Pāvests apmeklēs svētā Bonaventūras dzimto pilsētu

6. septembrī pāvests Benedikts XVI gatavojas apmeklēt Viterbo un Banjoredžo pilsētas Itālijā. Banjoredžo ir svētā Bonaventūras dzimtā vieta. Šodien Baznīca godina viņa piemiņu. Kā zināms, pašreizējais pāvests jau kopš jaunības gadiem ir smēlies dziļu iedvesmu no svētā Bonaventūras personības. Vadoties pēc viņa rakstiem, Jozefs Ratcingers ir licis nobriest savām teoloģiskajām pārdomām. Plaši pazīstama ir viņa grāmata „Svētais Bonaventūra, Vēstures teoloģija”. Tā ir balstīta uz Ratcingera doktora tēzi.

Kāds tad bija svētais Bonaventūra? Nākamais svētā Franciska sekotājs piedzima ap 1217.-1221. gadu Banjoredžo, kas atrodas netālu no Viterbo, un nomira 1274. gada 15. jūlijā Lionā. Viņa dzimtais vārds ir Džovanni Fidanca. Tiek uzskatīts, ka bērnībā viņš brīnumainā kārtā tika izdziedināts no smagas slimības, jo māte lūgusies uz svēto Francisku. Tas noteica arī viņa dzīves ceļu. Džovanni Fidanca kļuva par franciskāni un pieņēma Bonaventūras vārdu. Jauneklis izrādīja filozofa un teologa talantu, un devās studijās uz Parīzi. Viņš iepazinās ar svēto Akvīnas Tomu, ar kuru viņus vienoja dziļa draudzība un kopēji uzskati.

36 gadu vecumā, pabeidzis teoloģijas studijas Parīzē, viņš bija gatavs pasniedzēja darbam, taču tā laika sarežģītās reliģiskās situācijas dēļ viņam bija jānogaida četri gadi, lai patiešām varētu ieņemt katedru. Turpinājās jau pirms gadiem uzsāktie strīdi starp ubagotāju ordeņiem (franciskāņiem, dominikāņiem un vēlāk karmelītiem un augustīniešiem) un tā dēvētajiem „sekulārskolotājiem”. Pāvests Inocents IV bija pasludinājis par herētisku franciskāņa Gerardo di Borgo San Donnino grāmatu ar nosaukumu „Ievads mūžīgajā Evaņģēlijā”. Tās autors sludināja jauna, Svētā Gara laikmeta atnākšanu un tādas katoliskās Baznīcas vīziju, kas ir tikai garīga un kas balstās uz nabadzību. Līdz ar šīs grāmatas pasludināšanu par herētisku, ubagotāju ordeņiem tika atņemtas visas privilēģijas, tai skaitā tiesības uz universitāšu katedru. Nākamais pāvests Aleksandrs IV, neraugoties uz sekulārskolotāju pretestību, atjaunoja pasniedzēju darba iespējas ubagotāju ordeņu locekļiem.

1257. gadā 40 gadu vecumā Bonaventūra tika ievēlēts par franciskāņu ordeņa ģenerāli. Šai amatā viņš palika gandrīz līdz savas dzīves beigām. Laikabiedru liecības vēstī, ka Bonaventūra vadīja ordeni ar apbrīnojamu gudrību, apdomību un līdzsvarotību, kas bija tik svarīgi tā laika vēsturiskajos notikumos. Pie tam, ordenis saglabāja pilnīgu uzticību svētā Franciska garam. Tas ir fakts, ko laikmetu griežos īstenot nebija viegli. Šo nopelnu dēļ Bonaventūra iemantoja titulu „otrais ordeņa dibinātājs”.

Tolaik ordenī bija jau ap 30 tūkstoši brāļu. Gan ordeņa vajadzību dēļ, gan pāvesta sūtīts, Bonaventūra daudz ceļoja. Viņš apmeklēja ne tikai Itāliju, bet arī Franciju, Angliju, Flandriju, Vāciju un Spāniju. Franciskāņu ordeņa ģenerālis sprediķoja gan vienkāršajai tautai, gan Baznīcas klēram, mūķenēm, Parīzes universitātes studentiem, Francijas karaļa galmā, kā arī Lionas koncilā (1274).

1273. gada 28. maijā Bonaventūra tika iecelts par kardinālu un nominēts par Albano bīskapu. Nākamajā gadā viņš atteicās no franciskāņu ordeņa vadības un darbojās Lionas koncilā. Tā paša gada jūlijā viņš smagi saslima un pēc kādas nedēļas mira. Bonaventūras miesas tika apbedītas svētā Franciska baznīcā Lionā. 1482. gadā pāvests Siksts IV viņu pasludināja par svētu, bet Siksts V 1588. gada 24. martā iecēla Baznīcas doktora kārtā.

I. Šteinerte/Vatikāna Radio