Sv. Valburga – viena no pirmajām kristīgās civilizācijas pārstāvēm Vācijā

25. februārī Baznīca godina svētās Valburgas piemiņu. Viņa ir dzimusi ap 710. gadu Devonšīrā, Anglijā, mirusi 777. gadā Haidenhaimā, Vācijā. Valburgas tēvocis ir pazīstamais Vācijas apustulis, svētais Bonifācijs. Viņas brāļi, savukārt, ir svētie Vilibalds un Vinibalds. Viņu tēvs Ričards, kas arī tiek godināts par svētu, bija viens no Rietumsaksijas karaļiem. Kad Ričards kopā ar abiem dēliem devās svētceļojumā uz Svēto Zemi, viņš uzticēja meitu Vimbornas benediktiešu klostera abatei. Tā, veselus 26 gadus Veseksas princese pavadīja klauzūras skolā, kur viņa tika sagatavota misijai Vācijā.

Vimbornas klosteris bija pazīstams ar stingru disciplīnu un dzīves svētumu. Saskaņā ar toreizējiem standartiem, Valburga šeit guva teicamu izglītību. Viņa tiek uzskatīta par pirmo sievieti – grāmatu autori Anglijā un Vācijā. Viņas nozīmīgākie rakstu darbi ir apraksti par sava brāļa – svētā Vinibalda dzīvi un viņa ceļojumiem pa Palestīnu.

Svētais Bonifācijs, kurš bija sācis sludināt Labo vēsti Vācijā un dibināt šeit klosterus, bija pirmais misionārs, kurš palīgā aicināja sievietes. 748. gadā, pēc viņa lūguma, Vimbornas klostera abate Tetta nosūtīja uz Vāciju Valburgu un vairākas citas benediktiešu māsas. Tradīcija vēstī, ka viņas devušās ceļā ar kuģi, kuru jūrā pārsteigusi vētra. Valburga iznākusi uz klāja un sākusi dedzīgi lūgties. Vētra esot negaidīti norimusi. Jūrnieki to uztvēruši kā lielu brīnumu un stāstījuši par notikušo visās ostās, kurās turpmāk iegriezušies. Tādējādi, arī Valburga tikusi laipni gaidīta ikvienā ostas pilsētā un to apkārtnē. Antverpenē joprojām atrodas baznīca, kas ir veltīta Valburgas godam. Tā ir uzcelta virs grotas, kurā svētā lūgusies pilsētas apmeklējuma laikā.

Nonākusi Maincā, Valburga satika savu tēvoci Bonifāciju un brāli Vilibaldu. Sākumā viņa apmetās Bišofshaimā, bet vēlāk tika nozīmēta par Haidenhaimas klostera abati. Šeit atradās arī vīriešu klosteris, kura abats bija viņas brālis Vinibalds. Pēc viņa nāves, Valburga vadīja arī šo klosteri. Ar saviem tikumiem, labestību un apdomību, no Anglijas nākusī misionāre izpelnījās vāciešu mīlestību. Par viņu un pārējām benediktiešu māsām līdz mūsdienām ir saglabājusies šāda, hronista Ozanama pierakstīta liecība: „Klusums un pazemība aizklāja māsu darbus no pasaules acīm, bet vēsture viņu vārdus ierakstīja vācu civilizācijas sākumos.”

Svētā Valburga nomira 777. gada 25. februārī sava brāļa svētā Vilibalda klātbūtnē. Māsu viņš apglabāja blakus abu brālim Vinibaldam. Pie viņu kapiem nāca lūgties daudzi ticīgie un tika saņemtas arī daudzas žēlastības. 786. gadā nomira arī Vilibalds. Pēc viņa nāves svētās Valburgas kults sāka mazināties un viņas kaps pamazām tika aizmirsts.

870. gadā, Eihštates bīskaps Otkars nolēma atjaunot Haidenhaimas klosteri un baznīcu. Strādnieki piesmēja Valburgas kapu. Pēc šī notikuma svētā parādījās bīskapam Otkaram sapnī, izsakot viņam pārmetumus. Tas veda pie Valburgas mirstīgo atlieku svinīgas pārnešanas uz Eihštati, uz Svētā Krusta baznīcu, kas tagad tiek saukta svētās Valburgas vārdā. Kad 893. gadā Otkara pēctecis, bīskaps Erhanbolds atvēra kapu, atklājās, ka Valburgas miesas klāja mirres. Laika gaitā svētās relikvijas tika sadalītas un tās nonāca Ķelnē, Antverpenē, Furnā un dažās citās pilsētās. Līdz pat šodienai no relikvijām izdalās mirres. Ikonogrāfijā svēto Valburgu ir pieņemts attēlot ar mirru trauciņu rokās.

Kā stāsta Eihštates benediktiešu māsas, mirres ik gadus no oktobra līdz februārim izdalās arī no svētās Valburgas kapa. Klosterī glabājās daudzi trauciņi ar šo šķīdumu, kas ir ievākts dažādos laika posmos vairāk nekā 1200 gadu ilgā laika ritējumā. Lieki piebilst, ka svētā Valburga ir viena no nozīmīgākajām svētajām Vācijas Baznīcas vēsturē. Viņas kults joprojām tiek kopts arī Nīderlandē. Taču savā dzimtajā Anglijā, izņemot vienīgi Prestonu, kur atrodas Valburgas godam veltīta baznīca, šī svētā tik plašu ievērību nav izpelnījusies.

I. Šteinerte / pēc Interneta materiāliem