Pirms pāvesta Benedikta XVI vizītes Viterbo jau iepazīstinājām ar pāvestu vēsturi
šai pilsētā, ar konklāva aizsākumiem, ielūkojāmies arī svētās Rozes dzīves stāstā
un neklātienē pabijām Kverčas Dievmātes svētnīcā. Aplūkosim vēl vienu nozīmīgu piemiņas
vietu, kas atrodas šai senajā, jau etrusku apdzīvotajā Lacio apgabala pilsētā.
258.
gadā, imperatora Valeriana veiktajās kristiešu vajāšanās, šeit tika nomocīts viens
no septiņiem Romas diakoniem – svētais Laurencijs. Pagājušā gada 10. augustā kopš
šī notikuma apritēja 1750 gadi. Arī šodien svētais Laurencijs, gluži tāpat kā viduslaiku
jaunava, svētā Roze, turpina dzīvot Viterbo iedzīvotāju piemiņā. Vairāki vēsturnieki
uzskata, ka Laurencija kults Viterbo ir iesakņojies tāpēc, ka viņa moceklība notika
divas dienas pirms pagānu dievības Herkulesa svētkiem. Šī mītiskā dievība bija saules
personifikācija. Tā kā Itālijā, sevišķi tās vidienē, augusts ir viskarstākais mēnesis,
tad vēsturnieki pieļauj iespēju, ka svētā Laurencija moceklība īpašā veidā savijās
ar šiem saules pielūgsmes svētkiem, kas bija labvēlīgi viņa kulta attīstībai. Arī
pirmo gadsimtu kristieši centās izmantot pagānu svētkus kristīgās vēsts sludināšanai.
Tāpēc nebūtu jābrīnās, ka svētais Laurencijs, kurš mira saules svētkos un tika nomocīts
uz kvēlojošām oglēm, drīz vien aizvietoja pagānisko Herkulesu un kļuva par sava veida
jauno saules simbolu.
Kā zināms, uz bijušajiem pagānu tempļiem ir uzceltas
daudzas baznīcas. Arī vietā, kur šodien paceļas svētā Laurencija vārdā nosauktā Viterbo
katedrāle, antīkajā pagātnē atradās Herkulesam veltīts templis. Pašreizējais dievnams
ir celts XII gadsimtā uz iepriekšējās, VII gadsimta baznīciņas. Šodien skatāmā katedrāles
fasāde ir izveidota 1570. gadā pēc diecēzes bīskapa, kardināla Džovanni Frančesko
Gambaras ierosinājuma. II Pasaules karā katedrālei tika nodarīti smagi postījumi.
1944. gadā tās iekšienē sprāga bumba. Restaurācijas laikā bija iespējams labāk apzināt
kādreizējā tempļa struktūru un daļu no tempļa atliekām darīt redzamu dievnama apmeklētājiem.
Svētā
Laurencija baznīcas nozīme pieauga tūlīt pēc tam, kad uz Viterbo no Romas tika pārcelts
pāvesta sēdeklis. Šeit tika ekskomunicēts arī pēdējais Svēvu dinastijas hercogs, gibelīnu
piekritējs Korradino. Katedrālē atrodas divu pāvestu – Jāņa XXI un Aleksandra IV kapi.
Dante Jāni XXI ir vēlējies attēlot „Dievišķās komēdijas” Paradīzē. Baznīcas vēsturē
viņš ir vienīgais portugāliešu izcelsmes pāvests. Jānis XXI gāja bojā pāvestu pilī
zem ugunsgrēkā ielūzušiem griestiem. Viņa kaps joprojām ir skatāms katedrāles kreisajā
pusē. Savukārt Aleksandra IV kapavieta laika gaitā ir izzudusi. Vēsturnieki pieļauj
divas iespējas, kāpēc tas noticis. Viņi uzskata, ka Aleksandra IV miesas tika noglabātas
slepenā vietā, lai pasargātu tās no gibelīnu frakcijas vandālismiem, vai arī, ka tās
ir pazudušas XV un XVI gadsimtu mijā, kad bijusī romānikas stila baznīciņa tika pārveidota
par baroka katedrāli.
Pāvests Benedikts XVI savas vizītes laikā pasvētīs svētā
Laurencija katedrāles jaunās durvis. Tās ir veidotas no bronzas un nosauktas par „Gaismas
durvīm”, jo tajās ir attēloti jaunie Rožukroņa noslēpumi. Tāpat durvīs ir iemūžināti
Viterbo debesīgie aizbildņi – svētie Laurencijs un Roze.