Svētais Jānis no Dieva un viņa neparastais ceļš uz garīgo pilnību
8. martā Baznīcas kalendārā ir ierakstīts svētā Jāņa no Dieva vārds. Viņš piedzima
XV gadsimta beigās, kad sākās tā dēvētās „jaunās pasaules” atklājumi. Pie tam, Jāņa
no Dieva dzimtene ir Portugāle – zeme, kas var lepoties ar lielajiem jūras braucējiem
Bartolomeju Diazu, Vasko da Gamu, Brazīlijas atklājēju Alvaresu Kabralu un Magelānu.
Arī
Jānis no Dieva, dzimtajā vārdā Jānis Čidade Duarte, sapņoja par tālām ekspedīcijām.
Kad zēnam bija 8 gadi, viņu mājās ieradās kāds klaidonis, kuram vecāki piešķīra pajumti.
No rīta viņi atklāja, ka Jānis bija aizbēdzis kopā ar ceļinieku. Viņa gaitas veda
uz Madridi. Zēns bija pievienojies ubagotāju un klejojošu cirkus mākslinieku grupai.
Ierodoties Toledo, grupas dalībnieki ceļā novārgušo un sasirgušo Jāni nodeva vietējā
iedzīvotāja Fransisko Mažorala gādībai.
Viņš bija žēlsirdīgs un tikumīgs vīrs.
Neko neuzzinājis par zēna vecākiem, viņš uzņēmās tā audzināšanu. Vecumā no 14 līdz
28 gadiem Jānis Duarte ganīja lopus, pie reizes nododoties vientuļām pastaigām kalnos.
Kad visi jau domāja, ka viņš apprecēs Mažorala meitu, kuru pazina kopš bērnības, vientulības
meklētājs atkal aizbēga.
Karalis Kārlis V vervēja karotājus pret Franciju,
kura bija uzkundzējusies Pamplonai. Jāatgādina, ka šeit tika ievainots Ignācijs no
Lojolas, vēlākais jezuītu ordeņa dibinātājs un kaujās cīnījās toreiz vēl mazā Franciska
Ksavera vecākie brāļi. Arī Jānis Duarte iesaistījās kaujās, taču kara laukā viņu piemeklēja
vienīgi neveiksmes. Vienreiz viņš zaudēja samaņu, nokrītot no satrakota zirga, citreiz,
sargājot karā gūto laupījumu, aplaupīts un notiesāts uz nāvi. Taču liktenis bija labvēlīgs
un iejaucoties kādai ietekmīgai personai, viņš tika atbrīvots.
Jānis atgriezās
pie sava iepriekšējā saimnieka Mažorala, taču nodzīvojis šeit divus gadus, atkal izrādīja
interesi par karošanu. Šoreiz viņš vēlējās cīnīties pret turkiem, aizstāvot Vīni.
Jānis jau bija aizceļojis uz Austriju, taču karš nenotika, turki atkāpās, un kareivji
atgriezās mājās. Atceļā, viņš, kopā ar vairākiem citiem karotājiem svētceļoja uz Santjago
de Kompostellu. Viņam radās ideja atgriezties savās dzimtajās mājās, no kurām bija
aizbēdzis, būdams bērns. Nogājis ap 600 kilometru, viņš tās sasniedza, taču šeit nācās
apjaust, ka abi vecāki jau ir miruši. Māte nomira tikai nepilnu mēnesi pēc zēna pēkšņās
pazušanas, bet tēvs pēc tam bija pievienojies franciskāņu kopienai un arī jau paspējis
aiziet mūžībā. Jānis, sapratis, kādus ievainojumus viņš bija nesis vecākiem, savu
atlikušo mūžu vēlējās pavadīt, gandarot par saviem grēkiem un kalpojot Dievam.
Viņš
devās uz Seviļu, kur neilgu laiku ganīja un tirgoja lopus. Taču viņa sirdī nebija
miera un Jānis atkal iesaistījās Kārļa V ekspedīcijā, kas devās karot uz Tunisiju.
Ceutā viņš atstāja pārējos karotājus un sāka kalpot pie kāda dižciltīga, taču pagrimuša
kunga. Jānis saprata, ka ir jāatrod kāds garīgs padomdevējs un viņš atkal uzsāka ceļu
uz Spāniju. Apmeties Granādā, viņš sāka tirgoties ar reliģiska satura grāmatām un
pats nodevās garīgo tekstu lasīšanai.
1539. gada janvārī iestājās radikāls
pavērsiens 44 gadus sasniegušā Jāņa Duartes dzīvē. Granādā ieradās viens no slavenākajiem
tā laika sprediķotājiem, par Andalūzijas apustuli sauktais Jānis no Akvilas. Klausoties
viņa sprediķi, pūlim par lielu izbrīnu, Jānis Duarte pēkšņi sāka kliegt „Apžēlojies,
mans Dievs, apžēlojies!” Tad viņš aizskrēja uz savu veikalu, izdalīja visu naudu nabagiem,
atkal atgriezās pie Jāņa no Akvilas un izsūdzēja grēkus. Jānis turpināja uzvesties
kā negudrs, plēsa bārdu un drēbes. Daži viņa biogrāfi uzskata, ka šāda uzvedība izrietēja
mīlestības dēļ uz Kristu, citi – ka, pamatojoties uz juceklīgo dzīves pieredzi, viņu
patiešām piemeklēja vājprāta lēkme. Jānis tika ievietots vājprātīgo namā. Ievērojamais
spāņu dzejnieks Lopezs de Vega garā poēmā ir aprakstījis stāvokli, kādā toreiz atradās
Jānis no Dieva. „Būt portugālim pēc tautības un pazemoties, ir divi grūti savienojami
jēdzieni, taču Jānis šo pazemošanos dalīja ar pašu Dievu,” šāda ir galvenā doma, kas
izriet no poēmas.
Pēc neilga, vājprātīgo namā pavadīta laika, Jānis varēja
apliecināt, ka viņš jūtas vesels un brīvs no jebkādiem satricinājumiem. Lai to pierādītu,
viņš kalpoja slimajiem, kur izrādīja apbrīnojamu mieru un tuvākmīlestību. Tikko aizvēris
aiz sevis slimnīcas durvis, Jānis tomēr piedzīvoja vēl vienu pārsteigumu. Tieši tai
brīdī garām gāja bēru gājiens, pavadot pēdējā gaitā karaļa Kārļa V dzīvesbiedri, imperatrisi
Izabellu. Jānis Duarte nolēma definitīvi un bez atlikuma veltīt savu dzīvi Dievam,
kalpojot nabadzīgajiem. Kopš tā brīža viņš pats nodzīvoja tikai 11 gadus, taču šai
laikā kļuva par „nabagu tēvu”, „tuvākmīlestības patriarhu”, „Granādas brīnumu” un
„sava laikmeta godu” – kā viņu sāka saukt jau tā laika sabiedrībā.