Arhib. Filoni dalās atmiņās par savu diplomātisko misiju Irākā
„Baznīca Ābrama zemē” – tā saucas grāmata, kas jau 2006. gadā parādījās Romas kristīgo
grāmatveikalu plauktos, bet šais dienās ir iznākusi arī franču valodā. Autors ir bijušais
nuncijs Irākā, tagad Vatikāna valsts sekretariāta substitūts Fernando Filoni. Viņš
Irākā kalpojis no 2001. līdz 2006. gadam. Grāmatā viņš mēģinājis rekonstruēt daudzo
gadsimtu, pat gadu tūkstošu vēsturi, kas labāk palīdz izprast pašreizējo realitāti
– tik traģisku un smagu, kāda jāpārdzīvo nelielajai, taču tradīcijās bagātajai kristiešu
kopienai.
Sakarā ar grāmatas iznākšanu franču valodā arhibīskapu Fernando Filoni
uz sarunu aicināja laikraksta L’Osservatore Romano franču valodas izdevumažurnālists Žans Mišels Kolē:
Negadās bieži, ka apustuliskais nuncijs
rakstītu par vēsturi un misiju zemē, kurā viņš pārstāvējis Svēto Krēslu. Kā radās
šī grāmata? Jā, patiešām ir reti, ka nuncijs rakstītu par zemi, kurā viņš veicis
savu kalpojumu, taču domāju, ka dažreiz rakstot var liecināt par to, kā ir attīstījusies
vēsture kādā noteiktā zemē noteiktā laika posmā. Man tā ir bijis Irākā. Nuncijs nav
vērotājs, bet gan persona, kas iesaistās un ir iesaistīta apkārtējā realitātē. Tādējādi,
konkrētā zeme to pārņem un viņš tai pieder, un šī zeme zināmā veidā pieder viņam.
Tai realitātē viņš dzīvo, priecājas un cieš. Un tas viņam liek ienākt ne tikai konkrētās
zemes, bet arī vietējās Baznīcas dzīvē. Ja nuncijs neapraksta savus vērojumus un izjūtas,
tad dara to pēc saprotamiem diskrētuma motīviem. Pontifikālie pārstāvji raksta galvenokārt
tik daudz, lai pastāstītu par vietējo situāciju Romas kūrijai un lai apliecinātu pāvesta
rūpes vietējai Baznīcai. Taču viss pieredzētais, bez šaubām, tiek apkopots dokumentos,
kas laika gaitā kļūst par vēsturiskiem avotiem. Tāpat arī šai gadījumā: lasītājs tiek
vests gandrīz aiz rokas, lai iepazītu Baznīcu Mezopotāmijā dažādu laikmetu notikumos,
pamatojoties uz pagātnes dokumentiem. Tādējādi, arhīvā noglabātās papīra lapas kļūst
par ārkārtīgi svarīgu, bagātīgas informācijas avotu.
Kas jūs pamudināja
izdot šo grāmatu? Tuvojas 40 gadi kopš Irākas apustuliskās nunciatūras dibināšanas
un šai sakarā sāku pētīt pagātnes dokumentus. Ielūkojoties Bagdādes nunciatūras arhīvos,
mani pārņēma īpaša degsme. Tūlīt sapratu, ka par šo vēsturi ir maz kas zināms. Starp
dokumentiem atradu lakoniskas divu apustulisko delegātu piezīmes, kas pārtrūkst zināmā
vietā. Teicu sev, ka ir jāpadziļina vēstures izpēte un jāturpina tā pierakstīt. Šai
darbā es iesaistījos ar visu savu sirdi, jo man pašam tas likās ļoti interesanti.
Kara apstākļos bija daudzi brīži, kas šo darbu palēnināja. Taču vairāku sakritību
sērija mani veda pie vēstures atklāšanas, par ko noteikti vēlējos pastāstīt. To nedarīt
būtu grēks!
Jūs bijāt vienīgais diplomātiskajā misijā, kurš palika Bagdādē
visa kara laikā, kā arī nākamajos trīs gados. Vai šādu lēmumu pieņemt bija grūti? Tā
bija priesteriska izvēle. Ja grūtos brīžos bēg gans, tad izklīst arī ganāmpulks. Domāju,
ka tas bija arī veids, lai iedrošinātu Irākas Baznīcu. Patiešām, visi bīskapi kara
laikā palika savās vietās. Neviens priesteris nebēga prom, neviens neatstāja savu
draudzi, vai savu klosteri. Dalījāmies visā, kas mums bija. Tā, piemēram, atvērts
palika garīgais seminārs. Tas kļuva par vietu, kur daudzi cilvēki pavadīja naktis
– gan kristieši, gan musulmaņi. Tāpat notika arī daudzās baznīcās, kuras kļuva par
nakšņošanas vietām. Cilvēkiem bija bail palikt mājās, jo īpaši, ja tās atradās tuvu
iespējamajiem militārajiem objektiem. Rītos viņi atstāja matračus un segas un atgriezās
mājās. Nereti, musulmaņu ģimenes lūdza kristiešus padziedāt savas reliģiskās dziesmas,
jo uzskatīja tās par skaistām. Neraugoties uz karu, cilvēki pieredzēja tikšanās, solidaritātes
un savstarpējas cieņas brīžus. Tam bija paliekošas sekas, jo tie, kas kopā pārdzīvojuši
smagus brīžus, parasti saglabā draudzīgas attiecības. Protams, karš sagrozīja dzīvi
daudzos Bagdādes kvartālos un visā Irākā, un līdz pat šim brīdim valsti ir iemetis
haosā un vardarbībā.
Kā jūs izskaidrojat kristiešu migrācijas plūsmu? Vai
Irākā patiešām pastāv vēlēšanās izspiest kristietību? Migrācijas plūsma nenotiek
tikai šodien. Savā grāmatā akcentēju trīs lielas krīzes, ko pārdzīvojuši kristieši.
Pirmā notika līdz ar otomaņu impērijas sabrukumu, pēc I Pasaules kara, līdz ar vajāšanām
un tūkstošiem armēņu, kaldiešu, sīru-katoļu, pareizticīgo un asīriešu nogalināšanu.
Otru izraisīja politiskā krīze starp centrālo valdību un kurdu sacelšanos sešdesmitajos
gados, kad kristieši no Irākas ziemeļiem emigrēja uz galvaspilsētu, kurā ekonomiskā
attīstība nodrošināja darba un labklājības iespējas. Bagdādes kristiešu kopiena šai
laikā kļuva lielākā visā Irākā. Trešajai migrācijas plūsmai ir divas fāzes. Pirmā
attīstījās līdz ar baatistu režīma kara noskaņojumu (kari ar Irānu un Kuveitu) un
līdz ar Irākai uzliktajām ekonomiskajām sankcijām. Otru izraisīja angļu-amerikāņu
kara sekas, kad daudzi kristieši, ilgojoties pēc miera, drošības, kā arī pēc Rietumu
labklājības, nolēma radikāli mainīt savu dzīvi.
Kāda ir situācija šodien? Tā
turpina būt sarežģīta un smaga. Aizvien notiek atentāti un bieži trūkst ūdens un elektrības.
Pie tam, temperatūra vasarā sasniedz 40 grādus. Ne visiem ir ģenerators un iespēja
nopirkt dīzeļdegvielu, jo tās cenas ir nesamērīgi augušas. Tāpat ir grūti atrast darbu,
pastāv spriedze starp dažādām etniskajām, politiskajām un reliģiskajām grupām, trūkst
drošības. Cilvēki iziet no mājām un nezina, vai atgriezīsies. Vienmēr pastāv eksploziju
draudi. Vecāki jautā: kāda nākotne sagaida mūsu bērnus? Šis jautājums ir saprotams.
Taču, vai ir taisnīgi domāt vienīgi šādā veidā? Īpaši, ja to dara kristieši. Irākas
kristieši pagātnē ir devuši ļoti nozīmīgu ieguldījumu valsts attīstībā. Šodien viņiem
vajadzētu būt nedaudz vairāk uzticības un optimisma, neļaujoties, ka dominē vienīgi
bailes. Domāju, ka ir pienācis brīdis vairāk vietas piešķirt cerībai. Ja tā būtu zudusi,
tad nav jāšaubās, ka kristīgā klātbūtne izsīktu pavisam ātri. Mums ir pienākums palīdzēt
Irākas kristiešiem atgūt optimismu un dāvāt viņiem cerību. Ja pazustu viņu izcelsmes
jēga, tad noplaktu arī veselīgs un drošs optimisms, uzvarētu bailes. Ja Irākas kristīgā
kopiena aizceļotu, tad pavisam neilgā laikā tā zaudētu savu valodu, kultūru un identitāti,
un būtu zudušas pavisam. Kultūras un reliģijas zaudējumi ir neaprēķināmi. Savā grāmatā
esmu centies izcelt drosmi, ar kādu daudzas paaudzes ir centušās dzīvot Mezopotāmijā,
neraugoties uz vajāšanām un grūtībām. To nedrīkst aizmirst, vai mazvērtēt. Kristiešiem,
kā šīs zemes pamatkopienai, ir tiesības dzīvot, un dzīvot apstākļos, kuros tiek respektēta
viņu cieņa. Ir nepieciešams, lai autoritātes dara visu iespējamo, lai kristieši kļūtu
par integrālu un cienītu savas zemes kopienu, neraugoties uz to, ka viņi ir minoritāte.
Ko
šai ziņā dara Svētais Krēsls? Vai ir atvērtības signāli no Irākas sabiedrisko autoritāšu
puses? Svētais Krēsls, bez šaubām, dod savu ieguldījumu, kas ir adresēts galvenokārt
tai perspektīvā, kurā kristieši ir aicināti dzīvot. Šai ziņā labi darbojas bīskapi.
Zinu, ka kaldiešu patriarhs, kardināls Emanuels Dellī un bīskapi tiekas un runā ar
valstiskajām un reliģiskajām autoritātēm, lai kristiešu klātbūtne turpina būt par
vienu no fundamentālajiem valsts politiskās dzīves aspektiem. Nešaubos, ka visā visumā
autoritātes izrāda labo gribu un tām ir nodoms respektēt kristiešus, taču tam ir jāīstenojas
arī konkrētā veidā. Tieši šais dienās ir pienākusi pozitīva ziņa. Tiek atgrieztas
dažas skolas, kuras agrāk, pirms 70. gadu beigās veiktās nacionalizācijas, piederēja
kristīgajām institūcijām. Vēl šodien ne mazums musulmaņu ir pateicīgi par izglītību,
ko ir guvuši šais kristīgajās skolās. Man tas šķiet skaists signāls, kas piešķir cerību
un kas liecina par to, ka kristiešu devums Irākas nācijas nākotnē tiek atzīts un novērtēts.
Jūs
savā grāmatā vairākkārt pieminat, ka pagātne palīdz saprast tagadni. Pārsteidz daudzu
Baznīcas vīru, pārsvarā franču, pieminēšana, kuri ir palīdzējuši veicināt evaņģelizāciju. Babilonijas
latīņu diecēze ir radusies 1632. gadā attiecību kontekstā starp Persijas šeihu Abbas
I un pāvestu Urbānu VIII. Ievērojot diecēzes ekonomiskās vajadzības, pāvests pieņēma
kādas bagātas franču kundzes ziedojumu. Līdz ar bullu Super universas (1638),
pāvests Urbāns VIII Baznīcas sēdekli Bagdādē saistīja ar Franciju, nosakot, ka nākotnē
visi tās bīskapi būs francūži. Pāvesta nodoms bija atbalstīt jauno kopienu, neraugoties
uz to, ka karaļa padomdevējs, kardināls Rišeljē uz šo jautājumu raudzījās vienīgi
no politiskās ietekmes aspekta. Līdz ar misionāru un bīskapu klātbūtni, Francija paplašināja
arī savu protektorātu pār šī reģiona kristiešiem, bieži vien diktējot tiem savus noteikumus,
tai skaitā cenšoties sekularizēt kristiešu ciematus. Tomēr kristieši saņēma arī ekonomisko
palīdzību, jo īpaši XIX gadsimtā. 1920. gadā Irāka kļuva par Lielbritānijas protektorātu.
Ko
jūs visvairāk atceraties no savas klātbūtnes laika Bagdādē? Kā jau teicu, dzīvojot
zemē, kur notiek dalīšanās pieredzē un dramatiskās situācijās, neviļus kļūst par šīs
zemes daļu. Es jutos gandrīz kā irākietis starp irākiešiem, tās kopienas loceklis,
kur iepazinu mīlestību un cieņu. Atceros, piemēram, svētdienas, 2006. gada 29. janvāra
pēcpusdienu, kad blakus nunciatūrai sprāga bumba. Pirmais, kurš ieradās un apsolīja
salabot izpostīto, bija kāds musulmanis. „Es to izdarīšu tāpēc, ka jūs esat dalījies
un turpināt dalīties ar mums visās šais ciešanās. Tāpēc, vēlos apliecināt savu cieņu
pret jūsu klātbūtni mūsu vidū,” viņš teica. Dienu vēlāk viņš ieradās ar 30 strādniekiem
un novērsa nodarītos zaudējumus. Tāpēc jūtu, ka esmu kļuvis par tās kopienas daļu
un kopā ar to dalos tās raizēs un cerībās. Katru dienu lūdzos par Irākas tautu un
Baznīcu šai zemē.
Tātad, jūs, zināmā mērā jūtaties irākietis… Protams!
Tam ir arī citi motīvi. Kad nedaudz iepazīst Mezopotāmijas kultūras – babiloniešu,
asīriešu, akadiešu un citas, tad var atklāt, ka tām piemīt nesalīdzināms skaistums.
Mums nebūtu nekādas izpratnes par tiesībām, ja senatnē nepastāvētu Hammurabi likuma
kods.
Kāda attieksme pret šīm senajām kultūrām valda musulmaņu Irākā? Islāma
kultūra šodien ir dominējošā. Taču tajā netrūkst vēlēšanās piešķirt vērtību iepriekšējām
kultūrām un tās kopt, arī tad, ja darāmā ir ļoti daudz, jo īpaši, daudzajos arheoloģiskajos
objektos. Irākas jaunās valdības ir sākušas to apzināties. Tās lūdz palīdzību lielajām
starptautiskajām organizācijām un daudzām valstīm. Domāju, ka tad, kad Irākas izglītības
sistēma varēs darboties pilnīgi, tad Irāka varēs daudz ko darīt arī saviem spēkiem.
Nākotne ir irākiešu rokās.
Bagdādē ir apmēram 15 kristīgo Baznīcu. Kādas
ir to savstarpējās attiecības? Irākas kristieši galvenokārt ir katoļi un pareizticīgie.
Viņu attiecības ir labas. Katoļu lielā ģimene sastāv no kaldiešiem, sīriem, armēņiem,
latīņiem un melkītiem; pareizticīgo – no sīriem, grieķiem un armēņiem. Kas attiecas
uz asīriešiem, tie ir sadalīti divās kopienās. Vienu no tām vada patriarhs Mar Addai,
kurš dzīvo Bagdādē, otru – Mar Dinkha IV, kurš dzīvo Amerikas Savienotajās Valstīs.
Pastāv arī nelielas protestantu un dažu kristīgo sektu kopienas.
Kādas reliģijas
vēl šeit pastāv? Ir mandeju kopiena, kas atsaucas uz Jāni Kristītāju un jazīdu
kopiena, kas pauž reliģisko sinkrētismu, jeb apvieno sevī dažādu reliģiju elementus.
Kādreiz šeit bija arī ebreji, taču kopš sešdesmitajiem gadiem, šī kopiena ir izsīkusi.
Arābu-izraeliešu karu laikā ebreji no Irākas tika padzīti. Viņi dzīvoja galvenokārt
Mezopotāmijas ziemeļos. Šeit ir palikušas ebreju svētvietas, ko turpina apmeklēt arī
kristieši un musulmaņi. Tās ir pravieša Ezekiēla kaps Babilonijas reģionā, pravieša
Nauma kaps Alkvošā un pravieša Jonas kaps Ninivē. Visbeidzot, domāju par Ūru, Ābrama
dzimteni, vietu, kur notika vienīgā Dieva atklāsme un pirmoreiz izskanēja aicinājums
Viņam sekot. Šī vieta ir dārga visiem monoteisko reliģiju ticīgajiem – musulmaņiem,
ebrejiem un kristiešiem.