Palmu svētdienas svinības Vatikānā

Būt kristietim nozīmē kopā ar Jēzu iet uz debesu Jeruzalemi – skaidroja Benedikts XVI, uzrunājot Svētā Pētera laukumā sapulcējušos jauniešus. Pūpolvētdienā tika atzīmēta XXV Pasaules Jauniešu diena. Pāvests runāja par ceļu, ko veica Jēzus, ejot no Jērikas uz Jeruzalemi – savas misijas īstenošanas vietu.

Kristus mūs ved pretī tam, kas ir cēls un patiess. Esam aicināti sekot Viņam un nebaidīties no pasaulē dominējošās mentalitātes – norādīja Benedikts XVI. 28. martā ļaužu pārpildīto Vatikāna laukumu rotāja palmu un olīvu zari. Dievkalpojums iesākās ar procesiju, tādā veidā pieminot Kristus ieiešanu Jeruzalemē Viņa ciešanu un nāves priekšvakarā. Pirmo reizi sava pontifikāta laikā Benedikts XVI procesijā brauca ar papa-mobile, lai cilvēki varētu viņu labāk redzēt. Ar Pūpolsvētdienu sākas Lielā nedēļa. Vēršoties pie 50 tk. svētceļnieku, pāvests skaidroja, ka Pūpolu svētdienas liturģijas galvenā tēma ir sekošana Kristum.

Sekošana Kristum nekad nav bijusi viegla – atzina pāvests. Taču šajā ceļā mēs neesam vieni. Svarīga ir kopienas apziņa, ka tā mums palīdzēs vājuma un grūtību brīžos. Tajā pašā laikā ceļš ir arī dzīves krusts. Zinām, ka dzīvē viss lielais un skaistais ir neatlaidīga darba rezultāts, un lai to sasniegtu, nākas no daudz kā atteikties – teica Benedikts XVI.

Uzrunas turpinājumā pāvests skaidroja, ka sekošana Kristum pieprasa jaunu atmošanos. Nevar dzīvot, lolojot ilgas pēc pagājušā. Arī mēs esam aicināti kļūt par «alpīnistu grupas» locekļiem, kas cenšas sasniegt kalnu virsotnes. Baznīcas «mēs» ir komūnijā ar Jēzus Kristus «Tu». Viņā atrodam ceļu pie Dieva. Benedikts XVI aicināja jauniešus drosmīgi veikt šo garīgo ceļu un apmeklēt Jēzus dzimteni. Svēto vietu apmeklējums stiprina pārliecību, ka ticība nav izdomājums vai pasaka.

Mēs esam aicināti uzskatīt Jēzus Kristus ceļu par savējo. Tas ir arī mūsu dzīves īstais ceļš. Tas ved mūs uz mērķi. Pilnībā sevi varam īstenot tikai tad, ja sekojam Kristum. Pasaules Jauniešu dienas dalībniekiem Benedikts XVI atgādināja, ka kristietim jādodas tajā virzienā, ko tam norāda Jēzus. Taču par kādu virzienu ir runa? Kā to atrast? Norādes sniedz Evaņģēlijs. Tajā runa ir par «kāpšanu». Jērikas pilsēta, kur iesākās Jēzus svētceļojuma pēdējais etaps, atrodas 250 m zem jūras līmeņa, bet Jeruzaleme – ceļojuma galamērķis – 740 līdz 780 m virs jūras līmeņa. Jēzum vajadzēja kāpt uz augšu gandrīz 1000 metrus. Benedikts XVI skaidroja, ka šis ceļš simbolizē cilvēka iekšējās dzīves gājumu. Tas īstenojas sekošanā Kristum. Cilvēks ir aicināts tiekties uz savas cilvēcības augstākajām virsotnēm un sasniegt viscēlākos ideālus.

«Cilvēks var izvēlēties ērtu ceļu un izvairīties no visām pūlēm. Viņš var kāpt arī uz leju, ļauties kritienam. Var nogrimt melu un negodīguma purvā – brīdināja pāvests. Jēzus soļo mums pa priekšu un dodas augšup. Viņš ved mūs pretī tam, kas ir cēls un tīrs. Viņš ved mūs uz dzīvi patiesībā. Piepilda mūs ar drosmi, tādējādi neļaujot baidīties no valdošajiem viedokļiem. Kristus dod mums pacietību, kas panes un atbalsta otru. Viņš atver mūsu sirdis cietējiem un atstātajiem. Dod spēku būt uzticīgiem un nostāvēt otra cilvēka pusē arī smagās situācijās. Palīdz būt atvērtiem un sniegt palīdzību. Kristus ved mūs pretī labestībai un palīdz to saglabāt arī tad, kad pretī saņemam nepateicību. Viņš ved mūs pretī mīlestībai» – ved pie Dieva.

Pūpolvētdienai paredzētie Svēto Rakstu lasījumi runā par Jēzus kāpšanu uz Jeruzalemi, kur atradās Dieva templis. Šajā kontekstā Benedikts XVI atgādināja, ka Dievs ir viens un Viņam pieder visa radība. Tajā pašā laikā, Viņš ir sevi atklājis cilvēkiem. Bezgalīgais Dievs kļuvis mums tuvs. Kaut gan Viņu nevar ieslēgt nevienā cilvēka rokām būvētā namā, Viņš tomēr grib būt mūsu vidū. Viņš vēlas būt kopā ar mums. Jēzus ir īsts Dievs un īsts cilvēks. Viņa mērķis ir dāvāt mums paša Dieva dzīvi, ievest mūs komūnijā ar Dievu. Svētais tēvs norādīja, ka šo ceļu pie Dieva mēs veicam nevis vieni paši, ar saviem spēkiem, bet gan ejot pazemīgi kopā ar Kristu un visu Baznīcu.

Tā kā Pūpolsvētdienā Baznīca atzīmēja XXV Pasaules Jauniešu dienu, liturģijas laikā pāvests aicināja lūgties, lai jaunieši un viņu audzinātāji ar aizvien lielāku nesavtību kalpotu Dievam un sabiedrībai. Pēc Euharistijas svinībām Svētais tēvs ar automašīnu izbrauca pa laukuma celiņiem, sveicinot entuziasma pilnos jauniešos un dodot tiem savu svētību. Neraugoties uz garo dievkalpojumu un nogurumu, pāvesta sejā staroja miers un prieks. Viņš netaupīja jauniešiem savu smaidu un atbildēja viņu sveicieniem. No Apūlijas reģiona (Dienviditālijā) atvestās palmas un olīvkoki, kas rotāja Svētā Pētera laukumu, pēc Lieldienām tiks iestādīti Vatikāna dārzos un Romas pilsētas parkos.

S. Krivteža, J. Evertovskis / VR