16. jūlijā Baznīca atzīmēja Karmela kalna Dievmātes svētkus. Kalns, uz kura šodien
atrodas Karmela Dievmātes svētnīca, ietilpst senā kalnu grēdā Vidusjūras krastā. Šodien
tās nogāzēs izvietojušās vairākas Izraelas pilsētas, lielākā no tām Haifa.
Amosa
grāmatā par Karmelu tiek vēstīts kā par bandītu un noziedznieku slēptuvi, kur tie
devušies cerībā paslēpties pat no Jahves dusmām. Pravietis Elijs bēga uz Karmelu pēc
tam, kad viņš bija nolādējis vairākus jaunus vīriešus, kuri viņu bija izsmējuši. Pēc
nolādēšanas, no meža iznākuši lāči un tos visus nogalinājuši.
Karmela kalnā
bija apmetusies arī esēņu mūku kopiena. I Pasaules kara laikā kalns bija stratēģiska
vieta. Šeit notika Megido kauja, kas bija pagrieziena punkts cīņā pret Otomaņu impēriju.
Taču kauja ar šādu pašu nosaukumu bija pazīstama jau Senās Ēģiptes laikā, kad notika
senēģiptiešu un kanāniešu cīņa.
Daudzās kultūrās kalni joprojām tiek uzskatīti
par svētvietām. Izņēmums nebija arī kanāniešu kultūra, kas par savu svētvietu uzskatīja
Karmelu. Saskaņā ar ēģiptologa Gastona Maspero pētījumu, svētvietu sarakstā šo kalnu
bija ierindojis viens no ievērojamākajiem ēģiptiešu faraoniem Tutmess III.
Ķēniņu
grāmatā vēstīts, ka uz Karmela kalna ir bijis uzcelts altāris Jahvem, kurš sagruvis,
bet ko vēlāk atjaunojis Elijs. Senās hronikas liecina, ka uz šejieni bija svētceļojis
arī grieķu zinātnieks Pitagors, kurš iepriekš bija daudz dzirdējis par kalna sakrālo
raksturu. Savukārt Tacits rakstīja, ka Karmela kalnā bija apmeties orākuls, ko apmeklējis
romiešu imperators Vespasians. Tacits atzīmē arī, ka šeit atradies altāris, taču virs
tā nav bijis tempļa.
Ebreju, kristiešu un islāma tradīcijā ar Karmela kalnu
visvairāk saistās pravieša Elija vārds. Ķēniņu grāmatā aprakstīts, kā Elijs izaicina
450 Bāla priesterus pierādīt pie kalna altāra, kura dievība pārvalda Izraeļa valstību.
Saskaņā ar Svēto Rakstu stāstījumu, priesteriem bija jāpierāda, kura dievība var aizdedzināt
upuri ar uguni. Uz altāra tika novietoti sacirsti vērša gaļas gabali. Pēc tam, kad
Bāla pravieši nespēja izlūgt savus dievus, lai tie upurus aizdedzina, Elijs uzlēja
ūdeni uz sava upura, nometās lūgšanā, un uguns nāca no debesīm, un sadedzināja Elija
upuri.
XII gadsimtā uz Karmela kalna tika nodibināts katoļu reliģiskais ordenis
un nosaukts par karmelītiem. Karmelīti apmetās vietā, kas tika uzskatīta par Elija
alu. Tā atrodas visaugstākajā virsotnē uz Karmela kalnu grēdas – 520 metru augstumā
virs jūras līmeņa. Karmelīti šai vietā drīz vien uzcēla klosteri, ko veltīja Jaunavas
Marijas – Jūras Zvaigznes godam. Jūras zvaigzne – stella maris, ir viduslaikos
pieņemts Jaunavas Marijas apzīmējums. Laika gaitā karmelītu ordenis kļuva par vienu
no lielākajiem katoļu reliģiskajiem ordeņiem pasaulē, taču klosterim uz Karmela kalna
ir veicies mazāk. Krustakaru laikā tas bieži pārgāja svešās rokās, nereti kļūstot
par islāma mošeju. Islāmā šī vieta ir pazīstama kā El Maharrakah, tulkojumā
„degšanas vieta”, atsaucoties uz Elija izaicinājumu Bāla priesteriem.
1799.
gadā Napoleons seno klosteri pārvērsta par slimnīcu, bet 1821. gadā atlikušo struktūru
nojauca Damaskas pārvaldnieks. Vēlāk, vietā virs Elija alas, karmelīti par saziedotajiem
līdzekļiem uzcēla jaunu klosteri.
Ar Karmela kalnu saistās viens no senākajiem
skapulāriem. Saskaņā ar ticējumu, Jaunava Marija to pasniegusi angļu karmelītam Sīmanim
Stokam. 16. jūlijā, atceroties šo notikumu, Baznīca atzīmē Jaunavas Marijas – Karmela
Dievmātes svētkus.
Karmela kalnu par savu svētvietu uzskata viena no pasaulē
izplatītajām sektām, Persijā dibinātie bahajieši. Šai sektā, kas tic uz vienu Dievu,
tiek izmantoti dažādu reliģiju elementi.