Svētās Zemes kristieši priecājas par savu pirmo svētīgo

Rožukroņa lūgšana attālina no mums ikvienu ļaunumu un ienes mieru mūsu ģimenēs un visā pasaulē – tā savā laikā mācīja Jeruzalemes Svētā Rožukroņa māsu kongregācijas dibinātāja, m. Marija Alfonsina Danila Gattas. 22. novembrī Nācaretes Pasludināšanas bazilikā notika viņas beatifikācijas svinības, kurās piedalījās vairāk nekā 2000 cilvēku. Tās vadīja Jeruzalemes latīņu rita patriarhs Fouds Tvals un Kanonizācijas lietu kongregācijas prefekts, arhib. Andželo Amato.

Marija Alfonsina dzimusi 1843. gada 4. oktobrī Jeruzalemē, dziļi ticīgā ģimenē. Jau pēc mēneša saņēma Kristības sakramentu un tika nosaukta vārdā Marija Sultanē. Arhib. Andželo Amato Vatikāna Radio pastāstīja, ka tieši šajā periodā pirmais Jeruzalemes latīņu rita patriarhs, lai izskaustu analfabētismu jauno meiteņu vidū, uzaicināja uz Palestīnu Sv. Jāzepa kongregācijas māsas. Viņu darbs vainagojās ar lieliem panākumiem. Skola jau uzreiz pēc atvēršanas bija ļoti apmeklēta. Uzņemto meiteņu vidū bija arī mazā arābu kristiete Marija Sultanē.

Māsu savaldzināta, meitene drīz vien izteica vēlmi veltīt sevi Kungam. Tēvs ne visai piekrita, bet vēlāk saņēmis caur Marijas aizbildniecību apdeguma ievainojuma izdziedināšanu, deva viņai atļauju. 1858. gadā jaunā svētīgā iestājās Francijā nodibinātajā Sv. Jāzepa māsu kongregācijā. Tā bija pirmā sieviešu kopiena, kas pastāvēja Palestīnā kopš krusta karu laikiem. Pēc diviem gadiem, 17 gadu vecumā, saņēma habitu un Marijas Alfonsinas vārdu. Vēl pēc trīs gadiem salika svētsolījumus un tika nozīmēta darbā par katehisma pasniedzēju arābu valodā. Arhib. Amato pasvītroja, ka viņas dzīve pilnībā izmainījās pēc Dievmātes parādīšanās. No šī laika katrs rūgtums viņai likās salds, grūtības pārvērtās priekā, vientulība viņai šķita kā paradīze un paklausība kļuva par viņas vienīgo vēlmi. Vienā no vīzijām Marija viņu mudināja dibināt Svētā Rožukroņa kongregāciju.

Jautāts par šo jauno kopienu, arhib. Amato atbildēja: „Sākumā m. Marija Alfonsina nedomāja, ka viņai būtu jādibina jauna kongregācija – gan tādēļ, lai nebūtu jāpamet iemīļotās Sv. Jāzepa kongregācijas māsas, gan arī tāpēc, ka nejutās šim uzdevumam piemērota. Taču Rožukroņa Karalienes svētkos, 1877. gada 7. oktobrī, viņa piedzīvoja otru Dievmātes parādīšanos. Viņa redzēja Mariju stāvam kājās virs klostera jumta. Klosterī bija piecpadsmit logi ar piecpadsmit māsām. Katrai no tām bija dots kāda Rožukroņa noslēpuma vārds, bet pati sevi jaunā svētīgā redzēja desmitajā logā ar vārdu Marija no Krusta”.

Pirmās septiņas māsas apvienojās kopienā 1880. gadā. Pati m. Marija Alfonsina viņām pievienojās tikai pēc trīs gadiem, kad bija saņēmusi Svētā Krēsla atļauju. 1917. gadā māsa savu vecāku mājā Ain Karemā nodibināja bāreņu namu. Viņa nomira 84 gadu vecumā – 1927. gada 25. martā, Kunga Pasludināšanas svētkos, lūdzoties Rožukroni, ar Ave Maria vārdiem uz lūpām. Jautāts par Rožukroni, kas veido jaunās kongregācijas identitāti, arhib. Andželo Amato pasvītroja, ka Rožukronis māsai ļāva vienoties ar Mariju gan Viņas šīs zemes dzīves noslēpumos, gan arī godības noslēpumos. Rožukroņa lūgšana – māsa mīlēja sacīt – attālina no jums ikkatru ļaunumu un ienes mieru jūsu ģimenēs un visā pasaulē.

Kanonizācijas lietu kongregācijas prefekts norādīja uz māsas dziļo pazemību. Viņa ir apbrīnojama tanī ziņā, ka nekad savas dzīves laikā nerunāja par Dievmātes vīzijām un kongregācijas dibināšanu. Marijas Alfonsinas lielais nopelns ir sievietes personas cieņas veicināšana Palestīnas sabiedrībā. Viņa to darīja gan ar izglītošanas darbu, gan arī nodibinot sieviešu kopienu. Jau dzīves laikā viņu uzskatīja par svētu.

Mātes Marijas Alfonsinas svētums atklāj to, cik dziļas saknes Jēzus un Marijas zemē ir ielaidis Evaņģēlijs. Viņas dibinātā kongregācija ir pirmā un līdz šim vienīgā šāda veida kopiena Svētajā Zemē. Marija Alfonsina ļoti mīlēja savu zemi. Svēto Nācaretes ģimeni viņa uzskatīja par savējo un Mariju par savu debesu Māti.

Intervijā Vatikāna Radio arhib. Andželo Amato piebilda, ka Marijas Alfonsinas beatifikācija ir ļoti nozīmīga katoļticīgajiem Svētajā Zemē. Bez tam, tā ir cerības iemesls arī priekš mums visiem. Mēs esam aicināti uzticēties Dievišķajai providencei un novēlēt sevi Dievmātes aizbildniecībai, jo Viņa ir Māte, kura nekad nepamet savus bērnus. Viņa spēj mierināt mūs mūsu bēdās un sniedz atbalstu visās ikdienas grūtībās.

J. Evertovskis / VR