Soda, vai pārdomu vieta? Par vēroto kādā no Āfrikas cietumiem

„Visstingrākās drošības ieslodzījums” – tā saucas iestāde, kuru man bija izdevība apmeklēt sava ceļojuma laikā tālajā Āfrikas valstī Malavi. Blentaires pilsētas ieslodzījuma vietā pabiju viesa statusā neilgi pēc Lieldienām, šī gada 9 aprīlī. Šai dienā Blentaires arhibīskaps, Viņa Ekselence Tarcīzijs Zijaije iesvētīja jaunuzbūvēto cietuma infirmēriju, jeb nelielo slimnīcu, kurā ir vietas kādiem 20-25 pacientiem. Gultas ir cieši sablīvētas cita pie citas, taču arī šādi apstākļi ir daudz labāki par tiem, kādos malāviešu cietumnieki pavada savu ieslodzījuma laiku. Slimnīca tapusi par Itālijas Bīskapu konferences ziedotajiem naudas līdzekļiem, kas izmantoti celtniecības materiālu iegādei. Iniciatore slimnīcas būvniecībai ir itāliete, Franciskāņu misionāru kongregācijas māsa Anna Tomazi. Ik dienas māsa nāk uz cietumu, lai uzmundrinātu un garīgi atbalstītu ieslodzītos, liecinātu viņiem par Kristus mīlestību un viestu viņos apziņu par to dzīves veidu, uz kādu Pestītājs aicina ikvienu cilvēku. Septiņu gadu laikā, kas pavadīti aiz dzeloņdrātīm vītā mūra, uzņēmīgā itāliete vairākiem ieslodzītajiem ir palīdzējusi atgriezties brīvībā, lai turpmāk to izjustu ne tikai ārēji, bet arī iekšējā – sirds līmenī. Daži no brīvībā izgājušajiem ir nākuši atpakaļ uz cietumu, lai piedalītos slimnīcas būvniecībā. Pateicoties māsas Annas rūpēm par kvalificētu speciālistu piesaisti, viņi, kā arī tie, kas joprojām atrodas ieslodzījumā, ir apguvuši celtnieku un galdnieku prasmes. Tātad, slimnīca ir uzbūvēta pašu cietumnieku rokām.

Slimnīcas iesvētīšana cietumniekiem izvērtās par ārkārtēju notikumu. Pie viņiem bija ieradušies vairāki viesi, to skaitā daži Itālijas Baznīcas pārstāvji. Šī bija diena, kad kopā varēja pulcēties gan vīriešu, gan sieviešu nodaļas ieslodzītie. Dažas sievietes rokās šūpoja ap 2-3 gadus vecas atvases, kas cietumā atrodas kopā ar mātēm. Vairāki ieslodzītie kaklā bija uzkāruši rožukroņus, kas liecināja par viņu katolisko piederību. Ceremonija iesākās ar cietumnieku kora dziedājumiem afrikāņu bungu pavadībā. Sekoja arhibīskapa Tarcīzija Zijaijes uzruna. Vēršoties pie cietuma iemītniekiem, viņš aicināja uztvert ieslodzījuma laiku nevis par soda, bet gan par pārdomu laiku, kuru var izmantot savas dvēseles audzināšanas labā. Savukārt, uzrunājot cietumā ieradušos ciemiņus, arhibīskaps atgādināja, ka pats Jēzus ir vēlējies identificēties ar cietumniekiem un aicinājis viņus apmeklēt.

Klātesošos uzrunāja arī Malavi cietumu pārvaldes pārstāvis no Lilongves, kurš akcentēja, ka valsts cietumos, arī šajā, joprojām valda daudzas nepilnības. Viņš uzsvēra, ka ir svarīgi šīs nepilnības atzīt, lai spētu tās sekmīgi novērst.

Māsa Anna Tomazi atzinīgi novērtēja faktu, ka cietumnieki šoreiz varēja piedalīties ne tikai zāles sagatavošanā, bet arī svinīgajā ceremonijā. Agrāk viņi būtu izolēti un nodalīti no apmeklētājiem. Angļu un vietējā čičeva valodā māsa pastāstīja, ka ideja par slimnīcas iekārtošanu cietumā viņai radusies, sākot strādāt cietumnieku vidū. Reliģiskā nespējusi palikt vienaldzīga, redzot, ka daudzi sirgst ar tuberkulozi, sarkomu, AIDS. Turklāt, cietuma apstākļi, jo īpaši tas, ka ieslodzītie šeit guļ nevis katrs savā cellē, bet visi vienā kopējā zālē, pie tam pussēdus, cieši cits aiz cita, kalpo par labvēlīgu vidi slimību izplatībai. Anna Tomazi rakstījusi vēstuli Itālijas Bīskapu konferencei, lūdzot piešķirt fondus cietuma slimnīcas izbūvei. Konferences atsaucība bijusi pārsteidzoši ātra un dāsna. Tika saņemti 16 000 eiro.

Blentaires cietuma uzraudzības priekšnieks viesu klātbūtnē nevairījās atzīt, ka dažas slimības veicina uztura nepietiekamība. Cietumnieki šeit ēd tikai vienreiz dienā un viņu dienas deva sastāv vienīgi no kukurūzas miltu putras „nsima” un sautētu pupu biezeņa. Labība pārtikai tiek audzēta turpat aiz cietuma mūriem un rūpes par to ir uzticētas ieslodzītajiem, kuru apcietinājuma termiņš tuvojas beigām.

No apmēram 2000 ieslodzīto, vismaz 270 ir slimi ar AIDS. Ievērojot slimnieku lielo skaitu un biežo saslimstību, ir skaidri redzams, ka nelielajā slimnīcā vienlaikus nespēs uzturēties visi, kam ir nepieciešama regulāra medicīniskā aprūpe. Tomēr, arī tas ir solis uz priekšu, lai ierobežotu slimību uzliesmojumus.

Ikdienā līdzās māsai Annai Tomazi Blentaires cietumā strādā malāviešu izcelsmes Franciskāņu misionāru kongregācijas māsa Felēzija Julita Kamvendo. Pirms dažiem gadiem viņa atgriezās Malavi no reliģisko zinātņu studijām Romā, Pontifikālajā augstskolā Regina Mundi. Māsa Felēzija liecina, ka darbs cietumā viņai sniedz lielu gandarījumu, jo sevišķi tāpēc, ka daudzi tā iemītnieki ir atvērti pret Kristus vēsti. Pateicoties personīgajam tuvākmīlestības piemēram, reliģiskās māsas ir iemantojušas cieņu arī musulmaņu vidū. Mūsu atvadu brīdī māsai Felēzijai klēpī ietraušas viens no cietumā dzīvojošajiem bērniem. Ir jūtams, ka māsas šeit ir atradušas ģimeni, lielus un mazus bērnus, kurus sagatavot dzīvei pasaulē.

Pēc slimnīcas iesvētīšanas ceremonijas, labošanas iestādē ierodas kāda no vietējām futbola komandām, lai spēlētu kopā ar tās iemītniekiem. Arī šāda veida komunikācija ar ārpasauli ir reliģisko māsu nopelns. Atstāju cietumu brīdī, kad tā plašajā, ar augstu sienu apjoztajā pagalmā zem svelmainas saules stariem ir iesācies aizrautīgs futbola mačs.

I. Šteinerte