30 gadi kopš pāvesta Jāņa Pāvila II vēsturiskās vizītes Polijā

Šī gada jūnijā apritēja 30 gadi kopš pāvesta Jāņa Pāvila II pirmā apustuliskā ceļojuma uz Poliju. Savu dzimto zemi pāvesta kārtā viņš apmeklēja 1979. gadā no 2. līdz 10. jūnijam. Šo ceļojumu atceras pāvesta sekretārs, tagad Krakovas arhibīskaps Staņislavs Dzivišs. Viņš bija tiešs notikumu liecinieks. Vatikāna laikraksts L’Osservatore Romano publicējis poļu žurnālistu Marcina Pšečiževska un Tomaša Kroļaka sagatavoto interviju ar kardinālu Dzivišu:

Kad Jānis Pāvils II sāka domāt par savu iespējamo vizīti uz dzimteni?
Vēl būdams kardināls, Karols Vojtila lielu uzmanību piešķīra svētā Staņislava 900 gadu nāves atcerei un jau ilgāku laiku gatavojās svinībām. Viņš izsūtīja ielūgumus visiem kardināliem, kas piedalījās 1978. gada konklāvā un tūlīt pēc tam uzaicināja uz Krakovu arī pāvestu Jāni Pāvilu I. Tāpēc, jau kopš savas ievēlēšanas brīža svētā Pētera pēcteča amatā, viņam bija pašsaprotami darīt visu iespējamo, lai ierastos Polijā svinēt šo gadskārtu. Būt Krakovā bija viņa morālais pienākums arī tad, ja viņš apzinājās, ka to īstenot nebūs viegli.

Vai viņš iedomājās, ka poļu komunistiskajām autoritātēm nebūtu pa spēkam norīt šādu kumosu?
Kad par šo lūgumu uzzināja poļu vadoņi, viņu reakcija bija negatīva. Taču pa to laiku Jānis Pāvils II bija saņēmis uzaicinājumu apmeklēt Meksiku. Viņš to pieņēma ar lielu prieku. Latīņamerika viņam bija ļoti svarīga sakarā ar Atbrīvošanās teoloģiju , ar centieniem izprast Baznīcas sociālo mācību marksistiskās ideoloģijas skatījumā. Viņš teica: ja varu doties uz Meksiku, uz zemi, kur ir visantiklerikālākā konstitūcija pasaulē, tad arī Polijas valdība man nevarēs teikt „nē”. Viņš labi atcerējās, ka komunistiskās autoritātes nebija ļāvušas ierasties Pāvilam VI. Taču viņš nojauta, ka tās nevarētu atteikt viņam.

Kad sākās sarunas?
Diezgan drīz. Sarunas veda Polijas Bīskapu konferences sekretārs Broņislavs Dabrovskis. Beigās oficiālā Varšava deva zaļo gaismu, taču ar vienu noteikumu: pāvesta vizīte nedrīkstēja notikt sakarā ar svētā Staņislava atceri maijā. Svētais tēvs atbildēja: labi, tātad ieradīšos mēnesi vēlāk, jūnijā.

Vai bija grūtības attiecībā uz ceļojuma maršrutu?
Tika noteikts, ka pāvests nevarēs ierasties aiz Vislas – Polijas austrumu daļā. Tāpat izslēgta tika Silēzija. Galvenajos vilcienos, autoritātes vēlējās, lai vizīte būtu cik vien iespējams īsa un ļoti ierobežota pārvietošanās ziņā.

Beigās grūtības tika pārvarētas. Vai Jānis Pāvils II domāja par iespējamo sabiedrības pacēlumu pēc sava ceļojuma? Vai viņš apzinājās, ka šis ceļojums būs tik noteicošs tālāko notikumu attīstībā Polijā?
Neviens to nevarēja iedomāties. Viņš bija pārliecināts, ka poļu tauta, kas tik stipri ir iesakņojusies savā ticībā, būtu pelnījusi pāvesta vizīti. Šodien, bez šaubām, var teikt, ka viņa pirmais ceļojums uz Poliju bija vissvarīgākais no visiem pāvesta ceļojumiem, jo tas izraisīja neticamu pārmaiņu procesu pasaules līmenī. Viss iesākās tieši tais dienās.

Kā pāvests gatavojās šim ceļojumam?
Viņš viens pats uzrakstīja visus savu uzrunu un homīliju tekstus. Vatikāna valsts sekretariāta poļu nodaļas vienīgā loma bija pārskatīt citātus. Viņš neizmantoja nekādas piezīmes, pietika ar atmiņu vien. Viņš bija teicami organizēts un rakstīja ļoti ātri. Gara uzruna neaizņēma vairāk par pusotru stundu. Īsākai pietika stundas. Pie tam, viņš ļoti daudz lasīja. Vienlaikus viņam izdevās izdarīt vairākas lietas.

Svētceļojuma galvenā tēma bija „Svētā Gara izliešanās”. Uz to pāvests atsaucās gandrīz visās uzrunās. Vai tā bija izvēle, kas tika izdarīta kopā ar saviem līdzstrādniekiem?
Jānis Pāvils II bija vizionārs, tāpat kā daudzi mākslinieki. Viņš zināja, ko teikt un ko gaidīja tauta. Viņš prata runāt par šiem tematiem ticības un Baznīcas mācības gaismā. Pie tam, ceļojuma laiks sakrita ar Vasarsvētkiem.

Vai Jānis Pāvils II apzinājās, ka uzruna, ko viņš teica Gņeznā – tā, kurā viņš apgalvoja, ka slāvu izcelsmes pāvesta misija bija atklāt Eiropai vienotību starp Rietumiem un Austrumiem – pakļāva diskusijām Vatikāna Ostpolitiku, kas faktiski pieņēma esošo situāciju?
Jānis Pāvils II vienmēr ir atteicies no „vēsturiskā kompromisa” doktrīnas, saskaņā ar kuru Rietumiem un Baznīcai būtu jāuztver marksisms kā izšķirošs elements vēstures attīstībā. Viņš bija pārliecināts, ka nākotne nepieder ne marksismam, ne šķiru cīņai. Šai ziņā mainījās Vatikāna politika. Izmaiņas daudziem lika pārdomāt un pajautāt, vai marksisms patiešām ir tik stiprs. Ar tādu pašu noteiktību Jānis Pāvils II pretojās centieniem ietvert marksisma analīzi Baznīcas sociālajā mācībā Atbrīvošanās teoloģijas ietvaros. Viņaprāt, cilvēces attīstība saistījās ar izvēles iespēju un cilvēktiesībām. Viņš atbalstīja katras personas tiesības un katra cilvēka neaizskaramo cieņu. Uzruna Gņeznā iezīmēja dzelzs priekškara krišanu, kurš toreiz šķīra Eiropu. Mūra krišana sākās tur, nevis Berlīnē!

Vai arī Vatikānā nepastāvēja raizes, ka Jānis Pāvils II iet pārāk tālu?
Tik spēcīgs paziņojums par minēto tiesību aizstāvību dažos patiešām radīja bailes, to skaitā arī Baznīcas cilvēkos.

Vai jums nerodas rūgtuma sajūta, ka šodien visi runā par Berlīnes mūri, nevis par Gņeznu, vai par Solidarnόsc?
Ir jārunā par vēsturiskiem faktiem. Mūra krišana bija sekas procesam, kas sākās 1979. gadā Polijā. Atkārtoju: dzezs priekškara nojaukšana sākās 1979. gada 3. jūnijā Gņeznā.

Krakovā, sava pirmā ceļojuma laikā, pāvests parādījās pie arhibīskapijas loga un sarunājās ar jauniešiem. Tas bija dialogs, kas atkārtojās katras viņa vizītes laikā. Vai tas bija kaut kas plānots?
Nē, ierosme bija absolūti spontāna. Tūkstošiem cilvēku gaidīja zem loga un sauca pāvestu. Kaut kādā veidā bija nepieciešams parādīties. Svētais tēvs pats pieņēma lēmumu, pretojoties kāda pavadītāja ieteikumiem, kurš centās viņu atrunāt drošības apsvērumu dēļ.

Kāda, jūsuprāt, ir pāvesta svētceļojuma uz Poliju dziļākā jēga?
Pēc šīs vizītes Polija vairs nepalika tāda kā pirms tam. Cilvēki iztaisnoja muguras un vairs nebaidījās.

Vai Solidarnόsc piedzima kā dabisks šīs atbrīvošanās auglis?
Jānis Pāvils II atbrīvoja tautas iekšējo spēku. Šai ziņā viņš lika garīgu pamatu Solidarnόsc izveidei pēc gada.

 
Vai atgriežoties Vatikānā Jānis Pāvils II izteica kādu komentāru par šo vizīti?
Viņš neteica neko, jo bija zaudējis balsi. Atgriežoties, viņš bija ļoti noguris un gulēja četrpadsmit stundas pēc kārtas.

Pievērsīsimies karastāvoklim, ko 1981. gada decembrī ieviesa ģenerālis Jaruzeļskis. Kāda bija pāvesta reakcija?
Jānis Pāvils II reti izrādīja savas raizes. Taču viņš pacēla balsi svētā Pētera bazilikā poļu delegācijas klātbūtnē, ko vadīja prezidents Jablonskis. Tas notika 1982. gada oktobrī sakarā ar tēva Kolbes kanonizāciju. Pāvests teica: „Tauta nav pelnījusi to, ko jūs tai esat izdarījuši!”

Bet vai Jānis Pāvils II ievēroja padomju invāzijas iespēju Polijā?
Neviens to neuztvēra nopietni, jo padomju karaspēks jau bija nodarbināts Afganistānā. Zinājām, ka Padomju Savienība to nevarēja atļauties. Precīzas ziņas par to saņēmām tieši no Baltā nama, tās saņēmām no Zbigņeva Bžežinska (kurš tai laikā bija nacionālās drošības padomnieks) un no prezidenta Reigana, kurš personīgi piezvanīja pāvestam.

Kādas attiecības valdīja pāvesta Jāņa Pāvila II un ģenerāļa Jaruzeļska starpā? Viņš turpina sacīt, ka karastāvoklis bija mazāks ļaunums par padomju invāziju.
Pāvests nekad nepiekrita līdzīgai interpretācijai. Viņš cienīja Jaruzeļska intelektu un kultūru, taču ģenerālis raudzījās vienīgi uz Austrumiem. Pretēji Edvardam Gerekam, kurš, sveicot pāvestu viņa vizītes noslēgumā, teica: „Šeit, Varšavā, pūš Austrumu un Rietumu vēji. Svētais tēvs, atbalstiet tos, kas pūš no Rietumiem!

Pievērsīsimies mūsdienām. Kad varam gaidīt Jāņa Pāvila II kanonizāciju?
Tas ir tieši atkarīgs no pāvesta Benedikta XVI. Katrā ziņā, man šķiet, ka lietas virzās ļoti labi. Process par brīnumu jau noris. Izšķiroša būs Karola Vojtilas tikumu varonība. Cerēsim, ka nelabais neiejauksies!

Vai jūs, Eminence, kādreiz esat izjutis nelabā klātbūtni?
Jā, esmu to izjutis. Visvairāk to izjutu, kad nelabais tika izdzīts no kādas jaunas sievietes. Es biju klāt un zinu, ko tas nozīmē. Ir šausmīgi sajust tik milzīga un nekontrolējama spēka klātbūtni. Es redzēju, kā dēmons izturējās pret viņu fiziski, dzirdēju balsi, kādā tā kliedza. Tas notika pēc vispārējās audiences. Jānis Pāvils II skaitīja eksorcismus, taču nekas nelīdzēja. Tad viņš teica, ka dienu vēlāk celebrēs par šo meiteni Svēto Misi. Un pēc šīs Mises viņa pēkšņi pārvērtās, it kā būtu cits cilvēks. Viss iepriekšējais bija pazudis. Sākumā es tam neticēju, domāju, ka runa ir par psihisku slimību. Tomēr Sātans pastāv!

Kā lai atpazīst viņa klātbūtni pasaulē?
Sātans pastāv arī tad, ja valdošā ideoloģija uzskata, ka tās visas ir pasakas. Šodien dēmons darbojas tā, lai cilvēki ticētu, ka viņa nav. Tā ir ļoti viltīga metode.

Tulkoja I. Šteinerte/Vatikāna Radio