Benedikts XVI pontifikālo akadēmiju locekļiem: "Izmantot jaunu pieeju jauno problēmu pētniecībā"

Svētā Akvīnas Toma svētkos pāvests tikās audiencē ar vairāku pontifikālo akadēmiju locekļiem. Par katru no šīm akadēmijām vairāk stāstījām mūsu iepriekšējā raidījumā, kā arī rakstījām mūsu mājaslapā. Atgādināsim tikai, ka tās darbojas Pontifikālās kultūras padomes vadībā un šais dienās tikās, lai apspriestu savu starpdisciplināro devumu priesteru teoloģiskajā formācijā. Visas minētās pontifikālās akadēmijas pāvests definēja kā Svētā Krēsla kultūras institūcijas. 2009. gadā un 2010. gada sākumā vairākas no tām ir atskatījušās uz nozīmīgām gadskārtām. Tā piemēram, Pontifikālā Arheoloģijas akadēmija svinēja divus gadu simteņus kopš savas pastāvēšanas, Pontifikālās svētā Akvīnas Toma un Teoloģijas akadēmijas tieši šodien, 28. janvārī, atceras, ka pirms desmit gadiem līdz ar Motu Proprio Inter munera Academiarum, notika to institucionālā atjaunotne.

Taču atskats pagātnē vienlaikus prasa uzņemties atbildību attiecībā uz mūsu dienām. Pāvests teica, ka mūsdienu kultūra liek nemitīgi domāt par jauno problemātiku dažādos sektoros, kuros darbojas šīs akadēmijas. Šie sektori ir filozofiskās un teoloģiskās studijas, pārdomas par Jaunavas Marijas personu, vēstures un vēsturisko pieminekļu izpēte, pirmo kristīgo paaudžu, tai skaitā mocekļu atstātās liecības, dialogs starp kristīgo ticību un māksliniecisko jaunradi. Benedikts XVI rosināja pontifikālo akadēmiju locekļus sniegt savu ieguldījumu šais delikātajos pētniecības sektoros, lai visai Baznīcai būtu pieejamas iespējas, jauna valoda un mūsdienām atbilstoši līdzekļi, kas veicinātu dialogu ar modernajām kultūrām un palīdzētu rast atbildes uz tiem izaicinājumiem, kas rodas dažādās zinātnes un cilvēciskās pieredzes jomās.

Runājot par mūsdienu kultūru, pāvests teica, ka tā stipri izjūt gan relatīvisma un subjektīvisma kundzību, gan virspusēju un pat banālu metožu pielietojumu, kas iedragā nopietnu pētniecību un pārdomas, un rezultātā, arī dialogu, veselīgu konfrontāciju un komunikāciju starp cilvēkiem. Tāpēc Svētā tēva ierosinājums ir radīt būtiskus apstākļus reālai pētījumu padziļināšanai, kas spētu vest pie saprātīga dialoga un dažādu problemātiku salīdzinājuma. Tas ir nepieciešams kopējai izaugsmei un tādai formācijai, kas veicina cilvēka attīstību visā viņa kopumā un integritātē.

Trūkstot ideālo un morālo atbalsta punktu, tiek ietekmēta sadzīve starp cilvēkiem, jo īpaši jauno paaudžu formācija, kam ir jāatbilst patiesībai un praksē piekoptām vērtībām, dzīves jēgai un cerībai. Vēl vairāk tas attiecas uz priesteru formāciju.

Viena no pontifikālajām akadēmijām ir nosaukta Eņģeļu doktora, svētā Akvīnas Toma vārdā. Pāvests teica, ka šis svētais vienmēr ir aktuāls paraugs, no kura gūt iedvesmu, veicot dialogu starp dažādām kultūrām. Benedikts XVI atgādināja, ka Akvīnas Tomam izdevās nodibināt auglīgu konfrontāciju gan ar sava laika arābu, gan ebreju domāšanas veidu. Pats smeldamies iedvesmu no grieķu filozofijas tradīcijas, Toms izveidoja vienreizēju teoloģisko sintēzi, nodibinot pilnīgu harmoniju starp prātu un ticību. „Pateicoties savam asajam un noslīpētajam intelektam, sava ģēnija lielumam un oriģinalitātei, nemaz jau nerunājot par savas dzīves mirdzošo svētumu, viņš atstāja dziļas un neizdzēšamas atmiņas jau savos laikabiedros,” teica pāvests.

Pirmais svētā Akvīnas Toma biogrāfs, Guljelmo da Tokko, izceļ viņa pedagoģisko vienreizīgumu, sacīdams: „Brālis Toms savās lekcijās ieviesa jaunas tēmas, jaunā un skaidrākā veidā atbildēja uz jautājumiem, izmantojot jaunus pamatojumus. Rezultātā, tie, kuri klausījās viņu mācām jaunas tēzes un jaunas to traktējuma metodes, nešaubījās, ka Dievs viņu ir apgaismojis ar jaunu gaismu. Patiešām, nav iespējams mācīt, vai rakstīt jaunus uzskatus, ja no Dieva nav saņemta jauna iedvesma.”

Benedikts XVI piebilda, ka svētā Eņģeļu doktora doma un liecība arī mūslaikos liek uzmanīgi studēt jaunās problēmas, lai sniegtu atbilstošas un radošas atbildes. „Uzticībā „cilvēciskā prāta” iespējai un nemainīgajam ticības depozītam, ir nepieciešams vienmēr smelties no Tradīcijas bagātībām, nemitīgi meklējot „lietu patiesību,” rosināja pāvests pontifikālo akadēmiju locekļus. Viņš novēlēja, lai pontifikālās akadēmijas šodien būtu vitālas un darbīgas institūcijas, kas spēj nekavējoties reaģēt uz sabiedrības un kultūru jautājumiem, kā arī uz Baznīcas vajadzībām un ilgām, lai sniegtu atbilstošu un derīgu ieguldījumu, un ar visu pieejamo spēku un līdzekļu palīdzību veicinātu patiesu kristīgo humānismu.

I. Šteinerte/VR