Svētā Jāņa Laterāna bazilikā Romā svētdien, 25. aprīlī, par svētīgu tika pasludināts
karmelītu ordeņa tēvs Andželo Paoli. Viņa dzīvi iezīmēja liela mīlestība pret nabagiem
un trūkumcietējiem. Ne par velti viņu visi sauca par “žēlsirdīgo brāli”. Priesteris
Andželo bija ļoti cilvēcīgs, iejūtīgs un pazemīgs. Izturējās pret saviem tuvākajiem
ar lielu cieņu un pacietīgi tos uzklausīja. Mācēja katrā cilvēkā saskatīt labo, saskatīt
tā spējas un talantus.
Andželo Paoli piedzima 1642. gada 1. septembrī Ardžiljano
pilsētā, Toskānas apgabalā, nabadzīgā un dievbījīgā ģimenē. 1660. gadā iestājās Sjēnas
karmela klosterī. Pēc sešiem gadiem iesvētīts par priesteri. Sava kalpojuma laikā
īpašu uzmanību pievērsa trūkumcietējiem un slimniekiem. 1687. gadā ordeņa ģenerālpriekšnieks
viņu pārcela uz Romu. Ierodoties pie Mūžīgās pilsētas vārtiem, karmelītu tēvs satika
kādu lepras slimnieku. Andželo to apskāva un iztīrīja viņa strutojošās brūces. Tas
bija nākamā svētīgā apustulāta Romā sākums. Andželo vienmēr steidzās palīgā visiem,
kuri klauvēja pie klostera durvīm – Tibras upes plūdos vai zemestrīcēs cietušajiem,
nabagiem, slimniekiem. Tomēr cilvēciskās rūpes par tuvākajiem neaizēnoja viņa priesteriskā
kalpojuma specifisko aspektu, proti, dvēseļu garīgo aprūpi.
Karmelītu tēvs
bija gan vienkāršo ļaužu, gan dižciltīgo romiešu garīgais vadītājs. Viņš rūpējās arī
par cilvēku psiholoģisko labsajūtu, cenšoties tos iepriecināt ar skaistu mūziku un
komiska satura teātra uzvedumiem. Tēvs Andželo Paolo nomira 1720. gada 28. janvārī.
Viņam bija 78. gadi. Beatifikācijas procesa vicepostulators, priesteris Džovanni
Grosso norādīja, ka jaunā svētīgā ciešās attiecības ar Dievu izpaudās dažādos veidos.
Andželo Paoli bija lūgšanas vīrs, liels gandarītājs un krusta godinātājs. Divās vietās
Romā mocekļu piemiņai uzstādīja krustus, kas ir mīlestības uzvaras pār nāvi spoža
zīme. Tieši viņš bija pirmais, kas novietoja krustu Romas Kolizejā, kur tagad katru
gadu Lielajā piektdienā notiek krustaceļa gājiens.