Jezuīti cīņā pret AIDS Āfrikā

AIDS, holēra, malārija, meningīts un daudzas citas slimības, arī tās, kas Rietumu pasaulē ir sekmīgi izskaustas, turpina plosīties Āfrikā. Pirms šī kontinenta bīskapu Sinodes, kas svētdien sāksies Romā, Vatikāna radio sazinājās ar jezuītu Maiklu Černiju (Michael Czerny), kurš vada AIDS apkarošanas tīklu AJAN (African Jesuit AIDS Network).

AJAN paliek septiņi gadi. Kādi rezultāti ir sasniegti šai laikā?
Tīkls tika izveidots, lai pamudinātu visus jezuītus, kas strādā Āfrikā, daļu no sava kalpojuma veltīt HIV/AIDS problēmai. Tā ir plaša misija, nevis kāds specifisks uzdevums vien. Šai laikā vismaz 200 jezuīti 30 Āfrikas valstīs dažādos veidos ir iesaistījušies šai misijā.

Vai tie ir cilvēki, kas šim apustulātam veltī pilnu darba laiku?
Nē, ne gluži. Tie ir jezuīti, kas ikdienā strādā par draudžu prāvestiem, skolotājiem, garīgajiem vadītājiem, veic formācijas darbu. Cīņu pret AIDS viņi ir iekļāvuši savā ikdienas darbā. Tikai daži tai veltī visu savu laiku.

Ko darāt, lai uzvarētu cīņā pret šo slimību?
Specifiskas politikas mums nav. Tāpēc katrs piemērs, ko minēšu, atšķiras no citiem. Togo, piemēram, nabadzīgā kvartālā darbojas centrs, kur cilvēki vēršas pēc dažādiem pakalpojumiem. Ar HIV vīrusu skarto aprūpe šeit veido tikai daļu no pārējiem pakalpojumiem. Centrs galvenokārt ir orientēts uz cilvēku izglītošanu, lai no šīs slimības pasargātu. Burundi, savukārt, ir kaut kas atšķirīgs. Šeit nepastāv centrs kā tāds, bet darbojas neliela iestāde, kuras personāls apmeklē attālas, grūti sasniedzamas draudzes. Pastāv arī skolas. Adisabebā ir izveidota programma, ko koordinē universitātes kapelānija un kurā darbojas studenti.

Cīņa pret AIDS ir jauns Baznīcas apustulāts, kurš uzsākts pirms 25 gadiem. Diemžēl, šobrīd trūkst pietiekamas mediju uzmanības. AIDS problēma ir novirzīta otrajā plānā. Piemēram, teležurnālos tā tiek atspoguļota ievērojami mazāk, nekā pirms pieciem gadiem. Ja Eiropā un Amerikā, AIDS varbūt tiešām ir kļuvis par otrā plāna problēmu, tad to nevar teikt par Āfriku.

Nesen, pāvesta vizītes laikā Āfrikā, redzējām, ka Baznīcas politika cīņā pret AIDS tika nosaukta par nereālu un neefektīvu. Vai jūs tas pārsteidza?
Nē, patiešām ne. Tas, kas mani pārsteidza, bija lielais „putekļu mākonis”, kas tika sacelts, jo ne jautājums, ne atbilde nebija kaut kas jauns un nedzirdēts. Šķita, ka jautājums attiecās uz Āfriku, taču īstenībā tā bija Rietumu polemika. Tas bija globalizētās Rietumu kultūras uzbrukums Baznīcas attieksmei pret seksualitāti un varu teikt, ka attiecībā pret tik nopietnu jautājumu kā seksualitāte, savu nostāju nemainīsim. Mēs negrasāmies sekot līdzi kādam kultūras trendam. Tad, kad pāvests prasa „humanizēt seksualitāti”, neredzu iemeslu, kāpēc labas gribas cilvēki varētu tam nepiekrist.

Kāds ir šīs atteikšanās motīvs? Jautājums skaidri norāda uz prezervatīvu izmantošanu kā uz izsargāšanās līdzekli un sekulārās pasaules skatījumā visas debates šķiet, grozās tieši ap šo punktu…
Nedomāju, ka sekularizētajā pasaulē pastāv daudzas debates par AIDS. Kā jau teicu, slimībai vairs netiek veltīta tik liela uzmanība, kā agrāk. Ir grūti pateikt, vai AIDS apkarošanas programmas spēs izdzīvot ekonomiskās krīzes apstākļos. Izņemot atsevišķas zinātniskas konferences, problēmai tiek veltīts maz uzmanības. Vismaz presē par to neredzu pietiekami daudz rakstu. Tātad, pāvesta teiktais nenotika vis kādu dzīvu debašu ietvaros. Īstā problēma Āfrikā nav prezervatīvu lietošana. Mediju reakcija neattiecas tik daudz uz prezervatīvu lietošanu, bet gan uz seksualitāti – uz lietām, ko cilvēks var un ko tam nevajadzētu darīt. Zinu, ka pāvesta nostāja Āfrikā tiek ļoti cienīta. Ja arī tā nesakrīt ar katra indivīda izturēšanos, tomēr cilvēkos ir nostiprinājusies apziņa, ka viņi vēlas dzīvot tieši tādā kopienā, kas ir balstīta uz veselīgiem ģimenes dzīves pamatiem.

Kāpēc ir tik grūti pieņemt šādu skatījumu? Ko citu varat darīt, lai labāk veicinātu šo integrālo, ilgtermiņa pieeju?
Uzskatu, ka Baznīca var piedāvāt jaunu katehēzi par seksualitāti, kas balstās uz šiem pāvesta vārdiem: „seksualitātes humanizācija”. Zinu, ka Baznīcai un citām kultūras, morālajām un reliģiskajām institūcijām šai ziņā ir sakāms un darāms kas nozīmīgs. No tā varētu gūt visa sabiedrība. Pretējā gadījumā, šo telpu aizņems reklāmdevēji un mediji, kuri piedāvās aizvien zemākus izklaides un provokācijas standartus.

I. Šteinerte/Vatikāna radio