Kāpēc ir svarīgi, lai bērna attīstības procesā piedalītos tēvs?

„Tēvs – izšķirošais tēls ticības dzīvē” – tā saucas jezuīta Džovanni Kučči publikācija vienā no jaunākajiem zinātniski populārā izdevuma La Civilta’ Cattolica numuriem. Autors ir veicis padziļinātas studijas psiholoģijas jomā un savā publikācijā atsaucas uz vairākiem psihologiem, kas ir nodarbojušies ar pētniecību ģimenes vidē.

Vai tēvs joprojām ir nepieciešams? Kāpēc šāds jautājums? Tēva loma pārdzīvo dziļu krīzi tā dēvētajā Rietumu sabiedrībā. Bērna attīstībā viņš tiek uzskatīts gandrīz par blakus elementu. Aizvien biežāk bērnus audzina vienīgi māte, nereti arī vientuļā māte. Pie šādas situācijas ir pieraduši daudzi tēvi. Attīstības psiholoģija atzīst, ka sākot no bērna septiņiem dzīves gadiem, tēva loma kļūst aizvien svarīgāka. Šai laikā notiek viņa ienākšana lielajā pasaulē, tai skaitā, reliģiskajā dzīvē. Līdz šim vecumam par galveno atbalsta punktu ir kalpojusi māte.

Freids ir uzskatījis, ka tēva figūra ir nepieciešama, lai spētu valdīt pār bailēm un briesmu situācijām. Darbā „Ilūzijas nākotne” viņš rakstīja: „Dedzīga vēlēšanās pēc tēva saskan ar nepieciešamību aizsargāties pret cilvēciskā vājuma sekām. Aizsardzība pret infantilo nepietiekamību atspoguļojas pieauguša cilvēka izturēšanās veidā pret savu fatālo bezspēcību. Tā atspoguļojas arī reliģiskajā formācijā”. Šī Freida intuīcija par tēva lomas nozīmi reliģiskās jēgas attīstībā ir pierādījusies arī vēlākā laika studijās.

Pētījumi, kas veikti starp jauniešiem, kuri pietuvojušies ticības dzīvei, rāda, ka 80% konvertītu ir bijušas smagas attiecības ar tēvu. Viņi tos raksturoja kā agresīvus, vardarbīgus, klāt neesošus, pasīvus, neuzticamus, vai garlaicīgus. Trešdaļa no aptaujātajiem savu tēvu nekad nebija redzējuši. Tikai 18% konvertītu savas attiecības ar tēvu novērtēja pozitīvi. Afektīvā, negatīvā, mokošā, vai neesošā tēva ietekme īpaši izceļas jauniešu stāstītajā un norāda, ka šīs attiecības bieži vien spēlē svarīgu lomu reliģiskajā pārveidošanās procesā. Līdzīgus rezultātus uzrāda arī citi pētījumi, kas veikti reliģisko konversiju gadījumos.

Freidam tēva tēls ir būtisks, jo tas ir saistīts ar Edipa kompleksa uzvarēšanu, kas galvenokārt ir jāsaprot kā narcistiskas visvarenības uzvarēšana, iluzorisks uzskats par sevi kā par pasaules centru un par to, ka visam ir jākalpo sev. Bērns, kas ienāk attiecībās ar tēvu, ar pieaugušu cilvēku, kuram pastāv normas un ierobežojumi, saprot, ka viņš nav visvarens, ka viņu saista regulas, dažreiz arī sāpīgas regulas, kuras ir jārespektē. Šāda situācijas pieņemšana, lai arī tā būtu sāpīga, tomēr, atbrīvo no bailēm un satraukuma. Tas viss ir izpaudies katra laikmeta cilvēkos līdz ar iniciācijas ritiem, ienākšanu pieaugušo kārtā un attiecībās ar transcendento. Vislabāk tas ir izpaudies tad, kad tēvs savu bērnu paceļ rokās pret debesīm.

Tēva klātbūtne, tātad, ir saistīta ar ciešanām, taču tās dara spēcīgāku to, kurš tās saņem. Šāds bērns nebūs pakļauts psiholoģiskai, vai garīgai destrukcijai, bet no ciešanām pratīs izlobīt pašu dārgāko – mīlestību. Mīlestību pret sevi, mīlestību pret citiem. Tā ir iegūstama nevis ar panākumu liekulīgo slavu, vai ar iluzoro drošības sajūtu, ko it kā dod mantas piederība, bet gan ar zaudējuma pieredzi. Tēvs ir aicināts īstenot šo uzdevumu, kas bērnam liek saskarties ar sava veida ievainojumu un ar atraušanos no mātes. Ja tas nenotiek, bērns aug saskaņā ar tipisku izlutināta mīluļa dinamiku. Iztrūkstošā ievainojuma vietā nāk depresija, nespēja valdīt pār savām bailēm un agresivitāti. Šāds cilvēks pat vissmagākajos gadījumos mēdz grimt psihozes haosā.

Jaunietis spēj kļūt par labu tēvu, ja viņam pašam ir bijis īsts tēvs, kurš simboliskā veidā ir spējis pārgriezt „nabas saiti”, kas viņu, kā bērnu, vienoja ar māti. Tēva audzinošais uzdevums ir labot dēla kļūdas, lai viņš nenodarītu sev ļaunumu. Tāpēc līdzās maigumam, no tēva tiek prasīta autoritāte un audzināšana dzīves normām. Tā ir funkcija, kas ved pie attiecībām ar Dievu, kā svētais Pāvils to ir atgādinājis vēstulē ebrejiem: „Mans dēls, nesmādē Kunga pamācību un nepagursti, kad Viņš tevi norāj. Jo, ko Kungs mīl, to pārmāca, un šausta katru bērnu, ko Viņš pieņem. Esiet pacietīgi pārmācībā! Dievs izturas pret jums kā pret bērniem, jo kur būtu tāds bērns, ko tēvs nepārmācītu? Ja jūs esat bez pārmācības, kuru visi saņēmuši, tad jūs neesat īsti bērni, bet nelikumīgi. Ja mūsu miesīgie tēvi mūs pārmācīja un mēs tiem parādījām godbijību, tad jo vairāk paklausīsim gara Tēvam un mēs dzīvosim. Tie pēc sava prāta mūs pārmācīja dažu dienu laikam, bet Viņš pārmāca mūsu labā, Viņa svētlaimības iegūšanai. Lai gan liekas, ka katra pārmācība tai brīdī sagādā ne prieku, bet skumjas, tomēr vēlāk tiem, kas tanī vingrināti, dod taisnības miera augli” (12:5-11).

Attīstības psihologi uzskata, ka bez tēva bērniem rodas personības problēmas, kas visvairāk izpaužas viņu seksuālajā orientācijā, agresijā un patmīlībā. Palielinās iespēja, ka viņi var kļūt par noziedzniekiem, krist depresijā, vai mēģināt izdarīt pašnāvību. Studijas, kas veiktas attīstības psiholoģijā, rāda, ka bērni, kas auguši autoritāra, despotiska tēva klātbūtnē, dzīvē netiecas sasniegt augstus rezultātus, savukārt, mīlošs, atvērts un pieejams tēvs ir veicinājis bērnu centību mācībās, viņu iekļaušanos sabiedrībā un labu izpratni par ģimenes nozīmi.

Psiholoģe Ulmane (Ch.Ullman) īpaši izšķir trīs tēva funkcijas, kas ir nepieciešamas korektā bērna attīstībā. Tēvs, pirmkārt, ir normas un regulas izteiksme tai ziņā, kādā bērni viņu uztver kā „stiprā pieaugušā” tēlu. Tēvs nosaka likumus un liek tos izpildīt, tādējādi iedibinot nozīmīgu uzvedības struktūru. Tēvs, kurš nosaka uzvedības robežas, palīdz bērnam savaldīt savu agresivitāti.

Toties, tāds tēvs, kurš atstāj ģimeni novārtā, vai vispār no tās aiziet, visbiežāk iedragā bērna veselīgu izpratni par apkārt notiekošo realitāti, piemēram, spēju atšķirt starp sevi un citu indivīdu, bet vēl jo vairāk, spēju uzlikt nepieciešamās robežas savām fantāzijām. Šis pēdējais elements var būt īpaši kaitīgs. Tas var vest pie atsvešinātā tēva idealizēšanas, viņa prombūtni uztvert kā sodu par grēkiem, līdz pat nespējai pieaugušā vecumā nodibināt stabilas attiecības, baidoties atkal tikt atstātam. Tādējādi, tēva tēls tiek asociēts ar „negatīvu visvarenību”, kas saistīta ar cietsirdību un atriebi.

Šie faktori, lai arī cik tie būtu nozīmīgi, tomēr nevar tikt uztverti par noteicošajiem cēloņiem. Studijas, kas veiktas attiecībā uz reliģiskajām konversijām, kā jau minēts, uzrāda, ka reliģijai pievēršas lielāks procents cilvēku, kam ir bijušas problemātiskas situācijas ģimenē un kam ir zemāks pašnovērtējums. Taču tas viss nav traucējis veikt arī citādu izvēli, kad ir bijusi iespēja pazīt pozitīvus atbalsta tēlus, kā tas ir bijis svētā Augustīna gadījumā.

Otrs nozīmīgais tēva uzdevums ir pasargāt bērnu, viņam saskaroties ar ārējo realitāti un iedvest viņā uzticību tādā veidā, lai viņš varētu stāties pretim grūtībām, ticot saviem spēkiem. Tas ir ļoti svarīgi, lai bērnam izveidotos veselīgs un līdzsvarots pašnovērtējums. Ja tā pietrūkst, viņā rodas sajūta par atrašanos naidīgas pasaules priekšā. Tā ir sajūta, kas izplatīta konvertītu pieredzē. Stipra, bet labsirdīga tēva tēls pasargā galvenokārt no divu veidu briesmām – apvienojot autoritāti un labestību, tēvs var parādīt bērnam nozīmi, kas ietverta lietās. Bez tam, viņš māca pazīt un valdīt pār savu agresivitāti. Promesošs, nespējīgs, vai pasīvs tēvs nevar nodrošināt, ka bērns būs šo divu socializācijas uzdevumu augstumos. Šādos, nepietiekamas paternitātes gadījumos, viņš meklē citas struktūras un protekcijas. Šāda veida risinājumā ietilpst arī reliģiskā konvertēšanās. Ticības pieredze patiešām var kalpot par noderīgu paternitātes aizvietotāju, jo tā piedāvā uzvedības normas, palīdz valdīt pār impulsiem un ievieto adekvātās struktūrās.

Ierobežot bērna impulsus, bez šaubām, nav tikai tēva uzdevums. To dara arī daudzas mātes, jo ikdienas dzīvē vairākas vecāku funkcijas var veikt gan tēvs, gan māte. Tomēr nav viegli efektīvā veidā izpildīt mātes un tēva uzdevumu tikai vienam no vecākiem. Vecāku pāra nozīme izpaužas galvenokārt šai palīdzībā, ko viņi sniedz viens otram. Tādējādi viņi dzīvo integrālu laulāto dzīvi un kopā rūpējas par to, lai pasargātu bērnu no nelabvēlīgās ietekmes, kas rodas tad, ja tiek sajauktas vecāku lomas.

Tēva loma nesākas līdz ar bērna septiņiem dzīves gadiem, lai arī pēc šī vecuma viņam visvairāk ir nepieciešama tēva aktīvā klātbūtne. Mātes, kas paliek vienas pašas ar bērniem, nereti jūtas apjukušas un viņas pārņem lielāks emociju vilnis nekā vīriešus. Šādos brīžos tēvam ir būtisks uzdevums palīdzēt savai dzīvesbiedrei nenodoties panikai. Tēvs var aizvietot māti, viens uzņemoties rūpes par bērnu un ļaudams viņai atgūties, atpūsties un atrast laiku priekš sevis.

Šāda savstarpēja palīdzība novērš risku izgāzt uz bērniem savas dusmas, vai sapratnes un maiguma trūkumu, kas reizēm izvēršas par perversu pieeju bērniem, padarot viņus par sava veida „vicevīriem”, vai „vicesievām”. Tādējādi viņiem tiek liegts izbaudīt savas dzīves bērnību un justies kā savu vecāku bērniem. Tie ir divi būtiski apstākļi, kas ir nepieciešami psihiskajam, izziņas un afektīvajam briedumam.

Bērns, kuram afektīvā līmenī nākas rēķināties ar vecāku vajadzībām, apspiežot savējās, automātiski iekļaujas perversā attiecību dinamikā, kurā ir mainītas lomas. Šāda veida afektivitāte no jauna parādās pieaugušā vecumā – tādā līmenī, kādā tā ir tikusi „iesaldēta”. Bērns, kurš nu ir kļuvis pieaudzis, izjūt nepieciešamību pēc palīdzības, uzklausīšanas un galu galā pēc psihoterapeitiskas iejaukšanās. Psihoterapeite Millere, atskatoties uz savu 20 gadus ilgā darba stāžu, stāsta, ka viņas praksē ir sastaptas daudzas mātes, kas bijušas nedrošas emocionālā līmenī un kuru līdzsvars vienmēr bijis atkarīgs no bērna. Šo nedrošību, kas bija slēpta aiz autoritāras un pat totalitāras maskas, varēja atstāt bērnam, vai citiem apkārt esošajiem cilvēkiem. Šī mātes, vai abu vecāku vajadzība sakrita ar pārsteidzošu bērna spēju to uztvert un nekavējoties intuitīvi reaģēt. Tādā veidā bērns nodrošināja „mīlestību” vecākiem. Viņš sajuta, ka viņš tiem ir vajadzīgs un tas leģitimēja viņa paša eksistenci.

Tad, kad trūkst tēva, pastāv risks, ka māte neproporcionālā veidā veltī sevi attiecību veidošanai ar bērniem. Viņa aizņem visu bērna dzīves telpu, to, kas ir nepieciešama viņam pašam un attiecību veidošanai ar citiem cilvēkiem. Bērns ir sava veida vergs, kuram emocionālā līmenī ir jāaizvieto klāt neesošais tēvs. Māte kļūst barga, un pār bērnu, jo īpaši, ja tas ir dēls, uzņemas pārmērīgu protekciju. Bērnam, arī tad, kad viņš kļūst pieaudzis, tiek aizšķērsots ceļš pasaulē un iespēja uzsākt patstāvīgu dzīvi. Savukārt, ja attiecības starp vīru un sievu ģimenē ir veselīgas un mīlestības pilnas, ir iespējams teicami veikt gan tēva, gan mātes uzdevumus, saglabājot starp tiem optimālu distanci.

Atstātības un šķiršanās gadījumos, māte, īpaši tad, ja viņa ir vīlusies un dusmīga, uz bērniem mēdz izgāzt savus ievainojumus un raizes. Bērnam tad ir jānes pārāk smaga nasta, kas neatbilst viņa vecumam. Tēva neaizvietojamo lomu tad var uzņemties kāds palīgs. Arī tad, ja māte bērnu audzina viena, dažādu motīvu dēļ vīrieša figūra paliek svarīga gan mātei, gan dēlam, lai varētu dzīvot attiecībās, kur nevalda afektīvā uzkundzēšanās un lai atzītu to labo, kas otram ir nepieciešams. Daudzus bērnus audzina vientuļās mātes. Arī šādā kontekstā ir nepieciešama trešā figūra – kāds pieaugušais, lai māte un dēls neveido pārāk ciešas attiecības, kas var traucēt attīstību.

Trešais būtiskais uzdevums, kas ir saistīts ar Edipa kompleksa pārvarēšanu, ir parādīt bērnam citu vecāku figūras modeli. Tas ir svarīgi, lai varētu gūt atšķirīgā pieredzi, lai spētu izšķirot starp sevi un otru, necenšoties to absorbēt, kā tas notiek narcisisma dinamikā. Attīstība sākas ar ciešu saikni ar māti, no kuras bērns ir aicināts atrauties. Zēnam tā ir divkārša diferenciācija, proti, no personas un no dzimuma identitātes viedokļa. Tāpēc viņš, vairāk nekā meitene, ir pakļauts perversijas riskam. Tēvs šai diferenciācijas procesā nodrošina ar nozīmīgu un atšķirīgu klātbūtni, veicinot šo procesu ar drošu, taču ierobežotu saikni ar māti. Tēvs, kuram attiecības ar bērnu ir retākas, bet daudzveidīgākas, var veicināt bērnā apziņu par diferenciētu personību. Tēvs paliek izšķiroša figūra dzimuma identitātes attīstībā gan zēnam, gan meitenei, taču viņa klātbūtne īpaši svarīga ir zēnam, kam savas identifikācijas procesā ir nepieciešams nošķirties no mātes.

Liela un stabila loma bērnu priekšā ir ģimenes reliģiskajai dzīvei. Daži pētījumi liecina, ka pastāv saikne starp vecāku ticības dzīvi un bērnu attieksmi pret mācībām skolā, jo īpaši pusaudžu gados. Sociologi ir pierādījuši, ka regulārs dievnamu apmeklējums no vecāku puses ir saistīts ar augstu pilsonisko apziņu, karitatīvu attieksmi pret citiem, atvērtību pret brīvprātīgo darbu un citiem vērtīgiem sabiedriskajiem žestiem, ko veic bērni. Ticības dzīve, tātad, ir ne tikai reliģiskas, bet arī pilsoniskas intereses objekts. Līdzīgu situāciju var vērot arī bērnu attieksmē. ASV veiktie pētījumi rāda, ka 61% pieaugušo, kas apmeklēja baznīcu būdami vēl bērni, turpina to apmeklēt joprojām. Šie dati līdzinās analogam pētījumam, kas veikts Šveicē par iespējamo saikni starp paternitāti un reliģisko izglītību. Saskaņā ar iegūtajiem rezultātiem, izšķirošais faktors, kas nosaka ticības pāreju uz nākamo paaudzi, ir tēva reliģiskā prakse. No tās gandrīz pilnīgi ir atkarīgs, vai bērni apmeklēs baznīcu, kļūdami pieauguši. Ja tēvs neapmeklē baznīcu, tikai 1 bērns no 50 to apmeklēs pieaugušā vecumā, neraugoties uz to, vai to apmeklē, vai neapmeklē māte. Ja tēvs baznīcu apmeklē regulāri, tad regulāri uz dievnamu ies no divām trešdaļām līdz trim ceturtdaļām bērnu. Ir jāprecizē, ka krīze tēva dzīvē atspoguļojas arī uz māti, kurai bieži jāatsakās no dažām būtiskām funkcijām, tai skaitā no sievas, mātes un profesionālajām darba funkcijām.

Daudzi psihologi ir norādījuši uz ģimenes fundamentālo lomu arī Dieva uztverē. Vinnikots (Winnicott), runājot par evaņģelizāciju ģimenē, pievērš uzmanību tam, kā tikko piedzimušu bērnu tur rokās un uzlūko māte, kā viņa tam uzsmaida un to apmīļo. Tas pats psihologs uzsver, ka „līdzsvarota cilvēcība un veselīga reliģiozitāte netiek ieaudzināta katehisma mācībā, bet visvairāk par visu ar mīlošām, intensīvām un atklātām attiecībām ģimenē”.

Noslēgumā atliek vien pieminēt, cik svarīga uzmanība tēva lomai ir ierādīta Svētajos Rakstos. Viena no visspilgtākajām tēva figūrām ir svētais Jāzeps. Arī tad ja viņš nebija Jēzus fiziskais tēvs, bet tikai audžutēvs, Jāzeps bija nepieciešams Nācaretes ģimenei. Viņa klātesamība neizrietēja vienīgi no sava laika prasībām, vai no ārēja miera nodrošināšanas, kas šai ģimenē īstenībā arī nebija raksturīgi. Jāzepa klātesamības apstāklis bija pavisam cits. To vienā no saviem apustuliskajiem pamudinājumiem vislabāk ir izskaidrojis pāvests Jānis Pāvils II. Viņš Jāzepā saskatīja to uzdevumu, kas vienmēr ir bijis uzticēts tēviem, lai bērnus ievestu šīs pasaules realitātē. Jānis Pāvils II rakstīja: „Evaņģēlijos ir skaidri norādīts Jāzepa uzdevums attiecībā uz Jēzu. Pestīšana, kas nāk caur Jēzus cilvēcību, īstenojas tais žestos, kas izriet no ģimenes ikdienas dzīves. Evaņģēlisti rūpīgā un ļoti uzmanīgā veidā ir parādījuši, ka Jēzus dzīvē nekas nav bijis nejaušs, bet viss ir noritējis saskaņā ar iepriekš sagatavotu Dieva plānu […]. Marija ir Kunga pazemīgā kalpone, kurai jau kopš mūžības ir sagatavots uzdevums būt par Dieva Māti. Savukārt, Jāzeps ir tas, ko Dievs ir izraudzījies, lai viņš būtu „Kunga dzimšanas sakārtotājs” – tas, kuram dots uzdevums rūpēties par Dieva Dēla „sakārtotu” iekļaušanu pasaulē, kā arī par dievišķo un cilvēcisko likumu ievērošanu. Visa Jēzus „privātā”, jeb tā dēvētā „apslēptā” dzīve ir uzticēta Jāzepa aizbildniecībai.”

Šai tekstā ir rodama centrālā intuīcija, kas visprecīzāk atspoguļo līdz šim veiktās pārdomas par tēva lomu ģimenē: Jāzeps īsteno savu tēva paaicinājumu nodrošinādams Jēzum tēvišķo aizsardzību, iekļaudams viņu pasaulē, pavadīdams viņu izaugsmes ceļā, mācīdams darbam un ticībai debesu Tēvam. Būdams tēvs, Jāzeps ir Dieva aicināts pasargāt dēlu no briesmām. Tieši viņam sapnī parādās eņģelis, kurš liek vest bērnu tālu prom no Heroda (sal. Mt 2,13).

I. Šteinerte/Vatikāna Radio