Benedikts XVI tikās ar Itālijas civilās aizsardzības brīvprātīgo vienībām

Sestdien gar Svētā Pētera laukuma abām malām cieši cits pie cita bija izvietoti lieli autobusi. Tajos no dažādām Itālijas vietām uz Vatikānu bija atbraukuši spilgtos darba kostīmos tērptie Itālijas civilās aizsardzības brīvprātīgie darbinieki. Viņiem šodien bija īpaša diena, jo notika jau agrāk iecerētā viesošanās pie Romas bīskapa. Tikšanās sākumā Pāvila VI zālē tika atskaņots muzikāls sniegums, ko izpildīja Abruccu novada simfoniskā institūta mūziķi.

“Jūs esat viena no jaunākajām un reizē nobriedušākajām solidaritātes izteiksmēm ilgajā altruisma un dāsnuma tradīcijā, kas tik ļoti piemīt itāliešu tautai” – tā, uzrunājot Itālijas civilās aizsardzības brīvprātīgos, teica pāvests Benedikts XVI. Viņš atzīmēja, ka brīvprātīgie sniedz nozīmīgu palīdzību dažādos lielos nacionālā un starptautiskā līmeņa saietos, kā arī īpašās situācijās, tai skaitā zemestrīču seku novēršanā. Pāvests atcerējās savu vizīti Onnā un Akvilā aizvadītā gada aprīlī, kur viņš personīgi varējis iepazīties ar brīvprātīgo pūliņiem, viņu sniegto palīdzību tiem, kas bija pazaudējuši savus tuviniekus un mājas. Tāpat Svētais tēvs glabā atmiņā viņu nenovērtējamo palīdzību Pasaules Jauniešu dienās 2000. gadā Romā, kā arī laikā, kad ticīgie un labas gribas cilvēki steidzās uz kristietības galvaspilsētu, lai nodotu pēdējos atvadu sveicienus pāvestam Jānim Pāvilam II.

Itālijas civilās aizsardzības brīvprātīgo kustība ir kļuvusi par nacionālu fenomenu. Šodien tās rindās ir ap 1 300 000 cilvēku, kas pieder vairāk nekā 3000 sīkāku vienību. Termins „civilā aizsardzība” tiešā veidā norāda uz šo brīvprātīgo misiju, jeb paaicinājumu – aizsargāt cilvēkus un viņu cieņu. Pāvests uzsvēra, ka tie ir centrālie labumi katrā civilajā sabiedrībā. Brīvprātīgo misija nenozīmē vienīgi ārkārtēju notikumu kontroli, bet visvairāk par visu tā ir ieguldījums kopējā labuma īstenošanā. Šī misija ietver sevī sadzīvi starp cilvēkiem, jo īpaši, lielu pārbaudījumu brīžos.

Benedikts XVI brīvprātīgos salīdzināja ar Labā Samarieša tēlu, kas iezīmēts Lūkas Evaņģēlijā (sal. 10,30-35). Labais Samarietis izrādīja mīlestību un pazemību, palīdzot savā ceļā sastaptajam cilvēkam viņa vislielākās vajadzības brīdī. Tas notika tad, kad pārējie – viens vienaldzības, cits sirds nocietinātības dēļ pavērsa skatienu uz citu pusi. Pāvests teica, ka Labais Samarietis māca iet tālāk par vienkāršu nepieciešamību. Viņš rūpējas arī, lai cilvēks, kuram sniegta pirmā palīdzība, spētu atkopties un nostabilizēties. Samarietis lūdz mājas saimnieku, lai nelaimīgais tiktu pieņemts mājvietā un lai par viņu tiktu izrādītas rūpes tik ilgi, kamēr tās būs nepieciešamas.

„Mīlestība būs vajadzīga vienmēr, arī vistaisnīgākajā sabiedrībā,” citējot savas enciklikas Deus caritas est vārdus, Benedikts XVI teica Itālijas civilās aizsardzības brīvprātīgajiem. Viņš piebilda, ka šī mīlestība vienmēr prasīs personīgo un brīvprātīgo darbu. Tieši tāpēc brīvprātīgie sociālajā tīklā kalpo nevis par kādu „aizbāzni”, bet viņi ir tie, kas palīdz darīt cilvēcīgāku un kristīgāku sabiedrības seju. Pāvests uzsvēra: „Bez brīvprātīgajiem, kopējais labums un sabiedrība nevar ilgi pastāvēt, jo to progress lielā mērā ir atkarīgs no cilvēkiem, kas dara vairāk par savu tiešo pienākumu.”

Vēršoties pie saviem šīsdienas viesiem, pāvests teica: „Jūs esat ne tikai sev uzticētās teritorijas sargi, bet Labā Samarieša dzīvie attēli, kas pievērš uzmanību savam tuvākajam, atgādinot par cilvēka cieņu un sējot cerību. Tad, kad cilvēks neaprobežojas tikai ar savu pienākumu izpildi, ko uzliek iegūtā profesija, vai ģimene, bet palīdz citiem, viņa sirds paplašinās. Tas, kurš mīl citu kā savu tuvāko un kalpo viņam bez atlīdzinājuma, dzīvo un darbojas saskaņā ar Evaņģēliju un piedalās Baznīcas misijā, kas vienmēr uzlūko visu cilvēku un vēlas, lai viņš sajustu Dieva mīlestību.”

Benedikts XVI novēlēja, lai brīvprātīgajiem par paraugu kalpo Jaunava Marija, kas steidzas pie māsīcas Elizabetes, uzzinājusi, ka viņai ir nepieciešama palīdzība. Pāvests viņus novēlēja Marijas un svētā tēva Pio aizbildniecībai, un deva savu apustulisko svētību.

I. Šteinerte/VR