Kard. V.Kaspers: ekumenisms vakar, šodien un nākotnē
Pontifikālajā Gregora universitātē 19. novembrī notika simpozijs par kardināla Johannesa
Villebranda personību. Tas bija sarīkots, atskatoties uz 100 gadiem, kopš šī ievērojamā
holandiešu izcelsmes teologa dzimšanas. Villebranda vārds ir saistīts ar nozīmīgu
posmu Baznīcas ekumeniskajā gājumā. Tieši šo posmu un Villebranda devumu simpozijā
aplūkoja Pontifikālās kristiešu vienības veicināšanas padomes prezidents Valters Kaspers.
Vairāku citu konfesiju pārstāvju, tai skaitā Kenterberijas anglikāņu arhibīskapa Rauena
Viljamsa klātbūtnē, pašreizējais Pontifikālās kristiešu vienības veicināšanas padomes
prezidents atzīmēja, ka Villebrands bija viena no svarīgākajām figūrām pagājušā gadsimta
Baznīcas vēsturē. Viņam ir jāpateicas par to, ka šodien attīstās dialogs gan ar citu
konfesiju kristiešiem, gan ar ebrejiem.
Kardināls Villebrands savu ekumenisko
devumu uzsāka pēc II Pasaules kara, kad bija jūtama jauna virziena nepieciešamība.
Pamati šim virzienam tika ielikti jau laikā starp diviem Pasaules kariem. Tie izpaudās
pastiprinātā interesē par liturģiju, Svētajiem Rakstiem, patristiku, Baznīcas dzīvē
sāka aktīvi iesaistīties laji un bija vērojami arī ekumeniskās kustības aizsākumi.
Pēc kara bija skaidrs, ka ceļš uz priekšu nebūs iespējams, ja turpināsies šķelšanās
un konflikti starp kristīgajām konfesijām. Pēc shoa liels izaicinājums bija
arī attiecības ar ebrejiem.
Kardināls Kaspers agādināja, ka Johanness Villebrands,
bez šaubām, nebija ne pirmais, ne vienīgais, kurš centās veicināt kristiešu izlīgšanu
un vienību jau krietnu laiku pirms II Vatikāna koncila. Tas rūpēja arī daudziem citiem
gan Francijā, Vācijā, Beļģijā, Nīderlandē, gan Amerikas Savienotajās Valstīs. 1949.
gadā pāvests Pijs XII ekumeniskās kustības nosauca par Svētā Gara impulsu. Johanness
Villebrands kopā ar Fransu Thijssenu sāka dibināt kontaktus un ceļot pa Eiropu, aicinot
iesaistīties ekumeniskajā kustībā ievērojamus teologus. Viņš iepazinās ar jezuītu
tēvu Augustīnu Bea un ar pirmo Pasaules Baznīcu padomes ģenerālsekretāru Viljamu Visserthoftu.
Tika nodibināta Katoļu konference ekumeniskajos jautājumos, kas aktīvi piedalījās
Pasaules Baznīcu padomē.
Tādējādi Villebrands spēja izveidot tīklu, kas izrādījās
ļoti nozīmīgs, kad pāvests Jānis XXIII 1960. gadā nodibināja Sekretariātu kristiešu
vienības jautājumos. Kardināls Villebrands palīdzēja attīstīt jaunā sekretariāta darbu.
Sākumā to vadīja kardināls Augustīns Bea, bet vēlāk – no 1969. līdz 1989. gadam, vadītāja
pienākumi tika uzticēti viņam. Villebrandam piemita spēja izvēlēties atbilstošus līdzstrādniekus.
Viņa tiešie līdzstrādnieki bija Žeroms Hemers, Šarls Mollē, Pjērs Duprī, bet plašākā
nozīmē bija iesaistītas tādas personības kā Īvs Kongārs, Gustavs Tils, Baltazars Fišers,
Kārlis Rāners, Johanness Feijers, Žans Korbons, Emanuels Lanne, Reimonds Brauns, Korinna
de Martini, Jozette Kersters un citi.
Vatikāna II koncila laikā regulāras diskusijas
ar ekumeniskajiem novērotājiem notika Romas Foyer Unitas mītnē netālu no Navonas
laukuma. Tās vadīja bīskaps Villebrands. Šiem novērotājiem bija nozīmīga loma, kas
izrādījās ļoti auglīga koncilam un tā sasniegumiem. Padarītā darba mērķis un apjoms
ir milzīgs. Šeit ir jāpieskaita ne tikai Deklarācija par ekumenismu Unitatis redintegratio,
bet arī Dogmātiskā konstitūcija par Dievišķo atklāsmi, Deklarācija par jūdaismu un
par Reliģisko brīvību. Šie trīs dokumenti ir rosinājuši spraigas debates. Tā kā pastāvēja
spēcīga opozīcija, tie tika apstiprināti tikai koncila pēdējā sesijā. Šādā kontekstā,
Villebrands vienmēr spēja rast pareizo līdzsvaru starp savu ekumenisko skatījumu un
to, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu plašāku vienprātību koncilā.
Simpozijā,
kas notika Pontifikālajā Gregora universitātē, kardināls Kaspers īpaši pakavējās pie
ekumeniskā dekrēta Unitatis redintegratio. 1964. gada 21. novembrī to apstiprināja
ar vairākumu balsu. Tikai 11 bija pret. Dokuments tika apstiprināts, lielā mērā pateicoties
kardinālam Bea un bīskapam Villebrandam. „Unitatis redintegratio – tas bija
milzīgs Baznīcas sasniegums, ko šodien daudzi varbūt uztver kā pašsaprotamu faktu.
Dekrēts norāda, ka patiesam dialogam ir nepieciešama atgriešanās, atjaunotne un pārveidošanās.
Patiess dialogs vienmēr ir patiesības un mīlestības dialogs. Tāpēc tas ir dziļš process
gan garīgā, gan ekleziālā līmen,” teica Kaspers.
Dekrētu Unitatis redintegratio
kardināls uzskata par Reformācijas beigām un par jaunas ēras sākumu attiecībās ar
sašķeltajām Baznīcām un Baznīcu kopienām. Tā ir ēra, kas jau nesusi daudzus pozitīvus
augļus un prasa aizvien notiekošu atjaunotni, arī tagad, kad ir pagājuši 45 gadi kopš
šī dekrēta pasludināšanas. Tomēr, līdz ar to nebija domāts saraut attiecības ar Baznīcas
Tradīciju. Tieši pretēji, tā bija balstīta uz atziņu par vienu kopēju Kristību, saistot
visus kristiešus dziļā kopībā ar Jēzu Kristu un Baznīcu. Ekumeniskā Dekrēta teoloģiskie
pamati ir rodami Dogmātiskajā konstitūcijā par Baznīcu Lumen gentium, kas tika
apstiprināta tai pašā dienā.
„Šodien, atceroties tālaika diskusijas un debates,
var sajust jaunā sākuma burvību. Tas bija harizmātisks izrāviens, ko pavadīja liela
cerība. Baznīca, kuru uzskatīja par nemainīgu daudzās nostājās, pēkšņi pierādīja,
ka tā ir svaiga un dzīva. Katoļi izjuta prieku, no jauna atklājot, ka citu konfesiju
kristieši tiem ir brāļi un māsas,” savās atmiņās dalījās kardināls Kaspers.
Bez
šaubām, šis „izrāviens” nenotika vienā dienā. To sagatavoja lūgšanu kustība, kas iesākās
dažādos kontinentos un Baznīcās jau XVIII gadsimtā. Tie bija Pasaules lūgšanu dienas
par kristiešu vienotību aizsākumi. Pāvesta amatā tad kalpoja Leons XIII. Šo ekumenisko
izrāvienu sagatavoja tādi nozīmīgi teologi kā Johans Adams Molers un Džons Henrijs
Ņūmens. Sevišķi liela loma bija notikumiem, kas norisinājās ārpus Katoliskās pasaules
pēc konferences par misijām, kas tika sarīkota 1910. gadā Edinburgā, kā arī Pasaules
Baznīcu padomes izveide 1948. gadā. Tādi cilvēki, kā Johanness Villebrands un citi,
labi uztvēra Gara aicinājumu un kļuva par tā instrumentiem.
Turpinot atmiņu
pavedienu, pašreizējais Pontifikālās Kristiešu vienības padomes prezidents atcerējās,
ka viens no Villebranda nopelniem bija arī tas, ka publiski tika prezentēta „Kopējā
deklarācija”, ko Vatikāna II koncila oficiālā noslēguma priekšvakarā, 1965. gada 7.
decembrī, parakstīja pāvests Pāvils VI un Konstantinopoles ekumeniskais patriarhs
Atenagors. Deklarācijas lasījumu pavadīja ilgas ovācijas. Dokumentā tika izteikta
nožēla par savstarpējām ekskomunikācijām 1054. gadā un apņemšanās veicināt pilnīgu
vienotību starp Katolisko un Pareizticīgo Baznīcām.
Pēc koncila, Villebranda
uzdevums bija rūpēties par to, lai tā lēmumi tiktu ieviesti praksē. 25 gadu laikā
tika paveikta virkne sasniegumu – veidots dialogs ar luterāņiem un metodistiem, vēlāk
ar anglikāņiem, ar Vasarsvētku draudzēm, ar evaņģēlistiem un Kristus mācekļiem, ar
baptistiem. Īpaši aizkustinoša bija pāvesta Pāvila VI un Kenterberijas anglikāņu arhibīskapa
Artūra Maikla Remzija tikšanās 1966. gadā Romā, kad pāvests, negaidot, uzvilka savu
gredzenu Anglikāņu Baznīcas primasa pirkstā.
Sāka attīstīties arī kontakti
ar Pareizticīgo Baznīcām. Notika Svētā Krēsla delegāciju vizītes Konstantinopolē,
Grieķijā, Rumānijā un Krievijā, un 1980. gadā, līdz ar sanāksmēm Patmosā un Rodā,
aizsākās oficiālais dialogs. No Katoliskās Baznīcas puses to vadīja Johanness Villebrands.
Tika nodibināti kontakti arī ar Austrumu Pareizticīgo Baznīcām – ar Koptu Baznīcas
patriarhu Šenoudu, ar armēņu katolikosu Karekinu II, ar Sīru Pareizticīgo Baznīcas
patriarhu Ignāciju Zakku II. Pateicoties kardināla Franca Ķoniga Vīnē dibinātajam
institūtam Pro Oriente, šie kontakti veda pie kristoloģisko deklarāciju pieņemšanas,
līdz ar kurām tika atrisināta 1500 gadus ilgā Baznīcas šķelšanās problēma. Visbeidzot,
kardināls Kaspers pieminēja 1982. gadā Limā pieņemto deklarāciju „Kristība, Euharistija
un kalpošana”.
„Johanness Villebrands nebija vienīgais, kurš organizēja un
vadīja šīs iniciatīvas, taču viņa devums bija izšķirošs, jo īpaši ekumeniskā dialoga
sākotnējā posmā,” uzsvēra Kaspers. Viņš atcerējās, ka Villebrandam piemita daudzas
labas īpašības – laba izšķirtspēja attiecībā uz cilvēkiem un situācijām, liela komunicēšanās
spēja un draudzīgums. Tas viss ir būtiski ekumeniskajās attiecībās, jo ekumenisks
nozīmē aizspriedumu pārvarēšanu un uzticību. Bez tam, Villebrands necentās steidzināt
notikumus, bet ļāva tiem attīstīties un nobriest. Turklāt, viņam bija ārkārtēji laba
humora izjūta. Humors bieži vien ir vienīgais veids, kā stāties pretim sašaurinātiem
uzskatiem. „Humors ir neatkarības forma, kura saknes var rast lūgšanā. Galu galā,
jautājums nav par personīgu Baznīcu, vai ekumenismu, bet par Kristus Baznīcu un to
ekumenismu, ko ir vēlējies Dievs, kurš dažreiz varbūt ironiski smaida par to, kā cilvēki
kārto lietas,” simpozijā teica kardināls Kaspers. Viņš piebilda, ka Villebrands savu
ekumenisko darbu balstīja uz teoloģiskām pārdomām, ko iezīmēja Džona Henrija Ņūmena
ticības analīze. 1990. gada aprīlī, dažus mēnešus pēc tam, kad Villebrands beidza
darbu Pontifikālajā Kristiešu vienības veicināšanas padomē, viņš teica uzrunu Toronto,
kurā atgādināja: „lielākā ekumenisma cēlāju daļa bija teologi”.
Aplūkojis kardināla
Johannesa Villebranda devumu ekumenisma attīstībā, kardināls Valters Kaspers pievērsās
ekumenisko attiecību analīzei pēdējos 20 gados un ekumenisma perspektīvām nākotnē.
Kopš
1989. gada, kad 80 gadus vecais kardināls Villebrands devās pelnītā atpūtā, ekumeniskajā
gājumā ir daudz kas mainījies. Kas jauns ir noticis šais 20 gados? Valters Kaspers
atgādināja, ka 1989. gadā krita Berlīnes mūris un beidzās pasaules šķelšanās divos
aukstā kara blokos. Jaunu situāciju pieredzēja arī ekumeniskās attiecības. Varētu
gaidīt, ka dialogs starp kristiešiem notiks vieglāk un straujāk. Jauniegūtā brīvība
Austrumos nozīmēja brīvību arī Austrumu katoļu kopienām. Tās bija daudz cietušas no
kumunistiskā režīma un nu varēja iziet no pagrīdes publiskajā dzīvē. Diemžēl, pareizticīgo
pusē šis fakts atdzīvināja senās, dziļi iesakņojušās bailes un aizspriedumus par prozelītismu
un uniātismu.
„Pirmajā katoļu un pareizticīgo apvienotās komisijas sesijā,
kas notika 1990. gadā Frīzingā, jaunais Kristiešu vienības veicināšanas padomes prezidents,
kardināls Edvards Idriss Kasīdijs pieredzēja īstas ugunskristības,” atceras viņa sekotājs
amatā Valters Kaspers. 1993. gadā Balamandā, Libānā, tā dēvētajai „uniātisma problēmai”
bija iespējams rast praktisku risinājumu. Tomēr, Pareizticīgo Baznīcā šai jautājumā
trūka vienprātības. 2000. gadā Baltimorā minētā komisija atkal centās izskatīt šo
sāpīgo jautājumu, taču šoreiz notika pilnīga izgāšanās un faktiska dialoga apstāšanās.
Tā, kristietības 2000. gadu Lielā Jubileja, kam saskaņā ar pāvesta Jāņa Pāvila II
ilgām, bija jānes izšķirošs pozitīvs pavērsiens dialogā starp kristīgajām konfesijām,
jo īpaši Katoliskās Baznīcas dialogā ar Austrumu Baznīcām, gluži pretēji – iezīmēja
krīzi un šķelšanos.
Jaunu iesākumu bija iespējams panākt tikai pēc daudzām
pacietīgām sarunām, 2006. gadā tiekoties Belgradā un 2007. gadā Ravennā. Īpaša pateicība
par atbalstu šeit pienākas ekumeniskajam patriarham Bartolomejam II. No pareizticīgo
puses izšķiršu lomu nospēlēja Pergamonas metropolīts Zizioulas. Diskusijas, kas pavisam
nesen, šī gada oktobrī, notika Kiprā, ir pierādījušas, ka turpmākais dialogs ir iespējams,
taču tas varēs notikt tikai ļoti lēni un būs jāveic ļoti uzmanīgi un pacietīgi.
Kas
attiecas uz eklezioloģiju, kardināls Kaspers atzīmēja, ka pārsteidz un reizē iepriecina
fakts, ka 1500 gadu ilgajā šķelšanās vēsturē, ir bijis iespējams saglabāt kopēju apustulisko
struktūru.
Tomēr, neraugoties uz progresu, pašreizējā situācija atšķiras no
dialoga sākotnējās fāzes. Ir zudis entuziasms, atmosfēra ir kļuvusi daudz nopietnāka.
Kardināls Kaspers izsaka prognozes, ka Austrumu Baznīcās būs vajadzīgs laiks, lai
pārvarētu aizspriedumus un bailes, un lai sasniegtu plašāku atvērtību pret ekumenisma
ideju un tā rezultātiem. Turklāt, centieni ir jāizrāda ne tikai Pareizticīgo Baznīcām.
Atgriešanās, atjaunotne un pārveidošanās ir nepieciešamas visiem.
Turpinot,
kardināls Kaspers atskatījās uz ekumenisko attiecību gājumu, kas pēdējos 20 gados
iets kopā ar reformētajām Baznīcām un kopienām. Pontifikālās kristiešu vienības veicināšanas
padomes prezidents atgādināja, ka pārmaiņas pasaulē, kas notika pēc 1989. gada, iespaidoja
dialogu arī ar tām. 1999. gadā notika vēl nepieredzēti panākumi divpusējā katoļu un
reformēto kopienu dialogā, kura rezultātā tika parakstīta Kopēja Deklarācija Attaisnošanas
jautājumā ar Pasaules luterāņu federāciju. Tas bija īsts pavērsiens. 2005. gadā Seulā
Deklarācijai pievienojās arī Pasaules metodistu alianse.
Tomēr, kristietības
2000. gadu jubileja paradoksālā kārtā iezīmēja smagu laiku ne vien jau pieminētajās
attiecībās ar pareizticīgajiem, bet arī ar reformētajām kristiešu kopienām. Tai gadā,
Ticības mācības kongregācija publicēja vairākus tekstus, to skaitā arī pazīstamo Deklarāciju
„Dominus Jesus”, kas nodrošināja ar dokumentos Lumen gentium (8) un
Unitatis redintegratio izmantotās frāzes „subsistit in” interpretāciju.
Dokumenta Lumen gentium galvenais autors, beļģu teologs Žeralds Filips ir uzsvēris,
ka frāzē „subsistit in” īstenībā ir ietverta visa ekumeniskā problēma un ka
par to vēl nāksies daudz diskutēt nākotnē. Kardināls Kaspers paskaidroja, ka Deklarācijā
„Dominus Jesus” korektā veidā ir izskaidrota Katoliskā doktrīna un eklezioloģija,
taču no ekumeniskā viedokļa raugoties, tajā izmantotā forma tiek uztverta ļoti jūtīgi.
Tas ir radījis spriedzi un vēsumu katoļu un protestantu attiecībās.
Arī protestantu
pusē ir notikušas izmaiņas, kas ir nelabvēlīgi iespaidojušas dialogu. Postmodernā
mentalitāte, kas sāka strauji izplatīties pēc 1989. gada notikumiem Rietumeiropā un
ko bieži raksturo relatīvisms un plurālisms, ir atstājusi zīmogu arī uz ekumenismu.
Galvenā problēma jaunajā postmodernajā kontekstā ir tā, ka no redzesloka šķiet pazudis
kopējais ekumeniskās kustības mērķis. Redzamās vienotības ideja pamazām izplēn un
cilvēki kļūst skeptiski pret tā dēvēto consensus, jeb panāktās vienošanāsekumenismu. Daži pat vēlas pasludināt ekumenisma beigas, daži to nosoda par identitāšu
aizēnošanu. Centieni pēc vienotības un kopības patiesībā bieži ir bijuši aizstāti
ar savas konfesionālās un kultūras identitātes saglabāšanu. Protestanti bieži atgriežas
pie „profila ekumenisma”, vai „dažādības ekumenisma”. Citi teoloģisko ekumenismu uzskata
par nebūtisku, jo tas pievēršas jautājumiem, kas šķiet mazsvarīgi tā dēvētajam pamatam.
„Jaunajā
kontekstā, kur saskaramies ar idejas zudumu par vienotību patiesībā, Baznīcas, kas
seko Reformācijas tradīcijai, pašas daudzējādā ziņā ir kļuvušas plurālistiskas,” simpozijā
teica kardināls Kaspers. Viņš piebilda, ka šī tendence skar Baznīcas doktrīnu un kalpošanu,
un aizvien vairāk arī ētikas jautājumus. Kā jau tas vērojams anglikāņu kopienā un
nesen arī dažās luteriskajās kopienās, tas var viegli vest pie iekšēja plurālisma
un pat šķelšanās. Tāpēc šodien šais Baznīcās no vienas puses var sastapt dažas filokatoliskas
grupas, bet no otras – aizvien vairāk sašķeltu grupu un konfesionālo alianšu, tā dēvētās
Apvienotās Baznīcas, kurās konfesionālā identitāte vairs nav skaidra un atpazīstama.
Kardināls
Kaspers atzīmēja, ka tai pašā laikā pasaulē ir pieaudzis evaņģēlisko, kā arī harizmātisko
un pentekostālo kustību skaits ar tā dēvētajām „neatkarīgajām Baznīcām”. Bieži vien
to sauc par trešo vilni kristietības vēsturē. Šim trešajam vilnim vēl nav skaidru
kontūru un tam trūkst arī skaidras pašdefinīcijas, tāpēc tas ir liels izaicinājums
ekumeniskajā dialogā.
Tā, pagātnē vērojamā lielā kopējā vīzija ir zudusi. To
sāpīgi izjūt arī Pasaules Baznīcu padome. Sabiedriskā doma ir sākusi runāt par „ekumenisma
stagnāciju” un par „ekumenisma ziemu”. Kardināls Kaspers atcerējās, ka Johanness Villebrands
šai ziņā bija diezgan tālredzīgs. Viņš runāja par vienaldzību un vilšanos, kas var
iestāties pēc sākotnēja entuziasma. Villebrands brīdināja, ka kristiešu vienotību
nav iespējams sasniegt dažu gadu laikā.
„Katoliskā Baznīca pašreizējā smagajā
ekumenisma situācijā nedrīkst apstāties un gaidīt,” norādīja kardināls Kaspers. Uz
to gulstas īpaša atbildība. Tā izriet no Pētera kalpošanas, kas bieži vien tiek uzskatīta
par galveno šķērsli kristiešu vienotībā, taču sevi tā saprot kā kalpošanu vienotībai.
Tieši šai situācijā Romas Baznīcai ir jāuzņemas atbildība kā „sēdeklim, kas vada mīlestībā”
(Ignācijs no Antiohijas).
Vēršoties pie simpozija dalībniekiem, kardināls Kaspers
aicināja veltīt uzmanību sekojošiem jautājumiem: „Kāds ir mūsu skatījums uz ekumenisma
nākotni? Kāds ir mūsu uzdevums jaunā gadsimta un jaunā gadu tūkstoša sākumā? Kā vislabāk
izmantot Vatikāna II koncila un kardināla Villebranda atstāto mantojumu šodienas un
rītdienas labā?
Runājot par ekumenisma nākotni, kardināls Kaspers vispirms
atzina, ka viņš nav pravietis, lai precīzi noteiktu ekumenisma tālākās attīstības
ceļus. Svētajam Garam ir savi plāni un tas vienmēr spēj pārsteigt. „Taču viens ir
skaidrs,” teica kardināls, „Svētais Gars ir lojāls. Tas ir piešķīris impulsu, un mēs,
ticīgie, varam būt droši, ka iesāktais tiks paveikts un piepildīts.” Tāpēc kavēties
pārdomās par ekumenisma nākotni pašreizējā situācijā, kas, salīdzinot ar pagātni,
ir krietni mainījusies, un turpina strauji mainīties, nenozīmē, ka ekumenisms ir jāsāk
veidot pilnīgi no jauna. Ekumenisms ir balstīts uz to uzdevumu, ko ticīgajiem ir uzticējis
pats Jēzus. Tas sakņojas Vatikāna II koncila mandātā, kas visu kristiešu vienotību
uzskatīja par vienu no savām prioritātēm. Kā to ir atzīmējis pāvests Jānis Pāvils
II un vēlāk atgādinājis Benedikts XVI, ekumenisms ir neatgriezenisks process. Tam
ir nākotne, un nevis tāpēc, ka mēs tā gribētu, bet tāpēc, ka to grib Jēzus Kristus,
kā arī tāpēc, ka mūsu darbā palīdz Gars.
Kardināls Kaspers uzsvēra, ka ekumenisms
patiesībā un mīlestībā nav tikai opcija, ko var izvēlēties, vai no kuras atsacīties
Baznīca. Tas ir kristiešu sakrālais pienākums. Tāpat, ekumenisms nav kāds papildus
pielikums mūsu pastorālajiem pienākumiem. Tā ir visas Baznīcas dzīves perspektīva.
Tas
attiecas arī uz atsevišķu personu un personu grupu izteikto vēlēšanos no citām Baznīcām,
īpaši no Anglikāņu Baznīcas, pievienoties Katoliskajai Baznīcai, saglabājot savas
liturģiskās un garīgās tradīcijas likumīgos elementus. Tas nav nekāds jauns ekumenisms,
kā to šobrīd cenšas apliecināt daži mediji. Gluži pretēji, šis fakts ir noticis saskaņā
ar Ekumenisma dekrētu (4), kas skaidri izšķir starp individuālu personu un grupu konvertēšanos
no vienas puses, un ekumenismu un dialogu ar citām Baznīcām, kur mērķis ir pilnīga
vienotība. Kardināls Kaspers uzsvēra, ka nedrīkst aizvērt durvis, ja kāds pie tām
klauvē. Viņš atkārtoti atgādināja, ka nav sācies nedz jauns ekumenisms, nedz arī noslēdzies
iepriekšējais ekumeniskais gājums. Tas, kas šobrīd norisinās, ir uzskatāms par vienu
no augļiem, ko nesis ekumeniskais dialogs aizvadītajos gadu desmitos. Tas pamudina
turpināt ekumenisko darbu, tai skaitā, ar Pasaules anglikāņu kopienu, ar kuru dialogs
līdz šim ir bijis ļoti auglīgs. Taču gan individuālās un grupu konvertēšanās, gan
arī ekumeniskais dialogs ir jāveic ar vislielāko caurskatāmību, taktu un savstarpēju
cieņu, lai neradītu bezjēdzīgas spriedzes situācijas ekumeniskā dialoga partneros.
Kardināls
atzīmēja, ka kopš Vatikāna II koncila ekumeniskā dekrēta Unitatis redintegratio
izdošanas, ekumenisko attiecību gājumā nekas būtisks nav mainījies. Tomēr, daži jauni
aspekti pastāv. Vispirms tas ir teoloģiskais aspekts. Līdz ar savu pirmo encikliku
Deus caritas est (2005), pāvests Benedikts XVI ir vērsis uzmanību uz ekumenisma
teoloģiskajiem pamatiem dziļākā veidā un plašākā teoloģiskā kontekstā. Lai arī enciklikā
tiešā veidā par ekumenismu netiek runāts, tomēr 2006. gada Lūgšanu nedēļas par kristiešu
vienotību noslēgumā pāvests uzsvēra, ka šī enciklika ir svarīga arī no ekumeniskā
viedokļa. Svētais tēvs piebilda, ka ekumenisma īstais virzītājspēks ir mīlestība.
Mīlestība ir balstīta uz Dieva atklāsmi un uz sevis komunikāciju Jēzū Kristū. Baznīcas
galvenais uzdevums ir nodot un komunicēt šo mīlestību pasaulei. Tas attiecas gan uz
ekumenismu, gan uz misiju.
„Ekumenisms ir misijas dvīņu brālis,” teica kardināls
Kaspers. Viņš piebilda, ka kopš 1910. gada konferences par misijām Edinburgā, kuras
simtgadi varēs svinēt nākamgad, ir gūta mācība, ka šķelšanās kristiešu starpā ir lielākais
šķērslis Baznīcas misijai pasaulē. Tādējādi, ekumenisms ir īpaši neatliekams arī no
misiju un no jaunās evaņģelizācijas viedokļa, kura tik ļoti ir nepieciešama šeit,
sekularizētajā mūsdienu Eiropā.
Ekumeniskais dialogs, būdams altruistiskas
mīlestības izteiksme, ir liecības veids. Liecinieki darbojas un runā ne tikai ar muti,
bet ar visu savu eksistenci. Taču, atšķirībā no prozelītisma, ekumenisms nevienam
neko neuzspiež. Mīlestība respektē otra brīvību un respektē otru viņa citādībā. Tāpēc,
būdama altruistiskas mīlestības izteiksme, ekumenisms ir cieši saistīts ar savstarpēju
cieņu, draudzību un brālību, kā arī ar tikšanos un sadarbību. Taču, mīlestībai visbeidzot
ir nepieciešama vienotība. Tāpēc galējais ekumenisma mērķis var būt tikai pilnīga
ticības, sakramentu, apustuliskās kalpošanas un misijas kopība. Tai pašā laikā, mīlestība
dod vietu leģitīmajām atšķirībām un citu Baznīcu harizmai. „Šai kontekstā, kardināla
Villebranda ideja par dažādiem Baznīcas tipiem vienas Baznīcas ietvaros ir joprojām
aktuāla,” teica kardināls Kaspers.
Tas, ka ekumenisms ir balstīts uz mīlestību,
skaidri norāda, ka ekumenisms nav politiska programma, kas tiecas paplašināt Baznīcas
„impēriju”, kā daži kļūdaini domā, nedz arī tas ir diplomātisks Baznīcas kompromiss,
kas ir balstīts uz zemāko kopējo denominatoru. Mīlestība ir pašaizliedzīga un tā cenšas
komunicēt otram savu bagātību. Tāpēc ekumeniskais dialogs patiesībā, kā to mācīja
Jānis Pāvils II, ir apmaiņa ne tikai ar idejām, bet arī ar dāvanām. Ekumeniskais dialogs
tā veicējiem neatņem viņu respektīvo bagātību, bet bagātina gan vienu, gan otru dialoga
veicēju. Ekumeniskajā dialogā varam mācīties no otra un ļaut sevi vadīt Svētajam Garam
patiesībā tā, lai mēs vairāk un vairāk varētu dalīties Kristus pilnībā.
Pēc
šīm pārdomām, kardināls Kaspers aicināja uzdot jautājumu: Kā mēs varam panākt konkrētu
progresu, pamatojoties uz šo padziļināto teoloģisko bāzi? „Viens ir skaidrs no paša
sākuma,” teica Pontifikālās kristiešu vienotības veicināšanas padomes prezidents.
„Pat tad, ja mēs esam pilnīgi nodevušies ekumeniskajam darbam, mēs zinām, ka nevaram
„izveidot”, vai „noorganizēt” Baznīcas vienotību. Vienotība, kuru meklējam, neradīsies
no teoloģiskajām debatēm, ko veic ekumeniska komisija, lai arī cik noderīgas un nepieciešamas
šīs debates būtu. Vienotība ir Svētā Gara dāvana. Tāpēc garīgais ekumenisms atrodas
pašā ekumenisma centrā. Tas veido kodolu, un pēdējā gadu desmitā ir kļuvis aizvien
redzamāks. Garīgais ekumenisms prasa mentalitātes atjaunošanu, iekšēju atgriešanos
un gribu pārveidoties. Garīgā ekumenisma centrā, savukārt, ir lūgšanas par kristiešu
vienotību. Franču priesteris, dižens kristiešu vienotības veicinātājs Pols Kotjē savulaik
teica, ka ekumenisms nozīmē liecināt par Jēzus lūgšanu, vienoties ar Jēzu šai lūgšanā,
darīt Viņa lūgšanu par mūsu lūgšanu, paliekot ar Viņu un Viņā. Kotjē runāja par neredzamu
klosteri, jeb kopienu, kas ir izplatīta visā pasaulē, un kurā visus indivīdus kopā
saista Jēzus lūgšana, lai mēs visi būtu viens. Šī neredzamā kopiena šodien turpina
pieaugt un daudzviet tā ir kļuvusi aizvien redzamāka. Reliģiskās kopienas un garīgās
kustības, kas pieder dažādām Baznīcām visā pasaulē, rīko regulāras tikšanās, garīgās
apmaiņas un lūdzas cita par citu. 1999. gadā, tūlīt pēc Kopējās Deklarācijas Attaisnošanas
jautājumā parakstīšanas, tās tikās Ottmaringā netālu no Augsburgas, un nolēma kopā
uzsākt šādu kustību. Ar nosaukumu „Kopā par Eiropu”, šī kustība divreiz bija sapulcējusies
Štutgartē, kur notika divi svarīgi starptautiski kongresi. Šobrīd viņu darbs turpinās
reģionālo un nacionālo apvienību līmenī. „Tas, kas turas kopā, kopā aug”, uzsvēra
V. Kaspers. Viņš teica, ka šādas kustības vieš lielu ekumenisko cerību. Kardināls
piebilda, ka atliek vēl raudzīties, vai šāds fenomens tuvākā, vai tālākā nākotnē liks
izveidoties korporatīvai vienotībai, jeb tādai vienotībai, kur tiek saglabātas likumīgās
konfesionālās atšķirības. Šāds vienotības veids nebūs vis tā vienotība, kas iezīmējās
pirmajos pēckoncila gados, kur cerības tika liktas uz korporatīvu vienotību ar vienu,
vai otru Baznīcu. Šobrīd šāda vienotība nav saskatāma. „Taču mēs visi atrodamies Providences
rokās un mums ir jātic Svētā Gara vadībai, kurš nolems kad, kur un kā piepildīt vienu,
vai citu vienotības formu,” simpozijā teica Pontifikālās Kristiešu vienotības veicināšanas
padomes prezidents Valters Kaspers.
„Ja ievērosim rezultātus, kādi līdz šim
ir sasniegti, tad spēcīgāka kļūs apziņa, ka nav iemesla atkāpties,” viņš turpināja,
pievēršoties trešajam un pēdējam punktam savā referātā. Kardināls norādīja, ka ekumenisms
ir balstīts uz vienprātību, ko daži vēl pavisam nesen ir centušies kritizēt, bet kurš
pēdējos gadu desmitos ir spējis sasniegt vairāk, nekā to varētu iedomāties pirms 40
gadiem. V.Kaspers paskaidroja, ka šeit viņš atsaucas uz labās gribas, sadarbības,
kopējas liecināšanas un draudzības situācijām, ko kristieši ir spējuši radīt. Šais
gados labprāt ir pieņemtas un integrētas garīgās himnas, liturģiskās formas un simboli,
kas raksturīgi citām Baznīcām. „Mēs esam daudz mācījušies cits no cita arī Bībeles
ekseģēzē, iemācoties šķērsot konfesionālās robežas,” atzīmēja kardināls. Viņš piebilda,
ka arī teoloģiskie sasniegumi ir daudz lielāki, nekā viens otrs to spēj iedomāties.
Pēc diviem darba gadiem, Pontifikālā Kristiešu vienotības veicināšanas padome ir izdarījusi
atskatu uz 40 gados paveikto Katoliskās Baznīcas divpusējā dialogā ar Baznīcām un
kopienām, kas pieder klasiskajai Reformācijas tradīcijai – ar anglikāņiem, luterāņiem,
reformistiem un metodistiem. Šis pētījums ir ietverts tā dēvētajā „Ražas projektā”,
jeb dokumentā ar nosaukumu „Ievācot augļus” (Harvesting the Fruits) un ir aplūkots
četrās nodaļās – „Jēzus Kristus un Trīsvienība”, „Attaisnošana un svētdarīšana”, „Baznīca
un abi lielākie sakramenti – Kristība un Euharistija”. „Pētījums deva pārliecību,
ka ir panākts daudz vairāk, nekā biju iedomājies savās visoptimistiskākajās cerībās,”
atzina Pontifikālās kristiešu vienotības veicināšanas padomes prezidents. Taču viņš
sacīja arī, ka nedrīkst palikt vienaldzīgiem pret tiem jautājumiem, kas joprojām paliek
neatrisināti. Nākotnē ir jāveltī uzmanība tādiem fundamentāliem jautājumiem, kā hermenētika,
antropoloģija, eklezioloģija un sakramentālā teoloģija.
Runājot par jau pieminēto
„Ražas aplūkošanas projektu”, kardināls Kaspers pastāstīja, ka tas tika uzsākts, ievērojot
divus precīzus mērķus – pirmkārt, lai apzinātos, ka rezultāti, kas sasniegti 40 ekumeniskā
dialoga gados, nepaliktu ierakstīti tikai dokumentos un noglabāti plauktos, kur tie
apklātos ar putekļiem, bet gan, lai turpinātu būt par dzīvu realitāti Baznīcu un kristīgo
kopienu miesā. Otrais mērķis tika uzstādīts, ievērojot, ka šobrīd ir izaugusi jauna
ekumeniskā dialoga veicēju paaudze, kam ir jaunas idejas. Šai paaudzei ir nepieciešams
zināt, kas ir panākts līdz šim un kādi jautājumi ir jāturpina izskatīt. „Ar šo dokumentu,
mēs, „vecie”, nododam lāpu jaunajai paaudzei,” teica kardināls Kaspers.
Pamatojoties
uz pētījumu „Ievācot augļus”, ir plānots sarīkot simpoziju 2010. gada sākumā. Katoliskā
Baznīca kopā ar saviem ekumeniskajiem partneriem vēlas pārrunāt par rezultātiem un
aplūkot nākotnē veicamos darbus. Pēc tam sekos vesela sērija citu ekumeniska rakstura
notikumu – 50. gadskārta, kopš dibināta Pontifikālā kristiešu vienotības veicināšanas
padome, 100 gadi, kopš notikusi Edinburgas konference, Ekumeniskās dienas Minhenē,
Pasaules Luterāņu federācijas plenārsesija Štutgartē, šobrīd notiekošā Luterāņu dekāde,
kas turpināsies līdz 2017. gadam. Tāpēc 2010. gads būs pilns ar dažādiem ekumeniskiem
pasākumiem.
„Ekumenisms nav beidzies. Gluži pretēji, tas piedzīvo jaunu sākumu!”
uzsvēra kardināls Kaspers. Viņš aicināja spert jaunus soļus un darīt to līdzsvaroti,
ar drosmi, realitātes izpratni, pacietību. Šie soļi ir jāsper paļāvībā uz Svēto Garu
un lūdzoties visās Baznīcās un kristīgajās kopienās pasaulē. „Dievlūdzēji ir vispatiesākie
spēlētāji ekumeniskajā kustībā un vissvarīgākie mūsu līdzstrādnieki,” vēršoties pie
teologiem, teica kardināls. „Daudzu cilvēku lūgšanas un paša Jēzus apsolījums piešķir
drosmi un pārliecību, ka iesāktais darbs tiks pabeigts. Ir skaidrs, ka ekumenisms
turpina augt kā viena no celtnēm Baznīcas nākotnē. Kardināls Villebrands ir pierādījis,
ka darbs ekumenisma labā nav veltīgs. Viņa atstātais mantojums liek darīt to pašu,”
noslēdzot savu referātu, teica pašreizējais Pontifikālās kristiešu vienotības veicināšanas
padomes prezidents.