Sinode: Āfrika poļu misionāra skatījumā

Kopš svētdienas Vatikānā norisinās Āfrikas Bīskapu Sinode. Trešdien atsevišķi tās pārstāvji apmeklēja Kapitoloja kalnu, kur tikās ar Romas pilsētas mēru Džanni Allemanno. Delegāciju vadīja Sinodes ģenerālsekretārs Nikola Eterovičs. Tās sastāvā ietilpa Dievišķā kulta un Sakramentu disciplīnas kongregācijas prefekts Francis Arinze, Dakāras arhibīskaps Teodors Adriens Sarrs, Durbanas arhibīskaps Vilfrīds Fokss Napiers, Keipkoustas arhibīskaps no Ganas Pēteris Kodvo Turksons, Sadhas bīskaps no Čadas Edmonds Džitangars un Luandas arhibīskaps Damio Antonio Franklins.

Kā jau minēts iepriekš, Sinodē piedalās arī citu kontinentu pārstāvji. To skaitā ir arī Varšavas-Prāgas bīskaps no Polijas Henriks Hosers. Ilgus gadus viņš bija misionārs Ruandā. Ir piedalījies arī pirmajā Āfrikas Bīskapu Sinodē. Intervijā poļu laikrakstam Idziemy jautāts, kas izraisa konfliktus starp dažādām etniskām grupām Āfrikā, viņš pastāstīja, ka tās noteikti nav valodu un tradīciju atšķirības, kā bieži ir pierasts domāt Rietumu pasaulē. Īstenībā aiz konfliktiem slēpjas ekonomiskās un politiskās intereses. Visbiežāk tās ir citu valstu intereses. Āfrika nespēj pārveidot savā kontinentā iegūtās dabas bagātības, jeb tā dēvētās „jēlvielas”. Tās tiek eksportētas un dod peļņu nevis Āfrikas, bet citu kontinentu zemēm. Izejvielas tiek iepirktas par niecīgām cenām, bet tirgū pārdotas dārgi.

Kas attiecas uz nodrošinājumu ar pārtiku, bīskaps Hosers stāsta, ka Āfrika savas lauksaimniecības preces varētu pat eksportēt. Kontinentā ir daudzi auglīgi reģioni, taču trūkst lauksaimnieciskās organizācijas. Bada nāve Āfrikas kontinentā ir mākslīgi izveidotas situācijas rezultāts. Afrikāņu zemniekiem nav iespējas ražot pārtiku vairāk par savas ģimenes vajadzībām, jo viņu darbs nav apmaksāts.

Misionārs uzskata, ka kontinents ir kļuvis par postkoloniālā laikmeta upuri. Tās zemes, kurām Āfrikā piederēja kolonijas, savulaik tajās ieguldīja investīcijas. Šodien trūkst ne tikai investīciju, vēl jo vairāk – no bijušajām kolonijām tiek izvests viss, ko ir iespējams nopirkt, vai vienkārši piesavināties. Tiek izsūknētas jēlvielas un izcirsti koki. Miljoniem gadu seni džungļi pamazām pārvēršas par retiem mežiem, savannām un visbeidzot par tuksnesi, kas iespaido visas planētas ekosistēmu.

Šī Āfrikas izzagšana tiek aizvietota ar mākslīgu starptautisko palīdzību. Arī tā tikai retos gadījumos nonāk pie adresāta. Parasti šo palīdzību piesavinās dažādas starpniekorganizācijas. Situācija Āfrikā nekad nav bijusi pietiekami atspoguļota pasaules medijos. Bīskaps Hosers izsaka domu, ka bagātajām zemēm, iespējams, ir sava veida sirdsapziņas pārmetumi, tāpēc attiecībā uz Āfriku tās dod priekšroku klusumam. Pagātnē lielās metropoles izrādīja solidaritāti ar savām kolonijām. Bīskaps stāsta, ka strādājot Āfrikā, viņš saticis vairākus vecāka gadagājuma beļģus, kas ilgus gadus pavadījuši Kongo un kopā ar vietējiem iedzīvotājiem šeit attīstījuši dažādas infrastruktūras. Tā ir bijusi draudzīga un abām pusēm izdevīga sadarbība. Šodien šī paaudze izmirst un viņu bērniem ar Āfriku vairs nav nekādas saiknes. Āfrika ir atstāta savā ziņā un šo situāciju cenšas izmantot starptautisko uzņēmumu darbinieki, kas bieži vien ir korumpēti.

Bīskaps Henriks Hosers liecina, ka Baznīca daudzviet ir vienīgā institūcija, kas organizē sociālo dzīvi, cenšas aizsargāt vietējos iedzīvotājus, rūpējas par viņu veselību, izglītību, cilvēcisko cieņu. Tā ir vienīgā stiprā struktūra zemēs, kur nedarbojas valsts.

I. Šteinerte/Vatikāna Radio