Īss ieskats Skotijas Baznīcas vēsturē

Pirms dažām dienām vizītē Ad limina Apostolorum Romu apmeklēja Anglijas un Velsas bīskapi, bet šodien, 4. februārī, kristietības galvaspilsētā ir ieradušies Skotijas diecēžu ordināriji. Baznīcai Skotijā ir sena vēsture. Tās teritoriju laikposmā starp IV un V gadsimtu evaņģelizēja svētais Ninians, vēlāk, VI gadsimtā, kristīgo vēsti turpināja nest svētie Kentigerns un Kolombans. XI gadsimtā, pēc vajāšanām, kas sekoja vikingu invāzijai, tronī kāpa karaliene Margarita. Viņa pavēra jaunu lappusi Skotijas Baznīcas vēsturē, veicot iekšēju Baznīcas reorganizāciju un uzņemot ciešākus kontaktus ar universālo Baznīcu.

Tā kā Skotija atrodas vienā no Eiropas ziemeļu attālākajiem punktiem, pāvesti par to uzņēmās īpašu gādību. Skotijai tika piešķirts nosaukums Specialis Filia Romanae Ecclesiae – „Romas Baznīcas īpašā meita”. Vietējā Baznīca bija dziļi iesaistīta cīņā par nacionālo neatkarību, kuras pirmajās rindās atradās tās bīskapi, jo īpaši Glāzgovas bīskaps Roberts Visharts.

XVI gadsimtā liela daļa Skotijas Baznīcas pievienojās Reformācijas kustībai, jo īpaši kalvinismam un Džona Knoksa mācībai. Tādējādi radās Skotijas Prezbiteriāņu Baznīca. Beidza pastāvēt viduslaiku struktūras un Baznīcas hierarhija. Ticīgie kļuva izkaisīti un Katoliskā Baznīca palika izolēta no Tridentas koncila reformām. Tomēr nākamajos gadsimtos, neraugoties uz vajāšanām un trimdu, Skotijas katoļi drosmīgi cīnījās par savu pastāvēšanu. Tā kā trūka priesteru, pāvests Klements VIII (1592-1605) Romā nodibināja Skotu kolēģiju un garīgos seminārus uz vietas. Reliģiskie ordeņi sūtīja uz Skotiju nobriedušus un sagatavotus misionārus. Pateicoties universālās Baznīcas atbalstam, katolicisms Skotijā izdzīvoja, jo īpaši Skotijas augstienē un salās. Šodien šeit ir ap 700-750 000 ticīgo, kas sastāda 13% no kopējā iedzīvotāju skaita. Lieluma ziņā Katoliskā Baznīca ir otrajā vietā aiz Skotijas Prezbiteriāņu Baznīcas. Skotijas katoļi šeit saskaras ar tādiem pašiem izaicinājumiem un uzdevumiem, kādi ir Baznīcai Anglijā un Velsā, proti, ar sekularizāciju un dialogu ar citām kultūrām un reliģijām. Tāpat kā citviet Eiropā, arī Skotijā mazinās dievkalpojumu apmeklējums un paaicinājumu skaits uz konsakrēto dzīvi.

I. Šteinerte / VR