Krustaceļš Romas Kolizejā 2010

Publicējam Krustaceļa Kolizejā pārdomas, ko sagatavojis kardināls Kamillo Ruini, Romas diecēzes emeritētais ģenerālvikārs.

Ievads

C: Mēs pielūdzam Tevi, Kristu, un Tevi slavējam,
V: jo Tu ar savu svēto krustu atpestīji pasauli.

Per lignum servi facti sumus, et per sanctam Crucem liberati sumus. R.
Fructus arboris seduxit nos, Filius Dei redemit nos. R.

Kad apustulis Filips Viņam teica: „Kungs, rādi mums Tēvu”, Jēzus atbildēja: „Jau tik ilgi esmu kopā ar jums un Tu mani nepazīsti...? Kas ir redzējis mani, ir redzējis Tēvu” (Jņ 14, 8-9). Šovakar, kamēr savās sirdīs sekojam Kristum, kas iet, nesot krustu, neaizmirsīsim šos Viņa vārdus. Arī tad, kad nes krustu, arī tad, kad mirst pie krusta, Jēzus ir Dēls, kas ir viens ar Tēvu. Skatoties uz Viņa sitienu, noguruma un iekšējo ciešanu izķēmoto vaigu, mēs redzam Tēva vaigu. Tomēr tieši šajā brīdī Dieva godība, katra cilvēka acīm pārāk spožā Viņa gaisma, vēl vairāk top redzama Jēzus vaigā. Šeit, šajā nabaga radībā, kuru Pilāts rādīja jūdiem cerībā pamodināt viņos līdzjūtību ar vārdiem „Lūk, cilvēks!” (Jņ 19,5), parādās patiesais Dieva lielums, šis noslēpumainais lielums, ko neviens cilvēks nevarēja iedomāties.

Bet krustā sistajā Jēzū atklājas arī cits lielums, mūsu lielums – lielums, kas piemīt katram no mums tāpēc, ka mums ir cilvēka seja un sirds. Svētais Antonijs no Padujas raksta: „Kristus, kas ir Tava dzīve, stāv tieši Tev priekšā, jo Tu skaties krustā kā spogulī ... Ja skatīsies uz Viņu, sapratīsi cik liela ir Tava cieņa ... Tava vērtība ... Nevienā citā vietā cilvēks nevar labāk saprast, cik vērts viņš ir, kā skatoties krusta spogulī” (Svētdienu un svētku sprediķi III, pp. 213-214). Jā, Jēzus, Dieva Dēls, ir miris par tevi, par mani, par katru no mums un tādejādi ir sniedzis mums tiešu pierādījumu tam, cik lieli un svarīgi mēs esam Dieva acīs, vienīgajās acīs, kuru skatiens sniedzas pāri visām šķietamībām un redz cauri, līdz pat lietu patiesajai būtībai.

Piedaloties Via Crucis, lūgsim Dievu, lai dāvā arī mums šo savu patiesības un mīlestības skatienu, lai vienoti ar Viņu kļūtu brīvi un labi.

Ievadlūgšana

Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. Amen.

Lūgsimies

Kungs, Dievs, visvarenais Tēvs, Tu zini visu, Tu redzi milzīgo vajadzību pēc Tevis, kas slēpjas mūsu sirdīs. Dāvā ikvienam no mums pazemību atpazīt šo vajadzību. Atbrīvo mūsu prātu no kļūdainā un nedaudz muļķīgā pieņēmuma, ka mēs varam valdīt pār noslēpumaino, kas apņem mūs no visām pusēm. Atbrīvo mūsu gribu no tikpat vientiesīgā un nepamatotā pieņēmuma, ka varam vieni paši izveidot savu laimi un mūsu dzīves jēgu. Dari mūsu iekšējo aci redzīgu un patiesu, lai varam bez liekulības atpazīt ļauno, kas ir mūsos. Bet dāvā mums arī Kristus un Tava vienīgā Dēla augšāmcelšanās gaismā pārliecību, ka vienoti ar Viņu un Viņa balstīti arī mēs varam uzvarēt ļauno ar labo.

Kungs Jēzu, palīdzi mums ar šo dvēseles stāvokli iet aiz Tava krusta.
Amen.

Pirmā apstāšanās
Jēzus tiek notiesāts uz nāvi

C: Mēs pielūdzam Tevi, Kristu, un Tevi slavējam,
V: jo Tu ar savu svēto krustu atpestīji pasauli.

No Evanģēlija, ko uzrakstījis sv. Jānis (19, 6-7. 12.16)

Augstie priesteri un kalpi, ieraudzījuši Viņu, sāka kliegt, sacīdami: „Sit Viņu krustā! Sit Viņu krustā!” Pilāts tiem sacīja: „Ņemiet Viņu jūs un sitiet krustā, jo es Viņā vainas neatrodu”. Jūdi viņam atbildēja: „Mums ir Likums, un pēc Likuma Viņam jāmirst, jo Viņš sevi ir uzdevis par Dieva Dēlu”. ...

No šī brīža Pilāts centās Viņu atlaist. Bet jūdi kliedza, sacīdami: „Ja tu Viņu atlaidīsi, tu neesi ķeizara draugs! Katrs, kas sevi taisa par ķēniņu, pretojas ķeizaram.”... Tad viņš atdeva tiem Jēzu krustā sišanai.

Meditācija

Kāpēc Jēzus tiek nolemts nāvei, Viņš, kas „staigāja, labu darīdams” (At 10, 38) Šis jautājums mums sekos visu Krustaceļu, tāpat kā tas seko mums visu dzīvi. Evanģēlijos atrodam patiesu atbildi: Jūdu vadītāji gribēja viņa nāvi, pieņemot, ka Jēzus sevi uzskatīja par Dieva Dēlu. Atrodam arī atbildi, ko jūdi lietoja kā ieganstu, lai no Pilāta panāktu Viņa sodīšanu.

Tomēr aiz šīm atbildēm paveras bezdibenis, uz kuru mums atver acis Evanģēliji un visi Svētie Raksti – Jēzus ir miris par mūsu grēkiem. Un vēl vairāk, Viņš ir miris par mums, miris, tāpēc, ka Dievs mūs mīl, mīl tik ļoti, lai dotu savu pirmdzimto Dēlu, lai mums caur Viņu būtu dzīve (Jņ 3, 16-17).

Tātad mums ir jāskatās pašiem uz sevi, uz ļauno un grēku, kas ir mūsos, un ko tik bieži izliekamies neredzam. Bet vēl vairāk mums jāvērš skats uz žēlsirdībā bagāto Dievu, kas mūs ir saucis par draugiem (Jņ 15, 15). Tādejādi Krustaceļš un viss dzīves ceļš pārvēršas grēku nožēlas, sāpju un atgriešanās, bet arī pateicības, ticības un prieka ceļā.

Pater noster, qui es in cælis:
sanctificetur nomen tuum;
adveniat regnum tuum;
fiat voluntas tua, sicut in cælo, et in terra.
Panem nostrum cotidianum da nobis hodie;
et dimitte nobis debita nostra,
sicut et nos ittimus debitoribus nostris;
et ne nos inducas in tentationem;
sed libera nos a malo.

Stabat mater dolorosa, iuxta crucem lacrimosa, dum pendebat Filius.

Otrā apstāšanās
Jēzum liek nest Krustu

C: Mēs pielūdzam Tevi, Kristu, un Tevi slavējam,
V: jo Tu ar savu svēto krustu atpestīji pasauli.

No Evanģēlija, ko uzrakstījis sv. Matejs (27,27-31)

Tad pārvaldnieka kareivji, paņēmuši Jēzu uz tiesas namu, sapulcināja ap Viņu visu nodaļu un, Viņu izģērbuši, uzmeta Viņam sarkanu apmetni. Un tie, nopinuši vainagu no erķšķiem, uzlika to Viņam galvā un Viņa labajā rokā ielika niedri. Tad, Viņa priekšā mezdamies ceļos, tie izsmēja Viņu, sacīdami: „Sveicināts, jūdu ķēniņ!”. Un tie spļāva Viņam virsū un, paņēmuši niedri, sita Viņam pa galvu. Un pēc tam, Viņu izsmējuši, tie noņēma Viņam apmetni un Viņu ieģērba Viņa drēbēs, un aizveda Viņu sist krustā.

No Evanģēlija, ko uzrakstījis sv. Jānis (19,17).
Un Jēzus, nesdams savu krustu, izgāja uz vietu, kura saucas par Galvaskausa vietu, bet ebrejiski par Golgātu.

Meditācija

Pēc sprieduma seko pazemojums. Tas, ko kareivji dara Jēzum, mums šķiet necilvēciski. Protams, tas ir necilvēcīgi, tās ir apsmiekla un nicinājuma darbības, kurās izpaužas slēpta nežēlība, kurai ir vienaldzīgas ciešanas, arī fiziskās, kas jau uz šausmīgo nāves sodu pie krusta notiesātajai personai tiek nodarītas bez pamata. Tomēr šī kareivju izturēšanās, diemžēl, ir ļoti tuva cilvēkiem. Tūkstošiem cilvēces vēstures un ikdienas ziņu lappušu apstiprina, ka šāda rakstura darbības patiešām nav svešas cilvēkam. Apustulis Pāvils ir labi parādījis šo paradoksu: „Es zinu ... ka manī, ... manā miesā, nedzīvo labais: ... patiesi, es nedaru labo, ko vēlos, bet ļauno, ko nevēlos” (Rom 7, 18-19).

Tas ir tieši tā – mūsu sirdsapziņā ir iedegta labā gaisma, gaisma, kas daudzos gadījumos top redzama un kuras vadībai mēs veiksmīgi ļaujamies, izdarot mūsu izvēles. Bet bieži notiek tieši pretējais – šo gaismu aptumšo īgnums, divkosīgas vēlmes, sirds samaitātība. Tāpēc kļūstam nežēlīgi, spējīgi paveikt visļaunākās lietas, dažreiz pat neiedomājamas lietas.

Kungs Jēzu, arī es esmu to starpā, kas Tevi apsmēja un sita. Tieši Tu esi teicis: „Visu to, ko esat darījuši vienam no šiem maniem mazākajiem brāļiem, esat darījuši man” (Mt 25, 40-45). Kungs Jēzu, piedod man.

Pater noster, qui es in cælis:
sanctificetur nomen tuum;
adveniat regnum tuum;
fiat voluntas tua, sicut in cælo, et in terra.
Panem nostrum cotidianum da nobis hodie;
et dimitte nobis debita nostra,
sicut et nos ittimus debitoribus nostris;
et ne nos inducas in tentationem;
sed libera nos a malo.

Cuius animam gementem, contristatam et dolentem pertransivit gladius.

Trešā apstāšanās
Jēzus pirmo reizi krīt zem krusta

C: Mēs pielūdzam Tevi, Kristu, un Tevi slavējam,
V: jo Tu ar savu svēto krustu atpestīji pasauli.

Lasījums no pravieša Isaja grāmatas (53, 4-6)

Lai gan Viņš nesa mūsu ciešanas, un mūsu sāpes Viņs bija uzkrāvis sev, bet mēs Viņu uzskatījām par spitālīgu, no Dieva sasistu un pazemotu. Viņš mūsu pārkāpumu dēļ ir ievainots un mūsu grēku dēļ satriekts. Caur Viņa brūcēm mēs esam dziedināti. Mēs visi maldījāmies kā avis, ikviens raudzījās tikai uz savu ceļu; Kungs Viņam uzkrāva visus mūsu grēkus.

Meditācija

Lai gan Evanģēliji mums nestāsta par Jēzus kritieniem zem krusta, taču šī senā tradīcija ir ļoti iespējama. Lai atceramies kaut vai to, ka pirms Jēzum lika nest krustu, Pilāts pavēlēja Jēzu šaustīt. Pēc visa, kas ar viņu bija noticis, sākot no nakts Olīvu dārzā, Viņa spēkiem vajadzēja būt praktiski izsmeltiem.

Pirms pievēršamies Kristus ciešanu dziļākajiem iekšējiem aspektiem, vienkārši ņemsim vērā fiziskās sāpes, kuras Viņam bija jācieš. Lielas un šausmīgas sāpes, līdz beidzamajai elpai pie krusta, sāpes, kas nevar neiedvest bailes.

Ar mūsdienu tehnoloģijām un metodoloģiju, ar anestēziju un citām pretsāpju terapijām ir vieglāk uzvarēt vai mazināt fiziskās sāpes. Tomēr arī tad daudzu - dabisku vai no cilvēku uzvedības atkarīgu iemeslu dēļ, gigantiska fizisko sāpju masa vēl joprojām ir klātesoša pasaulē.

Jebkurā gadījumā, Jēzus neatteicās no fiziskajām sāpēm un tā ir solidārs ar visu cilvēces ģimeni, it sevišķi ar lielo tās daļu, kuras dzīve, arī šodien, ir šīs sāpju formas apzīmogota. Redzot Viņu krītam zem krusta, pazemīgi lūdzam drosmi palielināt, ņemot vērā ne tikai vārdos pausto solidaritāti, mūsu siržu pārāk šauro telpu.

Pater noster, qui es in cælis:
sanctificetur nomen tuum;
adveniat regnum tuum;
fiat voluntas tua, sicut in cælo, et in terra.
Panem nostrum cotidianum da nobis hodie;
et dimitte nobis debita nostra,
sicut et nos ittimus debitoribus nostris;
et ne nos inducas in tentationem;
sed libera nos a malo.

O quam tristis et afflicta fuit illa benedica mater Unigeniti!

Ceturtā apstāšanās
Jēzus satiek savu Māti

C: Mēs pielūdzam Tevi, Kristu, un Tevi slavējam,
V: jo Tu ar savu svēto krustu atpestīji pasauli.

No Evanģēlija, ko uzrakstījis sv. Jānis (19, 25-27)

Pie Jēzus krusta stāveja Viņa Māte un Viņa Mātes māsa, Marija Kleofa sieva, un Marija Magdalēna. Tad Jēzus, ieraudzījis Māti un līdzās stāvošo mācekli, kuru Viņš mīlēja, sacīja Mātei: “Sieviet, lūk, tavs dēls!” Pēc tam Viņš sacīja māceklim: “Lūk, tava Māte!” Un no tā brīža māceklis paņēma viņu pie sevis.

Meditācija

 Evanģēlijos nav tieši stāstīts par Jēzus tikšanos ar savu Māti krusta ceļa laikā, bet par Marijas klātbūtni zem krusta. Tur Jēzus vēršas pie Viņas un iemīļotā mācekļa, evaņģēlista Jāņa. Viņa vārdiem ir tieša nozīme – uzticēt Mariju Jānim, lai viņš par Viņu rūpējas. Ir arī plašāka un dziļāka nozīme – zem krusta Marija ir aicināta teikt otro „jā”, pēc Pasludināšanas „jāvārda”, ar kuru Viņa kļuva par Jēzus Māti, tādējādi atverot mūsu pestīšanas durvis.

Ar šo „jā” Marija kļūst par mūsu visu, katra cilvēka, kura dēļ Jēzus lēja savas asinis, māti. Mātišķība ir Dieva mīlestības un žēlsirdības pret mums dzīva zīme. Tāpēc saites, kas vieno Mariju ar kristīgo tautu, ir tik dziļas un dzīvīgas, tāpēc mēs spontāni vēršamies pie Viņas, it sevišķi dzīves smagākajos brīžos.

Marija ir samaksājusi dārgu cenu par šo savu universālo mātišķību. Kā par Viņu Jeruzalemes templī pareģoja Simeons – „un tavu dvēseli pāršķels sāpju zobens” (Lk 2, 35). Marija, Jēzus Māte un mūsu Māte, palīdzi mūsu dveselēs šovakar un vienmēr izjust tās mīlestības pilnās ciešanas, kas Tevi vienoja ar Tava Dēla krustu.

Pater noster, qui es in cælis:
sanctificetur nomen tuum;
adveniat regnum tuum;
fiat voluntas tua, sicut in cælo, et in terra.
Panem nostrum cotidianum da nobis hodie;
et dimitte nobis debita nostra,
sicut et nos ittimus debitoribus nostris;
et ne nos inducas in tentationem;
sed libera nos a malo.

Quæ mærebat et dolebat pia mater, cum videbat Nati pœnas incliti.

Piektā apstāšanās
Kirēnietis palīdz Jēzum nest krustu

C: Mēs pielūdzam Tevi, Kristu, un Tevi slavējam,
V: jo Tu ar savu svēto krustu atpestīji pasauli.

No Evanģēlija, ko uzrakstījis sv. Lūkass (23, 26)

Viņu vedot, tie aizturēja kādu Sīmani Kirēnieti, kas atgriezās no lauka, un uzlika tam krustu, lai tas nestu to pēc Jēzus.

Meditācija

Jēzum bija jābūt patiesi nespēcīgam, lai kareivji rīkotos, aizturot pirmo neveiksminieku, kuru satika, uzliekot viņam krustu. Arī ikdienas dzīvē zem dažādām formām – slimībaa, smaga negadījuma, dārga cilvēka vai darba zaudējuma bieži vien negaidīti krusts tiek uzgrūsts mums. Mēs tajā redzam tikai neveiksmi, vai sliktākajos gadījumos – nelaimi.

Bet Jēzus ir teicis saviem sekotājiem: „Ja kāds grib sekot man, lai atsakās no sevis, ņem savu krustu un seko man” (Mt 16, 24). Tie nav viegli vārdi, vēl vairāk, konkrētajā dzīvē tie ir visgrūtākie Evanģēlija vārdi. Visa mūsu būtība, viss, kas ir mūsos, pretojas šādiem līdzīgiem vārdiem.

Jēzus tomēr turpina, sakot: „kas gribēs izglābt savu dzīvi, to pazaudēs; bet kas pazaudēs savu dzīvi manis dēļ, to atradīs” (Mt 16, 25). Apstāsimies pie šī „manis dēļ”, tajā ir visa Jēzus prasība, apziņa, kas Viņam bija par sevi un lūgums ar kuru Viņš vēršas pie mums. Viņš ir visa centrā, Viņš ir Dieva Dēls, kas ir viens ar Dievu Tēvu (Jņ 10, 30). Viņš ir mūsu vienīgais Pestītājs (At 4, 12).

Galu galā, tas, kas sākotnēji tika uzskatīts par neveiksmi vai nelaimi, nereti vēlāk, ja vien mūsu dzīvē ir atvērtas šīs durvis, nes mums lielāku labumu. Ne vienmēr tas ir tā – daudzas reizes šajā pasaulē nelaimes paliek vien kā sāpīgi zaudējumi. Arī šeit Jēzum ir ko teikt mums. Vai vēl labāk, ar viņu kaut kas ir noticis – pēc krusta. Viņš augšāmceļas no mirušajiem, un ir augšāmcelts kā daudzu brāļu pirmdzimtais (Rom 8, 29, 1 Kor 15, 20). Jā, Viņa krustu nevar atdalīt no Viņa augšāmcelšanās. Tikai ticot augšāmcelšanai, varam saprātīgi iet krusta ceļu.

Pater noster, qui es in cælis:
sanctificetur nomen tuum;
adveniat regnum tuum;
fiat voluntas tua, sicut in cælo, et in terra.
Panem nostrum cotidianum da nobis hodie;
et dimitte nobis debita nostra,
sicut et nos ittimus debitoribus nostris;
et ne nos inducas in tentationem;
sed libera nos a malo.

Quis est homo qui non fleret, matrem Christi si videret in tanto supplicio?

Sestā apstāšanās
Veronika noslauka Jēzus seju

C: Mēs pielūdzam Tevi, Kristu, un Tevi slavējam,
V: jo Tu ar savu svēto krustu atpestīji pasauli.

No pravieša Isaja grāmatas (53, 2-3)

Viņam nebija nekāda jaukuma, nedz skaistuma, ka mēs viņu uzlūkotu, nedz arī izskata, ka viņš mums patiktu. Viņš bija nicināts un ļaužu atstumts, sāpju vīrs, kas pazīst ciešanas, un kā tāds, kura priekšā mēs aizsedzam seju, tika nonievāts, ka mēs necik viņu nevērtējām.

Meditācija

Kad Veronika noslauka Jēzus seju ar savu lakatu, šī seja tiešām nebija pievilcīga, tā bija izķēmota seja. Tomēr, šī seja nevarēja atstāt vienaldzīgu, šī seja uztrauca. Tā varēja radīt apsmieklu un nicinājumu, bet arī līdzjūtību un pat mīlestību, vēlmi nākt palīgā. Veronika ir šo sajūtu simbols.

Lai cik izķēmota, Jēzus seja vienmēr ir Dieva Dēla seja. Šī seja ir mūsu – cilvēces ļaunprātības lielā daudzuma izķēmota. Bet tā ir arī seja, kas izķēmota priekš mums, kas atspoguļo Jēzus mīlestību un ziedošanos, kas ir Dieva Tēva bezgalīgās žēlsirdības spogulis.

Jēzus cietošajā sejā redzam arī citu gigantisko masu – tā ir cilvēces ciešanu masa. Tādejādi Veronikas žēluma žests kļūst par provokāciju, aicinājumu mums, kļūst par saldu, bet neatliekamu lūgumu nenovērsties uz citu pusi, skatīties arī uz tiem – tuviem un tāliem, kas cieš. Un ne tikai skatīties, bet arī palīdzēt. Šī vakara Krustaceļš nebūs veikts velti, ja tas novedīs pie konkrētas mīlestības un darbīgas solidaritātes rīcības.

Pater noster, qui es in cælis:
sanctificetur nomen tuum;
adveniat regnum tuum;
fiat voluntas tua, sicut in cælo, et in terra.
Panem nostrum cotidianum da nobis hodie;
et dimitte nobis debita nostra,
sicut et nos ittimus debitoribus nostris;
et ne nos inducas in tentationem;
sed libera nos a malo.

Quis non posset contristari, Christi matrem contemplari, dolentem cum Filio?

Septītā apstāšanās
Jēzus krīt otro reizi

C: Mēs pielūdzam Tevi, Kristu, un Tevi slavējam,
V: jo Tu ar savu svēto krustu atpestīji pasauli.

No Psalmu grāmatas (41, 6-10)

Mani ienaidnieki savā ļaunumā runā par mani: „Kad taču viņš reiz mirs un viņa vārdu vairs neminēs?” Un, ja kāds nāk mani apraudzīt, tad viņa sirds ir pilna viltus. Viņš meklē ļaunumu, iziet ārā uz ielas un stāsta tenkas. Visi, kas mani ienīst, tenko par mani un runā tikai ļaunu: „Neglābjams posts ir nācis pār viņu. Viņš tagad guļ slims un necelsies vairs!” Pat mans labākais draugs, kam es cieši uzticējos, kas manu maizi ēda, paceļ pret mani kāju spērienam.

Meditācija

Jēzus atkal krīt zem krusta. Protams, Viņš bija fiziski noguris, bet arī Viņa sirds bija nāvīgi ievainota. Viņu nomāca to noliegums, kas jau no paša sākuma stūrgalvīgi pretojās Viņa misijai. Viņu nomāca noliegums, kuru beigās pauda tauta, kas šķita pielūgsmes un entuziasma pilna. Tāpēc, skatoties uz svēto pilsētu, kuru ļoti mīlēja, Jēzus izsaucās: „Jeruzaleme, Jeruzaleme, ... cik daudzas reizes es gribēju savākt Tavus dēlus, kā vista savāc savus cāļus zem spārniem, bet jūs to nevēlējāties!” (Mt 23, 37). Smagi nospieda Jūdasa nodevība, mācekļu bēgšana smagākajā pārbaudes stundā, sevišķi nospieda trīskāršais Pētera noliegums.

Labi zinām, ka Viņu nospieda arī neskaitāmā mūsu grēku masa, vainas, kas caur gadu tūkstošiem seko visai cilvēcei. Tāpēc pazemīgi, bet dziļā ticībā lūdzam Dievu – žēlsirdības pilnais Tēvs, palīdzi mums nedarīt vēl smagāku Jēzus krustu. Kā rakstīja Jānis Pāvis II, kura nāves piekto gadadienu atceramies šovakar: „Ļaunumam, no kā cieš un ko rada cilvēks, uzliktā robeža ir Dieva Žēlsirdība” (Atmiņa un identitāte, lap. 70).

Pater noster, qui es in cælis:
sanctificetur nomen tuum;
adveniat regnum tuum;
fiat voluntas tua, sicut in cælo, et in terra.
Panem nostrum cotidianum da nobis hodie;
et dimitte nobis debita nostra,
sicut et nos ittimus debitoribus nostris;
et ne nos inducas in tentationem;
sed libera nos a malo.

Pro peccatis suæ gentis vidit Iesum in tormentis et flagellis subditum.

Astotā apstāšanās
Jēzus satiek Jeruzalemes sievietes, kas raud par Viņu

C: Mēs pielūdzam Tevi, Kristu, un Tevi slavējam,
V: jo Tu ar savu svēto krustu atpestīji pasauli.

No Evaņģēlija, ko uzrakstījis sv. Lūkass (23, 27-29.31)

Viņam sekoja liels pulks ļaužu un sieviešu, kas Viņu apraudāja un nožēloja. Bet Jēzus, pagriezies pret tām, sacīja: Jeruzalemes meitas, neraudiet par mani, bet raudiet pašas par sevi un savu bērnu dēļ! Jo nāks dienas, kad sacīs: Svētīgas neauglīgās un tā miesas, kas nav dzemdējušas, un krūtis, kas nav barojušas. ....
Jo, ja to dara ar zaļu koku, kas notiks ar nokaltušo?

Meditācija

Tātad, Jēzus ir tas, kas jūt līdzi Jeruzalemes sievietēm un visiem mums. Arī nesot krustu Jēzus paliek cilvēks, kas jūt līdzi pūlim (Mt 8, 2), kas izplūst asarās Lāzara kapa priekšā (Jņ 11, 35), kas pasludina par svētīgiem tos, kuri raud, jo viņi saņems mierinājumu (Mt 5,4).

Tieši tā Jēzus mums rāda, ka ir vienīgais, kas patiesi pazīst Dieva Tēva sirdi un var ļaut to iepazīt arī mums: „Neviens nepazīst Tēvu kā Dēls un tas, kuram Dēls to grib atklāt” (Mt 11, 27).

Jau no senākajiem laikiem cilvēce, bieži vien bažīgi, ir jautājusi, kāda patiesi ir Dieva attieksme pret mums – providenciālas gādības nostāja, vai arī suverēna vienaldzība, vai vēl vairāk nievājoša un naidīga? Atbildi uz šo jautājumu nevaram rast tikai izmantojot mūsu inteliģenci, pieredzi vai pat mūsu sirdi.

Tāpēc Jēzus – Viņa dzīve un Viņa vārdi, Viņa krusts un Viņa augšāmcelšanās ir visnozīmīgākā visas cilvēces vēstures realitāte, gaisma, kas spīd pār mūsu likteni.

Pater noster, qui es in cælis:
sanctificetur nomen tuum;
adveniat regnum tuum;
fiat voluntas tua, sicut in cælo, et in terra.
Panem nostrum cotidianum da nobis hodie;
et dimitte nobis debita nostra,
sicut et nos ittimus debitoribus nostris;
et ne nos inducas in tentationem;
sed libera nos a malo.

Eia mater, fons amoris, me sentire vim doloris fac, ut tecum lugeam.

Devītā apstāšanās
Jēzus krīt trešo reizi

C: Mēs pielūdzam Tevi, Kristu, un Tevi slavējam,
V: jo Tu ar savu svēto krustu atpestīji pasauli.

No apustuļa Pāvila otrās vēstules Korintiešiem (5, 19-21)

Jo Kristū Dievs samierināja pasauli ar sevi, vairs nepieskaitot ļaudīm viņu pārkāpumus un uzticot mums samierināšanas vārdu. ... Mēs lūdzamies Kristus vietā: „Samierinieties ar Dievu!” „To, kurš grēka nepazina, viņš mūsu dēļ padarīja par grēku, lai mēs viņā kļūtu Dieva taisnība.”

Meditācija

Lūk, Jēzus atkārtoto kritienu dziļākais iemesls – ne tikai fiziskās ciešanas, ne tikai cilvēciskā nodevība, bet arī Tēva griba. Tā ir noslēpumaina un cilvēciski neizprotama, bet bezgalīgi laba un devīga griba ar kuru Jēzus ir „uzņēmis grēku par mums”. Uz Viņu ir pārliktas visas cilvēces vainas, un notiek noslēpumainā maiņa, kas mūs – grēciniekus dara par „Dieva taisnību”.

Kamēr mēģinām iejusties Jēzū, kas iet un krīt zem krusta, ir pareizi, ka izjūtam sevī nožēlu un sāpes. Bet vēl stiprākai vajadzētu būt pateicībai, kas ieplūst mūsu dvēselē.

Jā, Kungs, Tu mūs izpirki, tu mūs atbrīvoji, ar savu krustu Tu esi mūs darījis taisnīgus Dieva priekšā. Vēl vairāk, Tu mūs tik dziļi es savienojis ar Sevi, lai Tevī padarītu mūs par Dieva bērniem, Viņa ģimeni un draugiem. Paldies, Kungs, un dari, lai pateicība pret Tevi būtu mūsu dzīves vadlīnija.

Pater noster, qui es in cælis:
sanctificetur nomen tuum;
adveniat regnum tuum;
fiat voluntas tua, sicut in cælo, et in terra.
Panem nostrum cotidianum da nobis hodie;
et dimitte nobis debita nostra,
sicut et nos ittimus debitoribus nostris;
et ne nos inducas in tentationem;
sed libera nos a malo.

Fac ut ardeat cor meum in amando Christum Deum, ut sibi complaceam.

Desmitā apstāšanās
Jēzus tiek izģērbts

C: Mēs pielūdzam Tevi, Kristu, un Tevi slavējam,
V: jo Tu ar savu svēto krustu atpestīji pasauli.

No Evanģēlija, ko uzrakstījis sv. Jānis (19, 23-24)

Bet kareivji, .... paņēma viņa drēbes un sadalīja četrās daļās, katram kareivim pa daļai, un paņēma arī svārkus. Bet svārki nebija šūti, bet gan austi vienā gabalā no augšas līdz apakšai. Tāpēc tie sacīja viens otram: „Negriezīsim tos, bet metīsim kauliņus, kuram tie piederēs”. Tā piepildījās Rakstu vārdi: „Viņi sadalīja savā starpā manas drēbes, bet par manie svārkiem meta kauliņus”.

Meditācija

Jēzus tiek izģērbts, esam Olīvu dārzā sākušās drāmas beigu cēlienā, kuras laikā Jēzum atņem Viņa cilvēcisko cieņu, nemaz nerunājot par Viņu kā Dieva Dēla cieņu.
Jēzus stāv kails Jeruzalemes cilvēku un visas cilvēces apskatei. Dziļākā nozīmē tas ir arī pareizi, jo Viņš patiesi pilnīgi atkailina sevi, lai ziedotos mūsu dēļ. Tāpēc Viņa izģērbšana ir arī Svēto Rakstu vārdu piepildījums.

Redzot kailo Jēzu pie krusta, jūtam sevī ciešu vajadzību ieskatīties mūsu pašu dvēselēs bez maskām un plīvuriem, garīgi atkailināties sev pašiem, bet pirmkārt Dieva priekšā, un pazemībā arī mūsu brāļu priekšā. Nomest pieņēmumu izskatīties labākiem nekā esam, mēģinot būt patiesiem un atklātiem.

Uzvedība, kas iespējams vairāk par visu citu, izsauca Jēzus nicinājumu bija liekulība. Cik daudzas reizes Viņš teica saviem sekotājiem: nedariet „kā dara liekuļi” (Mt 6, 2.5.16) vai tiem, kas apšaubīja Viņa labos darbus: „bēdas, jums liekuļi” (Mt 23, 13.15.23.25.27.29).

Kungs Jēzus, kas esi kails pie krusta, palīdzi arī man būt kailam Tavā priekšā.

Pater noster, qui es in cælis:
sanctificetur nomen tuum;
adveniat regnum tuum;
fiat voluntas tua, sicut in cælo, et in terra.
Panem nostrum cotidianum da nobis hodie;
et dimitte nobis debita nostra,
sicut et nos ittimus debitoribus nostris;
et ne nos inducas in tentationem;
sed libera nos a malo.

Sancta mater, istud agas, Crucifixi fige plagas cordi meo valide.

Vienpadsmitā apstāšanās
Jēzu kaļ Krustā

C: Mēs pielūdzam Tevi, Kristu, un Tevi slavējam,
V: jo Tu ar savu svēto krustu atpestīji pasauli.

No Evanģēlija, ko uzrakstījis Sv. Marks (15, 25-27)

Bet tā bija trešā stunda, kad tie viņu piesita krustā. Bija uzrakstīts arī viņa vainas apzīmējums: „Jūdu ķēniņš”. Reizē ar viņu tie piesita krustā divus slepkavas, vienu labajā un otru viņa kreisajā pusē.

Meditācija

Jēzus ir piekalts krustā. Šausmīgas un neiedomājamas mocības. Kamēr Viņš karājas krustā daudzi Viņu apsmej un arī provocē: „Glābi citus, bet nevari izglābt sevi!... Uzticējies Dievam, lai Viņš Tevi tagad izglābj, ja vēl Tev labu. Tu teici: „Es esmu Dieva Dēls”” (Mt 27, 42-43). Tā tiek apsmieta ne tikai Viņa personība, bet arī Viņa pestīšanas uzdevums. Uzdevums, kuru tieši pie krusta Jēzus izpilda līdz galam.

Bet dziļi sevī Jēzus pazīst nesamērojami lielākas ciešanas, kas liek Viņam izsaukties: „Mana Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu esi mani atstājis?” (Mk 15, 34). Protams, tas ir sauciens, kas izskan psalma sākumā, bet beidzas ar dziļas ticības uz Dievu apliecinājumu. Tomēr tie ir nopietni uztverami vārdi, kas vēsta par vislielāko pārbaudījumu, kuram ir pakļauts Jēzus.

Cik daudzas reizes smagu pārbaudījumu priekšā domājam, ka Dievs mūs ir aizmirsis vai pametis. Vai pat tiekam pavedināti domāt, ka Dieva nav.
Dieva Dēls, kas līdz galam ir izdzēris savu sāpju biķeri un pēc tam piecēlies no mirušajiem, ar visu sevi, savu dzīvi un savu nāvi saka, ka mums jāpaļaujas uz Dievu. Viņam mēs varam ticēt.

Pater noster, qui es in cælis:
sanctificetur nomen tuum;
adveniat regnum tuum;
fiat voluntas tua, sicut in cælo, et in terra.
Panem nostrum cotidianum da nobis hodie;
et dimitte nobis debita nostra,
sicut et nos ittimus debitoribus nostris;
et ne nos inducas in tentationem;
sed libera nos a malo.

Tui Nati vulnerati, tam dignati pro me pati, pœnas mecum divide.

Divpadsmitā apstāšanās
Jēzus mirst pie Krusta

C: Mēs pielūdzam Tevi, Kristu, un Tevi slavējam,
V: jo Tu ar savu svēto krustu atpestīji pasauli.

No Evanģēlija, ko uzrakstījis sv. Jānis (19, 28-30)

Pēc tam Jēzus, zinādams, kas viss jau ir izpildīts, lai piepildītos Raksti, sacīja: „Man slāpst”. Tur bija nolikts trauks, pilns ar etiķi. Tāpēc tie uzsprauda uz izapa stiebra ar etiķi piepildītu sūkli un pacēla to viņam pie mutes. Ieņēmis etiķi, Jēzus sacīja: „Ir piepildīts!” Un, galvu noliecis, viņš atdeva garu.

Meditācija

Kad pēc smagas slimības pienāk nāve, parasti ar atvieglojumu saka: „mocības ir beigušās”. Savā veidā šos vārdus var attiecināt arī uz Jēzu. Tomēr jebkura cilvēka un vēl vairāk tāda cilvēka, kas ir Dieva Dēls, nāves priekšā tie ir pārāk ierobežoti un virspusēji.

Patiesi, kad Jēzus mirst, Jeruzalemes tempļa aizkars pārplīst divās daļās un notiek citas zīmes, kas krustu sargājošajam romiešu simtniekam liek izsaukties: „Viņš patiesi bija Dieva Dēls” (Mt 27, 51-54).

Īstenībā, nekas nav tik apslēpts un noslēpumains kā Dieva Dēla nāve, kas kopā ar Dievu Tēvu ir dzīvības avots un pilnība. Bet nekas nav arī tik izgaismojošs, jo šeit atspīd Dieva godība, visspēcīgās un žēlsirdīgās Mīlestības godība. Jēzus nāves priekšā mūsu atbilde ir pielūgsmes klusums. Tādejādi mēs uzticāmies Viņam, liekam sevi Viņa rokās, lūdzot Viņu, lai nekas mūsu dzīvē, kā arī mūsu nāvē nevarētu mūs šķirt no Viņa (Rom 8, 38-39).

Pater noster, qui es in cælis:
sanctificetur nomen tuum;
adveniat regnum tuum;
fiat voluntas tua, sicut in cælo, et in terra.
Panem nostrum cotidianum da nobis hodie;
et dimitte nobis debita nostra,
sicut et nos ittimus debitoribus nostris;
et ne nos inducas in tentationem;
sed libera nos a malo.

Vidit suum dulcem Natum morientem desolatum, cum emisit spiritum.

Trīspadsmitā apstāšanās
Jēzu noņem no Krusta un atdod Mātei

C: Mēs pielūdzam Tevi, Kristu, un Tevi slavējam,
V: jo Tu ar savu svēto krustu atpestīji pasauli.

No Evanģēlija, ko uzrakstījis sv. Jānis (2, 1-5)

Un trešajā dienā Galilejas Kānā bija kāzas; un Jēzus māte bija tur. Bet arī Jēzus un Viņa mācekļi tika aicināti kāzās. Un, kad pietrūka vīna, Jēzus māte sacīja Viņam: Viņiem nav vīna. Bet Jēzus viņai sacīja: Kas man un tev, sieviet? Vēl mana stunda nav nākusi! Viņa māte sacīja apkalpotājiem: Visu, ko Viņš jums sacīs, dariet.

Meditācija

Tagad ir piepildījusies Jēzus stunda un Jēzus tiek noņemts no krusta. Laikā, lai saņemtu Viņu, ir Viņa mātes rokas. Uzreiz pēc tam, kad bija izgaršojis līdz galam nāves vientulību, Jēzus savā nedzīvajā ķermenī atrod visstiprākās un vissaldākās no savām cilvēciskajām saitēm, Viņa Mātes mīlestības siltumu. Lielākie mākslinieki, piemēram, domājot par Mikelandželo Pietà, zināja, kā izjust un izpaust šo saišu dziļumu un nesagraujamo spēku.

Apzinoties, ka pie krusta Marija kļuva arī par Māti ikvienam no mums, lūgsim Viņu ielikt mūsu sirdīs tās jūtas, kas Viņu vienoja ar Jēzu. Lai patiešām būtu kristieši, vēl vairāk, lai varētu patiesi sekot Jēzum, ir jābūt vienotiem ar Viņu visā, kas ir mūsos – prātu, gribu, sirdi, mazajām un lielajām ikdienas izvēlēm. Tikai tā Dievs varēs palikt mūsu dzīves centrā, nesarūkot līdz mierinājumam, kuram vienmēr ir jābūt pieejamam, bet nav jāiejaucas konkrētajās interesēs saskaņā ar kurām darbojamies.

Pater noster, qui es in cælis:
sanctificetur nomen tuum;
adveniat regnum tuum;
fiat voluntas tua, sicut in cælo, et in terra.
Panem nostrum cotidianum da nobis hodie;
et dimitte nobis debita nostra,
sicut et nos ittimus debitoribus nostris;
et ne nos inducas in tentationem;
sed libera nos a malo.

Fac me vere tecum flere, Crucifixo condolore, donec ego vixero.

Četrpadsmitā apstāšanās
Jēzu ievieto kapā

C: Mēs pielūdzam Tevi, Kristu, un Tevi slavējam,
V: jo Tu ar savu svēto krustu atpestīji pasauli.

No Evanģēlija, ko uzrakstījis sv. Matejs (27, 57-60)

Vakarā nāca kāds bagāts cilvēks no Arimatijas, vārdā Jāzeps, kas arī bija kļuvis par Jēzus mācekli. Viņš aizgāja pie Pilāta un izlūdzās Jēzus miesas. Tad Pilāts pavēlēja tās viņam atdot. Jāzeps paņēma miesas, ietina tās tīrā audekl un ielika tās savā jaunajā kapā, ko viņš bija izcirtis klintī; un viņš pievēla lielu akmeni pie kapa durvīm un aizgāja.

Meditācija

Ar akmeni, kas slēdz ieeju kapā viss šķiet patiešām beidzies. Vai tiešām Dzīves autors varēja palikt nāves gūsteknis? Tāpēc Jēzus kaps, no tās dienas līdz pat mūsdienām, ir ne tikai kļuvis par ļoti aizkustinošas pielūgsmes vietu, bet ir izraisījis arī visdziļāko siržu un prātu dalīšanos – tieši šiet sadalās Kristum ticīgo ceļi un to ceļi, kas Viņam netic, lai arī bieži uzskata par brīnišķīgu cilvēku.

Šis kaps, patiesībā, drīz vien paliek tukšs un nekad nav varēts atrast pārliecinošu skaidrojumu tam, kāpēc tas ir palicis tukšs, kā vien to, ko sniedz no nāves augšāmceltā Jēzus liecinieki, sākot no Marijas Magdalēnas līdz Pēterim un pārējiem Apustuļiem.

Jēzus kapa priekšā apstājamies klusā lūgšanā, lūdzot Dievu dāvāt tās ticības acis, kas ļauj mums pievienoties augšāmcelšanās lieciniekiem. Tā arī mums krusta ceļš top par dzīvības avotu.

Pater noster, qui es in cælis:
sanctificetur nomen tuum;
adveniat regnum tuum;
fiat voluntas tua, sicut in cælo, et in terra.
Panem nostrum cotidianum da nobis hodie;
et dimitte nobis debita nostra,
sicut et nos ittimus debitoribus nostris;
et ne nos inducas in tentationem;
sed libera nos a malo.

Quando corpus morietur, fac ut animæ donetur paradisi gloria.

Amen.