Arhib. Brjūžs: sagatavoti priesteri nes labumu Baznīcai un sabiedrībai

Priesterības gada noslēgumā varētu tikt publicēts „īss, tiešs un ļoti skaidrs” teksts par kandidātu uz priesterību formāciju,” intervijā laikrakstam L’Osservatore Romano pastāstīja Katoliskās izglītības kongregācijas sekretārs, arhibīskaps Žans Luijs Brjūžs (Bruguès).

Pāvests Benedikts XVI sociālajā enciklikā Caritas in veritate aicina veicināt aizvien plašāku pieeju visu tautu izglītībai. Izglītību pāvests cieši saista ar solidaritātes principu. Viņš atgādina Baznīcas sociālās mācības lielos principus –subsidiaritāti un solidaritāti. Izglītība, tātad, ir dažādu sabiedrības sektoru un dažādu paaudžu solidaritātes jautājums. Izglītība prasa zināšanu nodošanas spēju. Pāvests vairākkārt ir pievērsies šim zināšanu jēdzienam. Jau minētās enciklikas 30. punktā viņš apgalvo: „Tuvākmīlestība zināšanas neizslēdz, gluži pretēji, tā tās pieprasa”. Bez zināšanām tuvākmīlestība nav iedarbīga. Tā nenozīmē tikai labās jūtas. Ir nepieciešams pārveidot lietas ar zināšanu palīdzību.

Vēl viens vērojums, ko enciklikā apraksta Benedikts XVI, ir tas, ka mēs, kristieši ticam personas integrālai, jeb pilnīgai formācijai, kas prasa globālu skatījumu uz cilvēku viņa visdažādākajās dimensijās.

Šo vērojumu gaismā, Katoliskās izglītības kongregācija ir radusi divkāršu iedrošinājumu. „Vispirms, tā saskata nepieciešamību piešķirt lielāku vērtību zināšanām un kultūrai. Dažādās, no kongregācijas atkarīgajās institūcijās, mēs attīstām to, ko es sauktu par ekselences kultūru,” stāsta arhibīskaps Brjūžs. Viņš piebilst, ka šai ziņā vērtīgs palīgs ir pāvesta jaunā sociālā enciklika. Uzsvars tiek likts arī uz personas integrālu attīstību, jo īpaši uz garīgo dimensiju, kas sekularizētajā sabiedrībā ir pakļauta aizmirstības riskam.

Arī vēstījumā G8 tikšanās dalībniekiem Akvilā, Benedikts XVI rakstīja par izglītības nozīmi, pasvītrojot, ka tā ir nepieciešams demokrātijas nosacījums, kas ir vajadzīgs, lai cīnītos pret korupciju un lai spētu īstenot politiskās un sociālās tiesības. Kādu ieguldījumu šai ziņā var dot Baznīca?

Katoliskās izglītības kongregācija ir atbildīga par 1200 katolisko universitāšu, 2700 garīgo semināru un 250 000 skolu darbību visā pasaulē. Savukārt Tautu evaņģelizācijas kongregācija ir atbildīga par Āfrikas un Āzijas kontinentiem. „Tas nozīmē, ka izglītības institūcijas Baznīcai paver plašas iespējas, kaut arī ne visi par to ir pārliecināti,” saka arhibīskaps Brjūžs. Šīs izglītības institūcijas ir dabiska vide, kurā Baznīca darbojas kādas noteiktas zemes kultūras attīstībā. „Nav labāka veida iekļauties kādas zemes kultūrā kā ar skolu un universitāšu starpniecību,” uzsver Katoliskās izglītības kongregācijas pārstāvis. Tātad, šīs mācību iestādes nozīmē iespējas ne tikai Baznīcai, bet arī sabiedrībai, lai šie lielie pedagoģiskie pūliņi kalpotu visai cilvēku kopienai.

Kādā veidā Baznīca veic šo savu kalpojumu mācību iestādēs?

Arhibīskaps Brjūžs stāsta, ka pastāv divi mērķi. Par pirmo tiek runāts Priesterības gada atklāšanas vēstulē, proti, palīdzēt priesterim mīlēt priesterību un skaidrāk apzināties savu identitāti. „Diemžēl,” atzīst arhibīskaps, „dažādās pasaules valstīs tieši šīs skaidrības arī pietrūkst. Šķiet, ka dažos kultūras kontekstos, reliģisko kogregāciju locekļi ir redzamāki un vairāk atzīti nekā diecēzes priesteri. Tāpēc, otrs mērķis ir atklāt priestera vietu kristīgo kopienu ietvaros.

Priesterības gads nav paredzēts tikai priesteriem, bet visai kristīgajai kopienai, visai Baznīcai. Šī divkāršā dimensija liek domāt par semināristu sagatavošanu. Priesteriem ir jāliek saprast sekojoša vēsts: jūs esat izredzēti, tas ir gods, esiet laimīgi būt par priesteriem. „Es gribētu, lai seminārs kļūtu par vietu, kurā jaunie kandidāti jūtas laimīgi, ka viņi tiek gatavoti par priesteriem,” saka Katoliskās izglītības kongregācijas sekretārs. Tā ir pirmā dimensija. Otra dimensija skar pašu formāciju, lai tā būtu cik vien iespējams, laba. Arhibīskaps Brjūžs stāsta, ka tad, kad kongregāciju apmeklē bīskapi, kas ierodas vizītē Ad limina, viņi dzird kongregācijas prefektu atkārtojam: „Nekavējieties dot semināristu formācijai jūsu labākos priesterus. Ir vērts to darīt!”

Priesterības gads palīdz pārskatīt kandidātu uz priesterību formāciju garīgajos semināros. Kas tieši šai ziņā tiek veikts?

Katoliskās izglītības kongregācijas sekretārs informē, ka minētās kongregācijas prefekts, būdams arī Starpkongregāciju komisijas prezidents jautājumos par jauno priesteru pielaišanu ordinācijai, šogad gatavojas sasaukt šo komisiju, lai izpētītu iespējas publicēt īsu, tiešu un ļoti skaidru tekstu par kandidātu uz priesterību formāciju.

Nesen pāvests aicināja pārvarēt duālismu starp priesterības sakramentāli-ontoloģisko un funkcionāli-sociālo jēdzieniem. Kas ir jādara, lai to īstenotu?

„Man šķiet,” saka arhibīskaps, „ka universālajā Baznīcā situācijas ir ļoti dažādas. Dažās zemēs tiek izcelta galvenokārt sociālā dimensija un priestera sociālā loma. Esmu to novērojis Āfrikā, Latīņamerikā, Korejā. Priesteris veic savu darbu ne tikai kopienas, bet arī sabiedrības ietvaros. Sekularizētajās zemēs šī sociālā loma ir mazinājusies. Izņēmums šai ziņā, iespējams, ir Itālija. Lai gan sabiedrība šeit ir sekularizēta, tomēr Baznīca ir spējusi palikt populāra un lielā mērā būt klātesoša gan sociālajā, gan politiskajā dzīvē. Tāpēc es teiktu, ka šie divi aspekti rada spriedzi un šī spriedze ir labvēlīga. Ir pavisam normāli, ka priesterim pieder sociāla loma, jo viņš taču ir gans. Viņš vada vienu Dieva tautas daļu, kā tas teikts Vatikāna II koncilā. Tāpēc priesterim ir sociāla redzamība. Viņš ir arī vidutājs starp debesīm un zemi. Viņš rāda Kristu un darbojas Kristus vārdā. Tāpēc uzskatu, ka ir nepieciešams, lai šī spriedze pastāvētu visur, par cik tā ir labvēlīga priesterībai un kristīgajai tautai. Tāpēc ticīgo kopienai ir jājūtas atbildīgai par priesteri, kas to vada.”

Arhibīskaps Brjūžs atceras, ka būdams Angersas bīskaps, viņš ikreiz iepazīstinājis ticīgos ar jauno draudzes priesteri, sakot: „Es uzticu viņu jums”. Viņš uzsver, ka priesteris ticīgo kopienai ir jāatbalsta. Bez tam, katrs priesteris ir jāatbalsta arī pārējiem priesteriem. Ir jāliek uzsvars uz priesteru brālības dimensiju. Pārāk daudz priesteru jūtas vientuļi un riskē nomaldīties. Priesteris ir draugs un brālis lielajā priesteru ģimenē.

Vai būtu jāpārskata izglītība formācijas vietās?

Arhibīskaps uzsver, ka laba formācija ir tā, kas spēj pielāgoties evolūcijas procesam un izmaiņām sabiedrībā. „Atgādinu to, ko esmu teicis jau citreiz”, piemetina Katoliskās izglītības kongregācijas pārstāvis, „ir tiesa, ka jaunieši atšķiras no mums, un mums ir jāspēj viņus pieņemt un darīt to ar mīlestību sirdī. Ir nepieciešams sirds dāsnums, lai pieņemtu jaunās paaudzes. Bez tam ir nepieciešama arī izšķirtspēja. Šīs divas lietas nav iedomājamas viena bez otras. Ir jāspēj izšķirt jauniešos tas, kas būtu jāveicina un tas, kas jālabo. Esmu ievērojis, ka liela daļa jauniešu, kas piesakās semināros tādās zemēs, kā Itālija, Spānija, Francija, Vācija, Amerikas Savienotās Valstis, gūst labu profesionālo, dažreiz pat augsta līmeņa universitātes formāciju, taču viņiem trūkst vispārējās kultūras. Pie tam, visvairāk par visu trūkst kristīgās kultūras. Tāpēc novēlu, lai semināristu formācija sāktos ar propedeitisko gadu un lai pati formācija būtu piemērota jauno paaudžu „sejai”. Bez tam, ir jāizvairās no akadēmisko disciplīnu izkaisītības, bet tā vietā ir jācenšas saglabāt sintētisks teoloģisks skatījums, izceļot arī filozofijas, jo īpaši, metafizikas lomu, kā pirmo sagatavošanās posmu teoloģijas studijām.”

2008. gadā tika izdots dokuments par psihologu palīdzību kandidātu uz priesterību pieņemšanā un formācijā. Jautāts, kad tieši ir nepieciešama psihologu palīdzība, arhibīskaps Brjūžs atbildēja pavisam vienkārši: tad, kad tā ir nepieciešama. Jau pieminētajā, Katoliskās izglītības kongregācijas izdotajā dokumentā ir runa gan par to, ka psihologa pārbaude ir jāiziet visiem, gan arī par to, ka ir nepieciešams izvairīties no psiholoģijas un no psihologiem. Šis nav pirmais ekleziālais dokuments, kurā tiek runāts par psiholoģiju. Psiholoģija tiek novērtēta pozitīvi. Tomēr, Baznīcai nereti tiek pārmests, ka pret psiholoģiju tā izturas ar aizdomām. „Tas nav tiesa!” uzsver arhibīskaps Brjūžs. Par to var pārliecināties dokumentā, kur teikts, ka nepieciešamības gadījumos ir jāmeklē psiholoģijas speciālistu palīdzība. Taču ko nozīmē „nepieciešamības gadījumi”? Šai pašā dokumentā teikts arī, ka psihologa palīdzība var noderēt tad, „kad kandidātam var palīdzēt pārvarēt ievainojumus, kuri vēl nav sadzijuši, un kuri izraisa traucējumus, ko neapzinās pats kandidāts, bet kurus viņš kļūdaini piedēvē ārējiem apstākļiem, tādējādi nespēdams ar tiem cīnīties adekvātā veidā.”

I. Šteinerte / Vatikāna Radio, L'Osservatore Romano