Pāvests iesvētīja jaunus priesterus Romas diecēzei

Svētdien pāvests iesvētīja 14 jaunus priesterus Romas diecēzei. Homīlijā Benedikts XVI uzsvēra, ka viņi stāv Dieva tautas priekšā un ka simboliskā, šaurākā veidā šo tautu pārstāv ļaudis, kas ir ieradušies svētā Pētera bazilikā. Svētais tēvs atgādināja, ka tostarp ir jauno priesteru vecāki un citi tuvinieki, draugi un skolotāji. Viņi visi sniedz dārgu dāvanu – savas lūgšanas par jaunajiem priesteriem.

Sprediķī pāvests aplūkoja fragmentu no Lūkas Evaņģēlija, kurā Jēzus jautā mācekļiem, par ko ļaudis Viņu uzskata. Pēteris, atbildēdams visu vārdā, apliecina, ka Jēzus ir Dieva svaidītais (sal. Lk 9,20). „No kurienes rodas šis ticības akts?” jautāja pāvests. Tas rodas no lūgšanas. Turpat, Lūkas Evaņģēlijā, liecināts, ka Jēzus pirms tam kopā ar mācekļiem lūdzās. Tieši tāpēc mācekļi varēja ieraudzīt savu Skolotāju Dieva Dēla būtībā – ieraudzīt to, ko neredzēja citi. Būt kopā ar Jēzu lūgšanā, nozīmē nokļūt līdz Viņa identitātei, nokļūt līdz Patiesībai. Pāvests paskaidroja, ka šeit rodama skaidra norāde uz priestera dzīvi un misiju: lūgšanā priesteris ir aicināts arvien no jauna atklāt sava Kunga vaigu un savas misijas īsto saturu.

Benedikts XVI vēlējās izcelt arī kalpošanas nozīmi priestera dzīvē. Viņš teica, ka priesterība nenozīmē sasniegt sociālo statusu un dzīves nodrošinātību. Tas, kurš domā par priesterību, lai panāktu personīgo prestižu, vai varu, jau pašos pamatos ir zaudējis priesteriskās kalpošanas jēgu. Ja priesteris vēlēsies īstenot personīgās ambīcijas, dzīties pēc personīgajiem panākumiem, viņš vienmēr vergos pats sev un publiskajai domai. Tāds priesteris centīsies sacīt to, kas cilvēkiem patīk, viņš centīsies piemēroties pārmaiņām modē un uzskatos. Tādējādi viņš būs atrauts no patiesības. Tāds priesteris nemīl ne Dievu, ne cilvēkus, bet tikai pats sevi. Galu galā, viņš sevi arī pazaudēs.

Īsta priesterība nozīmē drosmi teikt „jā” Dievam, piemēroties Viņa gribai. „Iegremdējoties Dieva gribā, nezaudēsim savu oriģinalitāti, gluži pretēji, aizvien vairāk ieiesim mūsu būtības un mūsu kalpošanas patiesībā,” uzsvēra pāvests.

Aplūkojis lūgšanas un kalpošanas nozīmi, Benedikts XVI pievērsās Euharistijas lomai. Viņš teica, ka priesteriem ir uzticēts Kristus pestījošais upuris, Viņa miesa un asinis, kas ir izlietas par visiem cilvēkiem. Svētais tēvs turpināja: „Svinot Svēto Misi, savās rokās mēs turam Debesu maizi, Dieva maizi, kas ir Kristus – grauds, kurš nomiris, lai pavairotos un kļūtu par īsto dzīvības maizi pasaulei. Krustā sistā un godības pilnā Kristus mīlestība un dāvana izriet caur jūsu rokām, jūsu balsi, jūsu sirdi! Tā ir aizvien jauna pārsteidzoša pieredze – redzēt, ka manās rokās, manā balsī Kungs īsteno savas klātbūtnes noslēpumu!”

Benedikts XVI lūdzās, lai Dievs piešķir priesteriem žēlastību katru dienu dāsni un korekti dzīvot saskaņā ar sev uzticēto kalpošanu. Lai viņus pavada Māte, kura dzemdēja Kristu un deva Viņu pasaulei, un kura visaugstākās mīlestības vadīta, sekoja savam Dēlam līdz pat krusta pakājei.

I. Šteinerte/VR