikā nerespektējot Itālijas
kristīgo skolēnu tiesības. Tas nerespektē arī Universālās Cilvēktiesību deklarācijas
18. nodaļu, kurā ir garantētas tiesības uz reliģisko brīvību, tai skaitā uz brīvību
individuālā, vai kopienas veidā, publiski un privāti, paust savu ticību.
Otrkārt,
tiek aizmirsts, ka, lai arī „laicisms” ir demokrātisko valstu veidojošs elements,
tomēr, pašas valstis atsevišķos gadījumos ir tiesīgas noteikt savas „laiciskuma” īstenošanas
normas, pamatojoties uz vietējām tradīcijām un pilsoņu reliģiskajām jūtām.
Treškārt,
arī „reliģiskās neitralitātes” jēdziens, uz kuru atsaucas Strasbūras tiesa, tiek interpretēts
saskaņā ar gnostiskā relatīvisma ideoloģiju. Valsts neitralitāte, jeb atrašanās ārpus
jebkādas reliģiskas konfesijas, nozīmē tikai to, ka nevienai reliģijai nepieder valsts
raksturs, bet nevis to, ka valstij būtu jābūt antikonfesionālai, tādai, kas pretojas
jebkāda reliģiskā simbola klātbūtnei publiskās institūcijās. Šāda reliģijas noliegšanas
attieksme nozīmētu, ka valsts ideoloģija, jeb reliģija, ir ateisms.
Ceturtkārt,
ievērojot to, ka tiesiskā valstī valdībai ir jākalpo sabiedrībai, nevis tā jāapspiež
ar savu ideoloģiju, Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums nerespektē subsidiaritātes
principu, kam ir jāvalda Eiropas valstu un institūciju starpā. Tiesa nelikumīgi ir
pārkāpusi savas kompetences robežas, izsakoties par jautājumu, kas attiecas uz nacionālās
kultūras un tradīciju likumīgu aizsardzību no valsts puses. Pie tam, šī valsts ir
uzņēmusies saistības ar Katolisko Baznīcu, un eventuāli – arī ar citām reliģiskajām
konfesijām parakstītajos konkordātos un konvencijās.