Benedikts XVI: dabiskais morālais likums – galvenais atbalsta punkts bioētikā

13. februārī pāvests pieņēma audiencē Pontifikālās dzīvības akadēmijas locekļus, kas pulcējušies uz sanāksmi par bioētikas un dabiskā morālā likuma attiecībām. Pāvests teica, ka problemātika, kas saistās ar bioētikas jomu, pirmajā vietā izvirza antropoloģisko jautājumu. Šai sakarā viņš citēja enciklikā Caritas in veritate ietverto atziņu, ka pirmais un izšķirošais lauks, kurā notiek kultūras cīņa starp tehnikas absolūtismu un cilvēka morālo atbildību, šodien ir bioētika, kurā radikālā veidā cīnās jau pati cilvēka integrālas attīstības iespēja. Tā ir ļoti delikāta vide, kurā izvirzās fundamentāls jautājums: vai cilvēks ir radies pats no sevis, vai arī viņš ir atkarīgs no Dieva. Zinātniskie atklājumi šai jomā un tehniskās iejaukšanās iespējas šķiet tik attīstīti, ka tie liek izvēlēties starp divām racionalitātēm – starp prātu, kas atvērts transcendentajam, un prātu, kas atvērts tikai acīm redzamajām lietām.

„Saskaroties ar jautājumiem, kas tik izšķirošā veidā skar cilvēka dzīvi, un kam ir tik liela nozīme nākamo paaudžu kultūrā, ir nepieciešams īstenot integrālu pedagoģisko projektu, kas ļauj izvērtēt šīs problēmas saskaņā ar pozitīvu, līdzsvarotu un konstruktīvu vīziju, jo īpaši attiecībās starp ticību un prātu,” teica pāvests.

Bioētikas jautājumi pirmajā plānā bieži vien izvirza cilvēka personas cieņu – fundamentālo principu, ko vienmēr ir aizstāvējusi ticība krustā sistajam un augšāmcēlušajam Kristum, jo īpaši tad, ja runa ir par visvienkāršākajiem un neaizsargātākajiem.

Pāvests atgādināja, ka Dievs mīl katru cilvēcisku būtni dziļā un vienreizējā veidā. Arī bioētikai, tāpat kā ikvienai disciplīnai, ir nepieciešams atbalsta punkts, kas nodrošinātu ar ētisko jautājumu korektu izpratni. Šai jomā paveras normatīvā atsauce uz dabisko morālo likumu. Cilvēka personas cieņas atzīšana ir neaizskaramas tiesības, kas sakņojas šai likumā, ko nav rakstījusi cilvēka roka, bet kuru pats Dievs Radītājs ir ierakstījis katra cilvēka sirdī. To ir aicināta atzīt katra juridiskā kārtība. Bez šī fundamentālā cilvēka cieņas principa nebūtu iespējams izdarīt ētiska rakstura novērtējumu par zinātnes sasniegumiem, kas ienāk cilvēka dzīvē. Tāpēc ir stingri jāatkārto, ka izpratne par cilvēka cieņu nav saistīta tikai ar ārējiem elementiem, tādiem, kā zinātnes progress, vai pavisam vienkārša nožēla par atsevišķām situācijām.

Runājot par cilvēka cieņu ir svarīgi, ka tā ir pilnīga, galēja un bez nosacījumiem. Zinātnieki nekad nedrīkst iedomāties, ka viņu rokās atrodas bezdvēseles matērija, ar ko iespējams manipulēt. Pāvests uzsvēra, ka cilvēka dzīvība, jau no pirmā brīža ir cilvēka dzīvība un tāpēc tai vienmēr un visur piemīt sava cieņa.

Benedikts XVI atzīmēja, ka mūsdienu kontekstā ne vienmēr tiek atzītas tiesības, kas garantē personas cieņu, pie tam, ne vienmēr šīs tiesības tiek attiecinātas uz cilvēka dzīvību, jo īpaši, tās dabiskajā attīstībā un lielākā vājuma brīžos. Šī pretrunīgā situācija liek uzņemties atbildību, lai dažādās sabiedrības un kultūras jomās cilvēka dzīvība tiktu atzīta kā neaizskaramas tiesības un nekad kā objekts, kas pakļauts stiprākā patvaļai. Pāvests pieminēja, ka vēsture liecina par to, cik bīstama var būt valsts, kas leģitimē personas aizskaramību. Šādas briesmas palīdz novērst dabiskais morālais likums, kurš kalpo arī par vienprātības sasniegšanas avotu starp dažādu kultūru un reliģiju cilvēkiem. Tas palīdz pārvarēt atšķirības, jo atgādina par to kārtību, ko Radītājs ir ierakstījis cilvēka dabā, un kas tiek atzīta par racionālu veidu, kā novērst ļaunumu un sekot labajam.

Uzrunas noslēgumā, vēršoties pie Pontifikālās dzīvības akadēmijas locekļiem, pāvests apliecināja, ka pašreizējā kontekstā viņu darbs kļūst aizvien delikātāks un smagāks, taču aizvien pieaugošais jūtīgums pret cilvēka dzīvību iedrošina to veikt ar vēl lielāku dedzību un drosmi, lai kalpotu dzīvībai un evaņģēliskajām vērtībām arī nākamo paaudžu labā.

I. Šteinerte/VR