Benedikts XVI: ticība un prāts ir dabiski saistīti
Pastāv būtiska saikne starp ticību un prātu. Ticība apgaismo prātu, kas tādējādi rod
spēku, lai paceltos līdz Dieva un garīgo realitāšu pazīšanai. Taču Dievu iepazīstam
aizvien labāk tikai tad, ja mīlam patiesību – atgādināja Benedikts XVI. Trešdienas
katehēzes mācībā pāvests pievērsās teoloģijas uzplaukumam Rietumos 12. gadsimtā. Toreizējā
laikmeta devums ir svarīgs Baznīcas un sabiedrības attīstībai aizvien šodien. Šī rīta
audiencē piedalījās 30 tk. ticīgo, tai skaitā arī svētceļnieki no mūsu kaimiņzemes
Lietuvas.
Uzrunājot visus klātesošos, pāvests norādīja uz diviem galvenajiem
Rietumu teoloģijas attīstības dzinējspēkiem 12. gadsimtā. Uzplaukums notika pateicoties
klosteriem un skolām. To veicināja arī tajā laikā Eiropā valdošais miers un ekonomiskā
un sociālā attīstība, kā arī Gregora Lielā reformas Baznīcā. Benedikts XVI pasvītroja,
ka 12. gadsimts bija garīgās, kultūras un politiskās atdzimšanas laiks Rietumos. Aizvien
labāk izkristalizējās teoloģiskā metode, līdz beidzot 13. gadsimtā izauga tādi lielie
teologi kā Akvīnas Toms un Bonaventūra.
Runājot par diviem teoloģijas pamatmodeļiem,
pāvests norādīja, ka klosteru teoloģija balstījās uz Svētajiem Rakstiem un Baznīcas
tēvu darbiem. Tās dzinējspēks bija Dieva mīlestība. Reliģisko ordeņu locekļi lūgšanā
un kontemplācijā nemitīgi meklēja „Kristus vaigu”. Viņu mērķis bija garīgās dzīves
atdzīvināšana. Savukārt, sholastiskās teoloģijas mērķis bija harmoniskās saiknes starp
ticību un zinātni izveidošana. Tās galvenais atbalsts bija Baznīcas skolas, no kurām
vairākas pārvērtās par universitātēm.
Sholastiķu centieni bija vērsti uz ticības
pamatošanu. Vispirms kristīgās patiesības tika sadalītas atsevišķos jautājumos, ko
savukārt iedalīja sīkāk artikulos. Katrs artikuls sākās ar jautājumu, uz kuru bija
jādod atbilde. Vispirms tika minēti svarīgākie iebildumi, tad aplūkoja, kas par konkrētu
jautājumu ir teikts Svētajos Rakstos, Baznīcas tēvu darbos un koncilu mācībā, un visbeidzot
izstrādāja secinājumu. Pēc tam īsumā atspēkoja izvirzītos iebildumus un formulēja
galīgo atbildi, ko sauca par slēdzienu. Šādu teoloģiski filozofisko metodi sauca par
sholastiku. Tās pamatelementi bija prāts un ticība. Ar filozofijas palīdzību tā laika
domātāji centās saprotamā veidā pierādīt teoloģiskās patiesības. Ne par velti filozofija
tika dēvēta par „ancilla theologiae”, tas ir, par teoloģijas kalponi.
Benedikts
XVI pasvītroja, ka abas minētās teoloģiskās metodes ir svarīgas un nepieciešamas.
Sholastiskā teoloģija apliecina to, ka prāts un ticība nav pretrunā, tieši pretēji,
jau savā būtībā abi ir cieši saistīti. Savukārt, klosteros attīstītā teoloģija rāda,
ka Dieva pazīšana ir atkarīga no patiesības mīlestības. Jo vairāk mīlam patiesību,
jo labāk varam iepazīt Dievu. Šajā kontekstā pāvests vērsās pie visas pasaules katoļticīgajiem
ar aicinājumu svētdienas Svētajā Misē uzmanīgāk klausīties Evaņģēliju. Svarīgi, lai
Dieva vārds kļūtu par gaismu mūsu šīs zemes dzīves ceļā – viņš atgādināja. Tādēļ esam
aicināti ņemt piemēru no saviem priekšgājējiem, atrast laiku regulārai Svēto Rakstu
lasīšanai un tiekties patiesi iedzīvināt Dieva vārdu savā ikdienā, lai tas kļūtu par
ikvienas mūsu darbības avotu.
Pagājušajā gadā Vatikānā notika Bīskapu Sinode
par Dieva vārdu Baznīcas dzīvē un misiju darbībā. Svētais tēvs norādīja, cik nozīmīga
mūsdienās ir garīgā pieeja Svētajiem Rakstiem. Lai tos izprastu, nepietiek tikai ar
teorētisku pieeju. Lasot Bībeli, jāņem vērā gars, kādā tā tika sarakstīta. Katehēzes
mācību par teoloģijas uzplaukumu 12. gadsimtā, Benedikts XVI atkārtoja franču, angļu,
vācu, spāņu un portugāļu valodā. Apsveicis atsevišķas svētceļnieku grupas no Polijas,
Ungārijas, Lietuvas, Holandes, Ukrainas un citām zemēm, pāvests uzrunāja jauniešus,
slimniekus un jaunlaulāto pārus.