Sinode: situācijas izvērtējums Sudānā

25. oktobrī noslēgsies Āfrikas Bīskapu Sinode. Šai laikā ir veikta padziļināta Baznīcas un sabiedrības izpēte visdažādākajās šī lielā un daudzveidīgā kontinenta vietās. Sinodē ir runājuši arī vieslektori, to skaitā ANO Pārtikas un Lauksaimniecības organizācijas direktors Žaks Diofs, Etiopijas Pareizticīgo Baznīcas patriarhs Pauloss Gebre Johanness un citi. Pirmajā bīskapu darba nedēļā, 9. oktobrī Vatikānā viesojās miera misijas MINUAD bijušais vadītājs Rūdolfs Adada. MINUAD ir ANO un Āfrikas Savienības kopīgi izveidota organizācija, kas rūpējas par miera un kārtības nodrošināšanu Sudānas, jo īpaši Darfūras apgabala pilsētās un bēgļu nometnēs.

Rūdolfs Adada, pats būdams Kongo Republikas pilsonis, Sinodes tēviem un masu medijiem pastāstīja par Sudānas konflikta izcelsmi, par šīs valsts vēsturi un pašreizējo situāciju. Sudāna ir lielākā valsts Āfrikas kontinentā. Tā atrodas krustcelēs starp arābu pasauli un melno Āfriku, un robežojas ar deviņām citām valstīm. Kopš neatkarības iegūšanas 1956. gadā, mieru tā ir pazinusi tikai neilgus laika posmus.

Adada atzīmēja, ka diskusijas par Sudānu, jo īpaši par tās sīvākā konflikta zonu Darfūru, ir ļoti pretrunīgas, tāpēc ir grūti izdarīt objektīvus spriedumus. Kopš 2003. gada, kad uzliesmoja pašreizējā krīze, konfliktā iesaistītās puses – arābi un fūri, viens otru ir vainojuši plānotā genocīdā. Fūri, jeb Sudānas melnādainie iedzīvotāji, kas reliģiskā ziņā lielākoties ir animisti, jeb tradicionālo reliģiju piekritēji, vaino arābus par to, ka viņi šo karu ir sākuši kā ekonomiska veida karu, lai izspiestu fūrus no viņu senču zemes. Savukārt, arābi cenšas apliecināt, ka viņi un fūri agrāk spējuši mierīgi sadzīvot, taču 70. gados fūri nolēmuši padzīt arābus no Darfūras, sakot, ka ārzemniekiem šeit nav vietas. „Taču,” kā norāda miera misijas pārstāvis, šī etniskā dimensija ir tikai aisberga galotne. Konflikts Sudānā ir daudz sarežģītāks par etniskajām pretenzijām vien. Adada aicina atskatīties Sudānas pagātnē, kad novārtā tika atstāti tās attālākie reģioni, kas nav spējuši attīstīties. Rezultātā, šais reģionos ir novājināta ekosistēma. Bez tam, šī krīze ir saistīta arī ar kaimiņos esošās Čadas krīzi. Ilgstošais konflikts Čadā ir rosinājis vieglo ieroču ieplūdi Darfūrā.

Visintensīvākie konflikta gadi Sudānā bija 2003. un 2004., kad tika nogalināti desmitiem tūkstošu cilvēku. Šodien situācija ir uzlabojusies. Vismaz skaitliskā ziņā konflikts ir sasniedzis zemāku intensitātes pakāpi. Taču tas nenozīmē, ka karš ir beidzies. Civiliedzīvotāji joprojām ir pakļauti dažādām briesmām. Miljoniem sudāniešu atrodas bēgļu nometnēs. Drošības apsvērumu dēļ, viņi nespēj atgriezties mājās, jo Darfūras apgabalā saimnieko dažādi kriminālie grupējumi.

„Tas, kā Sudānā pietrūkst visvairāk, ir miera līgums,” saka bijušais ANO un Āfrikas Savienības vienotās miera misijas vadītājs. Viņš kategoriski iebilst pret problēmu militāru risinājumu. Viņaprāt, vienīgā izvēle Darfūrā ir politiska vienošanās, kurā ir jāievēro visi problēmu aspekti – gan vietējā, reģionālā, politiskā un sociālekonomiskā līmenī.

Rūdolfs Adada stāsta, ka nākamie divi gadi Sudānā būs ļoti izšķiroši. 2010. gada aprīlī notiks vispārējās vēlēšanas, bet 2011. gadā tiks rīkots referendums par Sudānas dienvidu daļas pašnoteikšanos.

Liela problēma ir pašreizējā Sudānas valsts prezidenta atrašanās amatā. Starptautiskā tribunāla prokurators ir pieprasījis un saņēmis atļauju viņa arestam. Lai arī ANO un Āfrikas Savienības miera misija atturas no plašākiem komentāriem šai sakarā, tomēr bijušais MINUAD vadītājs jūtas pilntiesīgs liecināt, ka šis jautājums šodien ir dominējošais visā Darfūras procesā. Prezidenta atrašanās amatā kavē miera sarunas, jo daudzi jautā: „Kāpēc vest sarunas ar noziedznieku, kuru gaida arests?”

I. Šteinerte/Vatikāna Radio