Benedikts XVI tikās ar Romas kūrijas darbiniekiem

Mieru varam panākt tikai tad, ja sasniedzam iekšēju izlīgšanu – pasvītroja Benedikts XVI. 21. decembrī pāvests tikās ar saviem tuvākajiem līdzstrādniekiem – Romas kūrijas darbiniekiem, tuvojošos Kristus Dzimšanas svētku sakarā. Uzrunā viņš atskatījās uz dažiem nozīmīgākajiem savas darbības un Baznīcas dzīves notikumiem 2009. gadā. Lielu uzmanību pievērsa apustuliskajam ceļojumam uz Āfriku un Vatikānā notikušajai Melnā kontinenta Bīskapu Sinodei. Šajā kontekstā Svētais tēvs īpaši izgaismoja miera un izlīgšanas tematu.

Varētu teikt, ka izlīgšana un taisnība ir divi būtiski miera priekšnosacījumi – viņš norādīja, minot pozitīvu Eiropas vēstures pēc Otrā pasaules kara piemēru. Kopš 1945. gada Rietumu un Centrāleiropā kari vairs nav bijuši, pateicoties gudriem un ētiski pareizi orientētiem politiskiem un ekonomiskiem lēmumiem, kā arī pāri visam – izlīgšanas iekšējiem procesiem. Tādējādi redzam, ka, lai panāktu mieru, nepieciešama iekšēja izlīgšana. No vienas puses, tā ir vajadzīga veselīgas politikas attīstībai, no otras puses, lai notiktu izlīgšana, ar politiku vienu pašu nepietiek – uzsvēra pāvests. Tie ir procesi, kas iet politikai pa priekšu. Izlīgšanas avots ir cits.

Benedikts XVI pasvītroja izlīgšanas ar Dievu, sevi un citiem cilvēkiem būtisko nozīmi. Ja cilvēks nav izlīdzis ar Dievu, tad viņa dzīvē pietrūkst saskaņas arī ar citiem. Izlīgšanā ietilpst savas vainas atzīšana un piedošanas lūgšana gan Dievam, gan tuvākajiem, kā arī gatavība gandarīt, spert pirmo soli un mainīties. „Šajā mūsdienu pasaulē mums no jauna jāatklāj gandarīšanas un izlīgšanas sakramenta nozīme”, piebilda pāvests, atgādinot, ka Dievs sūtīja pasaulē savu Dēlu, lai nestu mums samierināšanu. Benedikts XVI pasvītroja, ka šodien mums no jauna jāiemācās atzīt savu vainu un jāatmet ilūzija, ka esam nevainīgi. Jāiemācās gandarīt un ļauties pārveidoties. Jāiemācās iziet pretī otram un saņemt no Dieva drosmi un spēku šādai atjaunotnei.

Atsaucot atmiņā savu ceļojumu pa Svēto Zemi, Benedikts XVI pieminēja holokausta upuru memoriālu „Yad Vashem”. Tas ir uzcelts, lai pagodinātu miljoniem briesmīgajā „Shoah” traģēdijā nogalināto ebreju. Memoriāls atgādina par cilvēka rīcības lielo cietsirdību un ideoloģijas izraisīto naidu. Nacistu ideoloģijas sekotāji ne tikai iznīcināja nevainīgus cilvēkus, bet arī gribēja atbrīvot pasauli no Dieva. Holokausta upuru piemiņa reizē ir pamudinājums atmest naidu un iet šķīstīšanās, piedošanas un mīlestības ceļu. Svētajā Zemē pāvests apmeklēja vietas, kurām ir būtiska saikne ar kristīgo ticību: Nācareti un Betlēmi. Ticība nav mīts, bet gan realitāte. Dievs ieradās šajā pasaulē. Viņš kļuva īsts cilvēks – skaidroja Svētais tēvs. – Viņš ir mums tuvais Dievs neraugoties uz savu Visvarenību. Dievs vienmēr ir kopā ar mums un aicina mūs uz izlīgšanu. Runājot par savu ceļojumu uz Čehiju, pāvests pieskārās Eiropas kristīgajām saknēm un norādīja uz jaunās evaņģelizācijas steidzamību.

Kaut arī Baznīcai pienākas iesaistīties dažādos sabiedriskās dzīves procesos, tomēr garīgie gani nedrīkst pārvērsties par „politiskajiem līderiem” – brīdināja Svētais tēvs. Tā kā priesteriem šis ir īpašs gads, tad pāvests viņus mudināja būt īstiem Kristus draugiem. Priesteri ir visu rīcībā – gan ticīgo, gan arī to cilvēku rīcībā, kuri vēl Dievu nepazīst. Kā gan lai iepazīstam Dievu, ja ne ar to cilvēku starpniecību, kuri ir Dieva draugi? – jautāja Benedikts XVI, uzsverot, ka pats galvenais priestera dzīvē un kalpojumā ir draudzība ar Kristu.

J. Evertovskis / VR