Sakarā ar pāvesta Benedikta XVI gaidāmo vizīti Romas ebreju sinagogā, turpināsim iepazīstināt
ar Romas ebreju kopienu. Romas un Itālijas ebreji zināmā veidā ir kā atsevišķa sala
pārējā ebreju pasaulē. Jau pats vārds „Itālija” ebrejiem saistās ar viņu valodā pazīstamo
skaņu salikumu I-tal-y.a, kas tulkojumā nozīmē „dievišķās rasas sala”. No pārējiem
ciltsbrāļiem Itālijas ebreji atšķiras ar savu oriģinālo rituālo tradīciju, kas nav
sastopama nekur citviet pasaulē. Ir zināms, ka ebreji lielākoties iedalās divās galvenajās
grupās – sefardītos un aškenazītos. Šo divu grupu vārdi ir aizgūti no Svēto Rakstu
toponīmiem, kas attiecināti uz Spāniju un Vāciju – uz divām zemēm, kur viduslaikos
bija izveidojušies visplaukstošākie ebreju kultūras centri. Šodien pie sefardītu grupas
pieder lielākoties tie ebreji, kas dzīvo zemēs ar musulmaņu vairākumu, bet pie aškenazītu
grupas – ebreji, kas nāk no kristiešu apdzīvotajām zemēm. Tomēr, šis iedalījums ir
diezgan neprecīzs, jo gadu gaitā ir notikušas vairākas migrācijas.
Itālija,
būdama nemitīga tranzīta zeme, ir pieredzējusi dažādu etnisko grupu un rituālu klātbūtni,
taču vienlaikus tā spējusi saglabāt savu oriģinālo stilu. Itālijas ebreju kopienā
šis stils izpaužas galvenokārt ar savu īpašo lūgšanas formulu, ar vienreizējiem liturģiskajiem
dziedājumiem, specifisko juridisko un rituālo tradīciju, ar valodu un dialektiem,
kuros integrēti itāliešu valodas elementi, ar folkloras tradīcijām, sakrālās mākslas
aspektiem.
Itāliešu rits, jeb minhàg ir viens no vairākiem ritiem, kas
ir klātesošs pasaules ebreju liturģiskajā panorāmā. Tas ir pavisam neliels savas izplatības,
taču ne nozīmes ziņā. Izņemot Itāliju, jo īpaši Romu, šis rits ir pārstāvēts vienā
no Jeruzalemes sinagogām, kur tam dots nosaukums italqi. Taču visrūpīgāk tas
tiek kopts tieši Romā, jau pieminētajā Lielajā Templī Tibras krastmalā. Tiesa, tāpat
kā daudzi riti – ne tikai jūdu, bet gandrīz visu reliģiju tradīcijās, arī šis rits
laika gaitā ir pakļauts izmaiņām un evolūcijai. Dievkalpojuma laikā vairs netiek lasīti
vairāki liturģiskie lasījumi, daži tiek saīsināti, vēl daži ir aizgūti no citiem ebreju
ritiem. Liturģiskajos dziedājumos laika gaitā ir izlaistas dažas grūti izdziedamas
melodijas, vai arī tās ir pakļautas pārveidojumiem.
Ja senatnē Romā pastāvēja
pieci ebreju lūgšanu nami, tad šodien ir tikai divi – monumentālais itāļu rita templis
un Spāņu templis. Arī šo abu tempļu apmeklētāji ir asimilējušies. Ir zaudēts tāds
senā itāļu rita aspekts kā tradicionālā Toras dziedāšana, kas savulaik bija centrālais
liturģisko svinību moments. Taču šī dziedāšanas forma joprojām ir saglabāta Turīnas
un Milānas sinagogās. Romā tā tiek izpildīta tikai ļoti retos svinību gadījumos.