Saruna ar arhib. O’Braienu par Skotijas Baznīcu šodien

Sestdien vizīti Ad limina Apostolorum noslēdza Skotijas bīskapi. Vatikāna Radio šais dienās iztaujāja Skotijas Bīskapu konferences prezidentu, Kītu Patriku O’Braienu:

Kāda ir Skotijas katoļu kopiena šodien?
Skotijā ir mazāk nekā 5 miljoni iedzīvotāju. No tiem apmēram 700-750 tūkstoši ir katoļi, kas galvenokārt koncentrējušies centrālajā daļā, starp Glāzgovu un Edinburgu. Glāzgovā gadu gaitā ir ieradušies daudzi īri, tāpēc arī katoļu skaits šeit ir lielāks.

Skotijai ir arī daudzas salas. Vai tas sastāda grūtības jūsu darbā?
Jā, jau pārvietošanās vien šeit ir problemātiska. Taču salās un valsts Rietumu daļā iedzīvotājiem ir stiprāka ticība. Daudzas no salām nav skārusi Reformācija, tāpēc tās apdzīvo gandrīz vienīgi katoļi. Tas ir pozitīvs fakts, taču bīskapiem ir grūti uzturēt regulārus kontaktus ar šeit dzīvojošajām kopienām. Esam pateicīgi Dievam, ka gan šeit, gan visā Skotijā varam paļauties uz mūsu priesteru darbu.

Skotija, tāpat kā daudzas Eiropas valstis, pieredz lielu ieceļotāju plūsmu. Daudzi ir ieradušies no zemēm ar katolisko tradīciju – no Polijas, Dienvidamerikas zemēm, Filipīnām. Kā šis fenomens ir mainījis Baznīcas seju un kādus izaicinājumus tas rada?
Tas ir devis lielu pamudinājumu mūsu ticībai. Mēs apbrīnojam ieceļotājus no Austrumeiropas, īpaši poļus, un mums jau ir vairāki poļu tautības priesteri, lielākoties palotīņu tēvi. Šodien Skotijā kalpo ap 25 poļu priesteri, kas strādā poļu ieceļotāju kopienās. Mūsu katedrālē kalpo arī filipīniešu un indiešu priesteri. Pēdējie pieder sīru-malabariešu katoļu rita kopienai. Agrāk, kad pie mums ieradās daudzi īri un itālieši, tos aprūpēja, respektīvi, īru un itāliešu priesteri. Tātad, šī ieceļotāju plūsma mūsu Baznīcai ir piešķīrusi jaunu impulsu.

Vai jūsuprāt, Baznīca veic nozīmīgu darbu, palīdzot šiem cilvēkiem uzsākt jaunu dzīvi un integrēties skotu vidē?
Domāju, ka jā. Mūsu draudzēs pastāv pastorālo darbinieku vienības, kas palīdz integrācijas procesā. Var vērot, kā dažādas ticīgo kopienas pēc Svētās Mises kopā dodas uz dievnama kafejnīcu. Tāpat Baznīcas lielajos svētkos, kad kopā svinam liturģiju, dažādas grupas var integrēties vietējā skotu katoļu kopienā.

Savā vēsturē Skotija ir cietusi no šķelšanās starp katoļiem un protestantiem. Vai šodien tas ir pārvarēts?
Varbūt vēl pastāv kādas šķeltniecības pēdas, jo īpaši Skotijas Rietumos. Kad katoliskā kopiena sāka pieaugt, tā pārstāvēja zemu sociālo slāni, bet šodien ir klātesoša visās profesionālajās kategorijās. Līdz ar to, katoļi šodien tiek respektēti daudz vairāk, nekā pagātnē. Katoliskajai Baznīcai ir bijusi liela loma arī ekumeniskajā kustībā. Šodien kristiešu starpā pastāv laba sadarbība. Šķelšanās izpaužas tikai kādu atsevišķu indivīdu starpā, nevis tik lielā mērā, kā kādreiz.

Kāda veida sadarbība pastāv ar Skotijas prezbiteriāņu kopienu un citām kristīgajām kopienām, lai sabiedrībā veicinātu kristīgās vērtības?
Mums ir cieša sadarbība, lai arī būdami katoļi, cieši turamies pie savas dogmātiskās un morālās mācības. Gadās, ka es un mani brāļi bīskapībā runājam par jautājumiem, par kuriem citi kristīgie līderi neizsakās. Dzird cilvēkus sakām, ka esmu vienīgā kristīgā balss dažos lielos jautājumos. Esmu izteicies par abortu un eitanāziju. Mums šais jautājumos ir stingra nostāja un es nebaidos par tiem izteikties, lai piedāvātu kristīgo orientāciju Skotijas iedzīvotājiem.

Tātad, jūs ejat kardināla Vinninga pēdās, kuram bija ļoti stingra nostāja daudzos ētiskos jautājumos. Vai domājat, ka Baznīcas balss tiks saklausīta mūsdienu sabiedrības dzīvē, jo īpaši par šiem tematiem?
Man patiktu, ka tā būtu saklausīta un netiktu ignorēta. Visos šais jautājumos man ir labi padomnieki, sākot ar brāļiem bīskapībā. Domāju, ka ir jārod pareizie vārdi, lai uz cilvēkiem atstātu iespaidu. Atceros, ka aizvadītajā gadā, mātes Terēzes no Kalkutas svētkos izvēlējāmies moto „Nenogalini savu vecmāmiņu!” Varētu domāt, ka tik svarīgam tematam šis moto ir savāds, taču sociālās komunikācijas kursos esmu iemācījies, ka publika, kuru uzrunājam, ir vairāk radusi pie dzeltenās preses, nevis zinātnisku publikāciju valodas. Tāpēc tāds moto kā „Nenogalini savu vecmāmiņu!”, vai arī „Pret Frankenšteina likumu” vidusmēra cilvēkam palīdz labāk saprast, kas var notikt. Mans uzdevums ir izvēlēties labāko veidu, lai spētu sasniegt mūsu zemes vidusmēra cilvēkus un teikt viņiem: „Uzmanību, šīs lietas grasās notikt un mēs negribam, lai tas turpinātos”. Esmu daudz runājis arī par laulību un ģimenes dzīvi, tāpat arī par laulāto cieņu, par Laulības sakramentu, kuram ir tikpat liela vērtība kā Priesterības sakramentam. Cenšos iemācīt šīs lietas ticīgajiem un ceru, ka arī citi cilvēki, kas mūsos ieklausās, tādējādi labāk iepazīs autentisko Jēzus Kristus mācību.

Kas attiecas uz priesterību un jo īpaši uz paaicinājumiem, seksuālo pārkāpumu skandāli ir īpaši ietekmējuši Baznīcu Anglijā un vēl vairāk Īrijā. Vai ar šo problēmu bija jāsaskaras arī Baznīcai Skotijā? Ja jā, tad kādas sekas tā ir atstājusi uz priesterību un draudžu dzīvi?
Seksuālo pārkāpumu skandāli Skotiju ir skāruši, taču ne tik lielā mērā. Tomēr, tas, kas notiek Anglijā un Velsā, Amerikā, vai Īrijā, skar arī mūs. Kas attiecas uz priesterisko paaicinājumu skaitu, tad tos vairāk ietekmē sekularizācija. Ģimenes ir norūpējušās, lai saviem bērniem dotu pēc iespējas lielāku materiālo nodrošinājumu, bet par paaicinājumiem tās nerunā un nerosina arī jauniešus kļūt par priesteriem.

Jūs runājāt par sadarbību ar citām kristīgajām Baznīcām. Ko varat teikt par dialogu ar reliģijām? Vai šodien Skotijas Baznīcā tā ir viena no prioritātēm?
Nevaru teikt, ka šodien tā ir vislielākā prioritāte, jo citu reliģiju pārstāvju, kas ierodas Skotijā, ir proporcionāli nedaudz. Attiecības ar viņiem ir labas. Edinburgā, Glāzgovā, kā arī visā nacionālajā līmenī darbojas Starpreliģiju padome. Tā rīko kopējus svētkus un rosina kopā darboties sociālajā jomā.

Kā pasaules krīze ir skārusi skotus, jo īpaši pilsētās, un ko dara Baznīca, lai atbalstītu cilvēkus, uz kuriem krīze atstājusi vislielāko iespaidu?
Nedrīkst aizmirst mūsu tradicionālo sociālo organizāciju lomu. Tās ir svētā Vincenta no Paulas biedrība un citas karitatīvās organizācijas, kas darbojas cilvēku vidū. Ar reliģisko ordeņu starpniecību varam parūpēties par pārtikas izdalīšanu, nodrošinājumu ar pajumti un cita veida palīdzību. Šai ziņā sadarbojamies ar valsti. Domāju, ka mums kā kristiešiem, ir jāpalīdz politiķiem saprast, kas notiek ar cilvēkiem, jo īpaši ar nabadzīgākajiem mūsu sabiedrības locekļiem.

Vai pastāv arī citas problēmas, kas jūs ietekmē un kurām vēlaties pievērst uzmanību vizītes Ad limina laikā?
Manu pastorālo rūpju lokā vispirms ir laulība un ģimene. Tā tas ir bijis visus šos 25 gadus, kopš esmu nominēts par bīskapu Edinburgā. Es pats nāku no stabilas strādnieku un vienkāršu ļaužu ģimenes. Tāpēc man ir bijusi izdevība iepazīt šīs stabilitātes lielo vērtību. Alkohols, narkotikas, bezdarbs, viendzimuma personas, kas vēlas audzināt bērnus – visas šīs sociālās problēmas grauj tādas ģimenes dzīvi, kādā esmu izaudzis es un daudzi mani vienaudži. Ir jāatgūst šis līdzsvars, stabilitāte un veselums. Ir jāliek saklausīt Baznīcas balss un jāturpina mācīt Kristus Evaņģēlijs, stabilas laulības vērtība. Jācenšas, lai sabiedrība atkal atgrieztos pie šīs normālās dzīves. Ja ģimene nav stipra, tad sāk ļodzīties visa sabiedrība un valsts kopumā. Tātad, es savā mācībā vēlos uzsvērt, ka ir jāatgriežas pie kristīgajiem morāles pamatiem, ievērojot tās kristīgās saknes, ko cilvēki nedrīkst aizmirst nedz šeit, Skotijā, nedz arī citās Eiropas zemēs.

I.Šteinerte / VR