Pāvests tikās ar Albānijas Pareizticīgo Baznīcas galvu, arhibīskapu Anastāziju
Piektdien pāvests pieņēma audiencē Albānijas Pareizticīgo Baznīcas virsvadītāju, Tirānas
un Duracco arhibīskapu, Viņa Svētību Anastāziju un viņa delegācijas locekļus. Sveicot
viesus, Benedikts XVI atcerējās, ka iepriekšējā tikšanās ar arhibīskapu Anastāziju
notika pāvesta Jāņa Pāvila II bērēs. Benedikta XVI priekšgājējs savulaik bija apmeklējis
Albāniju apustuliskajā vizītē.
Albānija savulaik bija Romas province, ko pazina
ar nosaukumu Ilīrija. Kristus Evaņģēlija vēsti šī zeme saņēma jau apustuļu laikos
(sk. Rom 15:19). Pāvests atzīmēja, ka šī vēsts ir nesusi augļus līdz pat šai
dienai. Seno Albānijas kristiešu liecības ir saglabājušās vēsturē, literatūrā un mākslā,
apvienojot latīņu un bizantiešu elementus. Taču visiespaidīgākā liecība vienmēr ir
bijusi pati dzīve. Aizvadītā gadsimta otrajā pusē kristieši Albānijā – gan katoļi,
gan pareizticīgie, visiem spēkiem ir centušies nosargāt ticību, neraugoties uz ateistiskā
režīma represijām, kas Albānijā bija īpaši nežēlīgas. Režīma krišana ir ļāvusi veikt
atjaunotni Albānijas kristīgajās kopienās, kur lielu ieguldījumu ir devis arī pareizticīgo
arhibīskaps Anastāzijs.
Kopš brīvības iegūšanas, Albānijas Pareizticīgo Baznīca
ir varējusi piedalīties starptautiskajā teoloģiskajā dialogā ar Katolisko Baznīcu.
Pāvests atzinīgi novērtēja arhibīskapa Anastāzija devumu šai dialogā un teica, ka
tas kalpo par labu iedvesmas paraugu visai albāņu tautai, rādot, ka ir iespējams dzīvot
saskaņā.
Benedikts XVI izcēla vairākus elementus, kas ir kopīgi Katoliskajai
un Pareizticīgo Baznīcai. Tas ir Nīkajas-Konstantinopoles ticības apliecinājums, kopēja
kristība, pirmo ekumenisko koncilu mantojums, patiesa, lai arī nepilnīga kopība, kurā
vienmēr ir dalījušies katoļi un pareizticīgie, kopēja griba un sadarbības centieni.
Albānijā
divas nozīmīgas sadarbības iniciatīvas ir Starpkonfesionālās Bībeles biedrības un
Starpreliģisko attiecību komitejas nodibināšana. Tas liecina par savstarpējas sapratnes
un sadarbības gribu ne tikai starp katoļiem un pareizticīgajiem, bet arī starp kristiešiem,
musulmaņiem un islāma sufītu atzara bektaši piekritējiem.
Pāvests izteica prieku
par Albānijas garīgo atjaunotni un apliecināja Katoliskās Baznīcas vēlmi sadarboties
ar Pareizticīgo Baznīcu Albānijā, lai liecinātu par brālību un mieru, un censtos sasniegt
to vienotību, kādu ir gribējis Jēzus.
Arhibīskaps Anastāzijs, savukārt, pastāstīja,
ka beidzoties komunistiskajam režīmam, viņa vadītā Baznīca Albānijā ir varējusi piedalīties
liturģiskajā dzīvē, sprediķot, katehizēt, kā arī iesvētīt 140 jaunus priesterus, uzcelt
145 jaunas baznīcas, atjaunot 230 vecos dievnamus un ekleziālos centrus, un galvenokārt,
vest pie Kristus jaunās paaudzes. Tai pašā laikā kristieši sniedz ievērojamu ieguldījumu
Albānijas sabiedrības izaugsmē, rūpējas par veselību, lauksaimniecības attīstību un
kultūru.
Arhibīskaps Anastāzijs izteica pārliecību, ka kristietībā ir rodams
visdrosmīgākais filozofiskais piedāvājums attiecībā un cilvēces nākotni un tās vērtībām.
„Kristietība liek uzsvaru uz Augstāko Būtni, uz Mīlestības Dievu, kā arī uz cilvēku
progresu, ejot pretim „dievišķošanai” (theosis) Dieva žēlastības dēļ. Eiropai
un faktiski, visai pasaulei, šodien vairāk nekā jebkad agrāk ir vajadzīga Kristus
gaisma. Jaunā zināšanu bagātība par „radītās” gaismas dabu, ir piešķīrusi lielāku
plašumu pārsteidzošajam garīgās gaismas efektu simbolismam pasaulē. Kristus, pasaules
gaisma, ir atpazīstams un zināms kā dabiskā gaisma, taču, tai pašā laikā, Viņš nav
pieejams savā būtībā. Dievs tiek saukts par gaismu nevis pēc savas būtības, bet pēc
sava spēka, kā to paskaidro svētais Gregorijs Palamas. Taču, lai arī Dieva būtība
paliek nepieejama, visi, kas vēlas, var piedalīties Viņa spēkā,” tiekoties ar pāvestu,
kavējās pārdomās Albānijas pareizticīgo arhibīskaps. Viņš piebilda, ka viņa vadītā
Baznīca ir vienisprātis ar pāvesta Benedikta XVI enciklikā Deus caritas est
pausto atziņu, ka „visa sākums ir Dieva mīlestībā, visu ir radījusi Viņa mīlestība
un viss tiek virzīts uz šo mīlestību”. Arhibīskaps Anastāzijs pieminēja arī jaunākajā
enciklikā Caritas in veritate izteikto domu, ka „Dievs mums ir piešķīris spēku
cīnīties un ciest mīlestības dēļ uz kopējo labumu, jo Viņš ir mūsu Viss. Viņš ir mūsu
vislielākā cerība”.