2010-06-29 18:39:12

Itālijas garīgās un laicīgās autoritātes apspriedās jautājumā par krucifiksu


23. jūnijā, pēc Itālijas ministru padomes ierosmes, Romā notika apaļā galda sarunas par tematu „Vērtības un likums. Krucifiksa lieta”. Sarunās piedalījās Itālijas kultūras ministrs Sandro Bondi, Darba un sociālās politikas ministrs Mauricio Sakkoni, jurists Venerando Marano, Ārzemju preses apvienības prezidents Itālijā Maarte van Aalderens un emeritētais Pontifikālās Likumdošanas padomes prezidents, kardināls Hulians Herrancs Kasado. Tā kā radio rīcībā ir viņa uzruna, ielūkosimies tās saturā. Sarunu tematu kardināls aplūkoja no Baznīcas mācības un pašreizējā Eiropas sociālpolitiskā klimata aspekta. Viņš atgādināja, ka pēdējo simts gadu laikā Baznīcas mācība ir bijusi orientēta galvenokārt uz cilvēka pamattiesību aizstāvību, to skaitā uz reliģiskās brīvības tiesībām, pret divām postošām ideoloģiskām utopijām, kas šai laikā ir kļuvušas par politiskajām sistēmām, proti, pret totalitāro „taisnības bez brīvības” utopiju, kurā ietilpst labējie un kreisie totalitārismi, tādi kā nacisms un komunisms, kā arī pret liberālo, jeb relatīvisko utopiju, kas būtībā ir „brīvība bez patiesības”, un kas šodien ir īpaši ietekmīga dažos Eiropas politiskajos un mediju sektoros.

Šī pēdējā ideoloģija noliedz objektīvo patiesību par cilvēka personu un atsakās no dabiskā likuma kā universālo tiesību pamata. Kardināls Kasado atgādināja, ka šī patiesība veido ANO Universālās Cilvēktiesību deklarācijas bāzi. Liberālisms balstās uz indivīda subjektīvo spriedumu un uz vairākuma uzskatu, lai noteiktu to, kas ir patiess un taisnīgs. Pāvests Benedikts XVI šai sakarā ir norādījis, ka „tad, kad dabiskais likums un atbildība, ko tas ietver, tiek noliegti, tad dramatiskā veidā paveras ceļš uz ētisko relatīvismu individuālā un totalitārā valsts līmenī” (Sv.Mise 2005. g. Konklāvē). Tas pats var notikt arī Eiropas Savienības oficiālo institūciju līmenī, ja Eiropas Padomes demokrātiskākās dalībvalstis necentīsies to novērst.

Attiecībā uz reliģiju, šī relatīviskā ideoloģija pieņem „laiciskā fundamentālisma” raksturu. Attālinoties no „laiciskuma” patiesā jēdziena, tā vēlas novirzīt kristīgo ticību un reliģisko faktu vispār vienīgi personas privātajā sfērā, izslēdzot jebkādu ticības zīmi, simbolu un ārēju manifestāciju publiskajās vietās un civilajās institūcijās, tādās, kā skola, slimnīca utt. Kardināls Kasado norādīja, ka tieši šai fundamentālisma kontekstā tiek iekļauts Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums pret krucifiksa klātbūtni Itālijas skolās, pretēji tam, ka tiek piesauktas tiesības uz reliģisko brīvību.

Saskaņā ar šādu spriedumu, krucifikss nozīmētu morālu spiedienu uz skolēniem un iedragātu viņu brīvību piederēt citai reliģijai, vai arī nepiederēt nevienai no reliģijām.

Balstoties uz iepriekšteikto, kardināls Kasado izcēla vairākus punktus. Pirmkārt, viņš norādīja, ka šāds spriedums bez motivācijas piesauc nekristīgo skolēnu reliģisko brīvību, tai pašā laikā nerespektējot Itālijas kristīgo skolēnu tiesības. Tas nerespektē arī Universālās Cilvēktiesību deklarācijas 18. nodaļu, kurā ir garantētas tiesības uz reliģisko brīvību, tai skaitā uz brīvību individuālā, vai kopienas veidā, publiski un privāti, paust savu ticību.

Otrkārt, tiek aizmirsts, ka, lai arī „laicisms” ir demokrātisko valstu veidojošs elements, tomēr, pašas valstis atsevišķos gadījumos ir tiesīgas noteikt savas „laiciskuma” īstenošanas normas, pamatojoties uz vietējām tradīcijām un pilsoņu reliģiskajām jūtām.

Treškārt, arī „reliģiskās neitralitātes” jēdziens, uz kuru atsaucas Strasbūras tiesa, tiek interpretēts saskaņā ar gnostiskā relatīvisma ideoloģiju. Valsts neitralitāte, jeb atrašanās ārpus jebkādas reliģiskas konfesijas, nozīmē tikai to, ka nevienai reliģijai nepieder valsts raksturs, bet nevis to, ka valstij būtu jābūt antikonfesionālai, tādai, kas pretojas jebkāda reliģiskā simbola klātbūtnei publiskās institūcijās. Šāda reliģijas noliegšanas attieksme nozīmētu, ka valsts ideoloģija, jeb reliģija, ir ateisms.

Ceturtkārt, ievērojot to, ka tiesiskā valstī valdībai ir jākalpo sabiedrībai, nevis tā jāapspiež ar savu ideoloģiju, Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums nerespektē subsidiaritātes principu, kam ir jāvalda Eiropas valstu un institūciju starpā. Tiesa nelikumīgi ir pārkāpusi savas kompetences robežas, izsakoties par jautājumu, kas attiecas uz nacionālās kultūras un tradīciju likumīgu aizsardzību no valsts puses. Pie tam, šī valsts ir uzņēmusies saistības ar Katolisko Baznīcu, un eventuāli – arī ar citām reliģiskajām konfesijām parakstītajos konkordātos un konvencijās.

I. Šteinerte/VR







All the contents on this site are copyrighted ©.