"Atzīt vienīgo Kungu, aizstāvēt dzīvību un ģimeni" – pāvesta aicinājums ebrejiem un
kristiešiem
Svētdienas pēcpusdienā pāvests apmeklēja Romas sinagogu. Laukumā pie Oktāvijas vārtiem
viņu sagaidīja Romas ebreju kopienas prezidents Rikkardo Pacifiči un Itālijas ebreju
kopienu prezidents Renco Gattenja. Benedikts XVI kopā ar ebreju kopienas pārstāvjiem
nolika ziedu vainagu pie piemiņas plāksnes, kas atgādina par 1021 Romas ebreja deportāciju
1943. gada 16. oktobrī. Jāatgādina, ka no deportācijas atgriezās tikai 17 cilvēki.
Īsi pirms došanās sinagogā, pāvests apstājās pie citas piemiņas plāksnes, kas vēstī,
ka 1982. gada 9. oktobrī šeit notika atentāts, kurā dzīvību zaudēja divus gadus vecs
ebreju puisēns Stefans Tahe un ievainojumus guva 37 citi ebreji, kas tobrīd nāca ārā
no sinagogas.
Pāvestam ienākot dievnamā, viņu satika lielrabīns Rikkardo Di
Seņji. Koris tobrīd dziedāja 126. psalmu. Pēc ebreju kopienas vadītāju sveicieniem,
Benedikts XVI uzrunāja klātesošos. Atsaucoties uz dzirdētajiem psalmu dziedājumiem,
viņš teica, ka visus dievnama apmeklētājus Kungs ir sapulcinājis kopā ar savu žēlsirdīgo
mīlestību. Pāvests pateicās ebreju kopienai par iespēju tikties viņu sinagogā – Romas
Lielajā templī. Svētais tēvs atcerējās, ka pirms 24 gadiem šeit tika uzņemts viņa
priekšgājējs Jānis Pāvils II. Viņš bija nācis, lai saliedētu labas attiecības starp
ebreju un kristiešu kopienām, lai pārvarētu katru aizspriedumu un nesapratni. Benedikts
XVI sacīja, ka viņš pats ar savu vizīti vēlas šīs attiecības nostiprināt vēl vairāk.
Pāvests
pauda gandarījumu, ka Vatikāna II koncila mācība katoļiem ir devusi atbalsta punktu,
veidojot attiecības ar ebreju tautu. Tā ir iezīmējusi jaunu un nozīmīgu etapu, ko
raksturo dialogs, brālība un draudzība. Benedikts XVI atzinās, ka viņš pats izjūt
garīgu tuvību un dziļu cieņu pret Derības tautu. Viņš atcerējās savu apustulisko ceļojumu
uz Svēto Zemi aizvadītā gada maijā, kā arī daudzas citas tikšanās ar ebreju kopienām
un organizācijām, jo īpaši tās, kas notika Ķelnes un Ņujorkas sinagogās. Pāvests novēlēja,
lai uz visiem laikiem sadzītu brūces, ko nesis antisemītisms un antijūdaisms, arī
tās, ko palīdzējuši cirst daži Baznīcas dēli un meitas. Sinagogas viesis īpaši izcēla
shoa, kas zināmā veidā ir tā naida vainagojums, kas rodas, ja cilvēki aizmirst
savu Radītāju, bet sevi pašu nostāda universa centrā.
Atrodoties Romas Lielajā
templī, Benedikts XVI atcerējās Aušvicas apmeklējumu, kur tika nomocīti arī Romas
ebreji. Tai laikā daudzi palika vienaldzīgi, taču citi, arī Itālijas katoļticīgie,
savas ticības un kristīgās mācības stiprināti, drosmīgi devās ebrejiem palīgā. Viņi
riskēja ar savu dzīvību. Ebrejiem palīdzēja arī Svētais Krēsls, bieži vien darot to
slēptā un diskrētā veidā.
Uzrunas turpinājumā viesis pievērsās ebreju un kristiešu
kopējam garīgajam mantojumam. Viņš teica, ka tas ir ietverts Svētajos Rakstos – ebreju
valodā Sifre Qodesh, jeb „Svētuma Grāmatās”. Tas ir visstiprākais un nemainīgais
pamats, kurā rodamas ebreju un kristiešu kopējās saknes, vēsture un garīgums.
Īpaša
vieta šai mantojumā ir Dekalogam – „Desmit Vārdiem”, jeb Desmit Dieva baušļiem. „Tie
nāk no Mozus Toras, un ir ētikas, cerības un dialoga lāpa, ticības un Dieva tautas
morāles polārzvaigzne, kas apgaismo un vada arī kristiešu ceļu,” teica pāvests. Viņš
piebilda, ka Desmit baušļi ir taisnībā un mīlestībā dzīvotas dzīves norma, „lielais
ētikas kodekss” visai cilvēcei. „Desmit Vārdi” izgaismo labo un ļauno, patieso un
nepatieso, taisnīgo un netaisnīgo. Arī Jēzus ir vairākkārt pieminējis Dieva baušļus.
Viņš ir teicis: „Ja tu gribi ieiet dzīvībā, pildi baušļus” (Mt 19,17). Benedikts
XVI norādīja, ka šai perspektīvā pastāv vairākas sadarbības un liecības jomas. Viņš
pieminēja trīs šādas jomas, kas ir būtiski svarīgas mūsdienās. Lūk, pāvesta sacītais:
„„Desmit
Vārdi” prasa atzīt vienīgo Kungu, pārvarēt kārdinājumus veidot elkus, tādus kā zelta
teļš. Mūsdienu pasaulē daudzi nepazīst Dievu, vai uzskata Viņu par lieku, bez būtiskas
nozīmes savā dzīvē. Tādējādi, ir izveidoti citi dievi, jeb dievekļi, pret kuriem cilvēks
krīt ceļos. Atmodināt mūsdienu sabiedrībā atvērtību pret transcendento dimensiju,
liecināt vienīgo Dievu, ir nozīmīgs kalpojums, ko ebreji un kristieši var un viņiem
vajag veikt kopā.”
Bez tam, pāvests norādīja, ka „Desmit Vārdi” liek cienīt
un sargāt dzīvību pret visām netaisnībām un pārkāpumiem, atzīstot katras cilvēciskas
personas vērtību, jo cilvēks ir radīts pēc Dieva attēla un līdzības. Svētais tēvs
teica: „Cik reizes katrā zemes stūrī, tuvā un tālā, joprojām tiek bradāta cilvēka
cieņa, brīvība, tiesības! Kopā apliecināt dzīvības augstāko vērtību pret katru egoismu,
nozīmē dot nozīmīgu devumu pasaulei, kurā valda taisnība un miers, „shalom”, ko ir
novēlējuši Izraeļa likumdevēji, pravieši un gudrie.”
Treškārt, runājot par
ebreju un kristiešu kopējo kalpojumu cilvēcei, pāvests atgādināja: „Desmit Vārdi”
liek glabāt un veicināt ģimenes svētumu, kurā sievietes un vīrieša personīgais un
savstarpējais, uzticīgais un galējais „jā” paver vietu nākotnei, autentiskai cilvēcībai,
un tai pašā laikā arī jaunas dzīvības dāvanai. Liecināt par to, lai ģimene turpina
būt par būtisku sabiedrības šūniņu un par pamatu, kurā cilvēks iemācās un praksē īsteno
cilvēciskos tikumus, ir svarīgs kalpojums, kas jāsniedz pasaulei, lai tā izskatītos
cilvēcīgāka.”
Uzrunas noslēgumā pāvests īpašu uzmanību pievērsa Romas pilsētai,
kur apmēram divus gadu tūkstošus dzīvo katoliskā kopiena un tās bīskaps, kā arī ebreju
kopiena un tās lielrabīns. Benedikts XVI novēlēja, lai šo dzīvošanu „kopā” pavada
aizvien lielāka brālīgā mīlestība, kas izpaužas ciešākā sadarbībā.
Uzturoties
ebreju templī, Romas bīskaps lūdza Dievu, lai Viņš dod miera dāvanu pasaulei, jo īpaši
Svētajai Zemei. Pāvests pateicās Kungam par iespēju tikties ar mūžīgās pilsētas ebrejiem
un uzrunas beigās citēja 117. psalmu : „Visas tautas slavējiet Kungu!”