Pāvests apmeklēs Kverčas Dievmātes svētnīcu

Viena no daudzajām Itālijas mariāniskajām svētnīcām – Kverčas Dievmātes bazilika ir gatava pāvesta Benedikta XVI uzņemšanai. Viņš tajā iegriezīsies tūlīt pēc Viterbo apmeklējuma, pa ceļam uz svētā Bonaventūras dzimto pilsētu Banjoredžo. Madonna della Quercia – tā itāliski sauc nelielu Dievmātes attēlu uz vienkāršas koka plāksnītes, kas sākotnēji nebūt nerotāja dievnama telpas, bet vairākus gadu desmitus karājās pie ozola ceļa malā. No šejienes radies arī attēla nosaukums, jo quercia tulkojumā no itāļu valodas nozīmē „ozols”.

Kverčas Dievmātes vēsture sākās 1417. gadā, kad kāds dievbijīgs cilvēks, vārdā Battista Manjano Judzante aicināja vietējo mākslinieku Monetto uzgleznot Dievmātes attēlu ar Bērnu Jēzu. Saņēmis plāksnīti ar attēlu, Judzante to steidzās pakārt ozola kokā pie kāda vīnogulāja ceļa posmā no Viterbo uz Banjaija. Pirms tam šeit bieži notika laupītāju uzbrukumi ceļiniekiem.

Dievmātes attēls šai vietā palika apmēram 50 gadus. Kāds laikabiedrs raksta, ka tas tika atstāts novārtā, tikai dažas sievietes mēdza garāmejot apstāties, lai noskaitītu kādu lūgsnu un apbrīnotu skaisto zīmējumu, ko, veidojot dabisku altāri, bija apskāvuši vīnogulāja zari. Tikai kāds vientuļš ceļotājs no Sjēnas, vārdā Pjerdomeniko Alberti, kas bija iegriezies šai apvidū un ieraudzījis gleznu, turpmāk, visur, kur gāja, mēdza atgādināt: „Starp Viterbo un Banjaiju ir apslēpta dārgmanta”. Vairāki ļaudis, mantkārības dzīti, sāka veikt izrakumus zemē, lai tiktu pie bagātības. Neko neatraduši, viņi aicināja eremītu norādīt precīzu vietu, kur šī dārgmanta glabājas. Tad viņš tos aizveda pie ozola un norādīja uz Dievmātes attēlu.

Pirms tam, Pjerdomeniko Alberti bija centies noņemt attēlu no koka un nest sev līdzi, taču plāksnīte noslēpumainā kārtā atgriezās vecajā vietā. Līdzīgs atgadījums notika ar vismaz vēl diviem cilvēkiem. Attēls vienmēr atgriezās ceļmalā pie ozola. 1467. gadā, kad apgabalu bija skārusi mēra epidēmija, pie Kverčas Dievmātes sapulcējās ap 30 tūkstoši cilvēku, lai lūgtu viņas aizsardzību. Epidēmija beidzās. Brīnumainie notikumi arī turpmāk uz šejieni ir mudinājuši svētceļot daudzus tuvākas un tālākas apkārtnes iedzīvotājus. Kopš mēra novēršanas, Viterbo pilsētas ticīgie uz šejieni ik gadus dodas svinīgā pateicības procesijā. Pilsētas mērs ikreiz atjauno tā devēto „Mīlestības derību” ar Dievmāti.

1944. gada 20. janvārī notika Viterbo bombardēšana. 12 bumbvedēji devās Kverčas virzienā, taču pēkšņi viņi mainīja lidojuma trajektoriju, un nomestās bumbas neiznīcināja neko citu kā vien kādu patversmi, kas tobrīd izrādījās tukša. Bumbu atliekas šobrīd glabājas aiz Dievmātes altāra.

Par mūra svētnīcu šis dabas stūrītis ar ozola koku tika pārveidots pamazām. Tai pašā 1467. gadā, kad tika novērsta mēra epidēmija, ticīgie ap ozolu uzslēja nelielu koka būdu, kas kļuva par pirmo Kverčas Dievmātes „māju”. Taču tūlīt pēc pāvesta Pāvila II bullas, līdz ar kuru tika ļauts uzsākt mariānisko kultu šai vietā, tika celta pirmā baznīciņa. Laika gaitā tā pārtapa lielākā baznīcā, līdz kļuva par svētnīcu, kāda šeit skatāma šodien. Vispirms svētnīca bija uzticēta reliģiskajam laju ordenim, kas saucās „jezuāti”, jeb svētā Hieronīma brāļi. Vēlāk svētnīca nonāca dominikāņu pārziņā. Kopš 1933. gada par to rūpējas Viterbo diecēze un draudze, kas šeit atrodas. Laika gaitā Kverčas Dievmātes svētnīca ir pārdzīvojusi gan Napoleona un Garibaldi karavīru, gan arī zagļu uzbrukumus. Arī samērā nesen, laika posmā no 1970. līdz 1980. gadam vairāku ielaušanos rezultātā, no Dievmātes attēla tika nozagti ticīgo dāvātie dārgakmeņi.

1867. gadā pāvests Pijs IX svētnīcai piešķīra „mazās bazilikas” titulu. Daudzi pāvesti Kverčas Dievmātei ir izradījuši īpašu godu. Tā piemēram, Jūlijs III tiem, kas apmeklēs šo svētnīcu, apsolīja tādas pašas atlaidas kā pēc četru Romas lielāko baziliku apmeklējuma. Svētais Pijs V Kverčas Dievmātei novēlēja kristīgos karavīrus, kas vēlāk, kaujā pie Lepanto uzvarēja turku armiju. Pirms 25 gadiem šo mariānisko svētnīcu apmeklēja pāvests Jānis Pāvils II. Viņš kronēja Dievmātes attēlu.

Par Kverčas Dievmātes svētnīcu pašreizējais tās rektors, priesteris Andželo Masi saka: „šīs svētnīcas vēsture ir vienreizēja un unikāla. Šeit nav notikusi neviena Dievmātes parādīšanās, neviens vārds nav izskanējis no viņas mutes. Var teikt, ka visu ir paveikuši paši Viterbo iedzīvotāji, kamēr Jaunava viņos ir klausījusies un sevī teikusi „jā”.”

I. Šteinerte / Vatikāna Radio