Kā jārīkojas Baznīcai, saņemot sūdzības par priesteriem? – šo jautājumu meksikāņu
žurnālisti devās noskaidrot pie Mehiko arhidiecēzes Baznīcas tiesas vadītāja, kanonisko
tiesību doktora, pr. Alberto Pačeko Eskobedo. Vispirms viņš norādīja, ka Baznīcas
tiesību kompetence atšķiras no civilās varas kompetences. Baznīca, saņemot sūdzību,
vienmēr iesaka iespējamajiem seksuālās vardarbības upuriem iesniegt sūdzību arī laicīgajās
instancēs. „Varu skaidri apgalvot”, sacīja kanonisko tiesību doktors, „ka Baznīcā
pastāv aizstāvēšanās tiesības, un ka nevienu nedrīkst aiztikt, iepriekš neuzklausot”.
Ja kāds ir piedzīvojis seksuālo vardarbību, vispirms viņam jāiesniedz sūdzība
savas teritorijas, t.i., diecēzes bīskapam. Ņemot vērā juridisko normu pamatprincipu,
šī sūdzība nedrīkst būt anonīma – uzsvēra pr. Eskobedo. Anonīmās lietas nevar tikt
izmeklētas. Ja sūdzība parakstīta un ir pamats domāt, ka tā ir ticama, pēc iespējas
ātrākā laikā tiek nodota Baznīcas tribunālam. Šī instance tad sāks izmeklēšanu, izjautājot
iespējamo cietušo, apsūdzēto un lieciniekus. Kamēr notiek izmeklēšana, bīskapam jārūpējas
par to, lai pret apsūdzēto priesteri netiktu celta neslava un viņš netiktu apmelots.
Ja izmeklēšanas gaitā atklājas kaut vismazākās nozieguma sastāva pazīmes, par lietu
jāziņo Ticības doktrīnas kongregācijai Vatikānā. Kanonisko tiesību doktors piebilda,
ka lietas izskatīšanas laikā apsūdzētais priesteris var tikt atstādināts no savu pienākumu
pildīšanas.
Baznīcas Kanonisko tiesību kodeksā ir vesela nodaļa par ticīgajiem,
t.sk., garīdzniekiem piemērojamajiem sodiem par dažādiem izdarītajiem noziegumiem.
Pedofilijas gadījumā piemērojami visstingrākie soda mēri – norādīja speciālists. Taču
jāņem vērā, ka Baznīcai un laicīgajai varai ir katrai savas kompetences robežas. Līdz
ar to Baznīca neiejaucas laicīgo instanču darbībā ne attiecībā uz izmeklēšanu, ne
piemērojamajiem soda mēriem. Tāpat kā pienākas ievērot cietušo cilvēktiesības, pienākas
respektēt arī garīdznieku cilvēktiesības, kuri var tikt apvainoti netaisnīgi. Viņiem
ir tiesības būt pasargātiem no neslavas. Bieži vien Baznīcai tiek netaisnīgi pārmests
par iespējamo noziegumu slēpšanu. Tomēr Baznīcas pienākums ir rūpēties gan par cietušo,
gan apsūdzēto privātās dzīves neaizskaramību un labās slavas saglabāšanu – skaidroja
pr. Eskobedo. Kā zināms, arī civilā vara nepublisko lietas par apsūdzēto, kamēr notiek
izmeklēšana un nav pierādīta viņa vaina.
Reizēm cietušais pieprasa, lai Baznīca
atlīdzina par kāda priestera nodarīto kaitējumu. Daži pat nespēj samierināties ar
finansiālo atlīdzinājumu un pieprasa apsūdzētā arestu. Taču augstāk minētais kanonisko
tiesību speciālists paskaidroja, ka Baznīcai nav tiesību piemērot kādam ekonomiskās
sankcijas vai ieslodzīt cietumā. Šīs lietas ir civilās varas kompetencē. Augstākais
soda mērs, ko var piespriest ekleziālā vadība, ir atstādīšana no priestera pienākumu
pildīšanas. Naudas sodu vai arestu var uzlikt tikai laicīgā vara.