Arh. A. Marketto: kas jāievēro ārzemju studentu pastorālajā aprūpē?

Jūnija beigās ASV katoļu koledžu un universitāšu apvienība bija sarīkojusi semināru par tematu „Atklājot ASV Augstākās katoļu izglītības dabu globālajā kontekstā”. Seminārā piedalījās arī Pontifikālās migrantu un ceļotāju pastorālās aprūpes padomes sekretārs, arhibīskaps Agostino Marketto. Viņš nolasīja referātu, kurā vispirms citēja kardināla Džona Henrija Ņūmena veikto universitātes aprakstu. Saskaņā ar Ņūmena teikto, universitāte ir svešinieku sapulcinātāja no dažādām vietām vienā. Tā kalpo par komunikācijas un domas cirkulācijas vietu. Ņūmens universitātes portretu glezno kā studentu un pasniedzēju pulcēšanās vietu, kur notiek apmaiņa ar dažādām disciplīnām un kultūrām. Kardināls labi pazina tos universitātes kultūras modeļus, kas valdīja viduslaiku Eiropā, lai arī viņa paša personīgo pieredzi Oksfordā iezīmēja angļiem raksturīgā striktā uzņemšanas politika, saskaņā ar kuru, universitātē varēja studēt tikai anglikāņi. „Šodien Ņūmens varētu priecāties par daudzu pasaules lielo universitāšu internacionalizāciju, jo īpaši, par tām, kas pastāv Amerikas Savienotajās Valstīs,” seminārā teica arhibīskaps Marketto. Viņš šīs universitātes nosauca par „laika zīmēm” un par izaicinājumu tās atklāt un izmantot cilvēcības atjaunošanas un miera Evaņģēlija sludināšanas darbā.

Pasaulē, kur aizvien vairāk kļūst iespējams šķērsot nacionālās robežas, augstākās izglītības sektors saskaras ar daudziem jauniem izaicinājumiem. Aizvien vairāk un vairāk studentu var atļauties ceļot, lai sekotu izglītības programmām citās valstīs. Nākamajos gados solās pieaugt to skaits, kas izglītību iegūst caur Internetu (e-learning). Tehnoloģiskie jauninājumi šai strauji mainīgajā pasaulē izmaina jau pašu studiju dabu. Šodienas starptautiskie studenti ir tehnoloģiski izglītotāki un viņi lolo lielākas cerības nekā iepriekšējo paaudžu studenti. Starptautiskā izglītība ir cieši saistīta arī ar migrāciju un darba tirgu. Vairāk nekā 90% starptautisko studentu ir pierakstījušies to zemju universitātēs, kas pieder Sadarbības un attīstības organizācijai. Tāpēc studentu galamērķis visbiežāk ir ASV, Apvienotā Karaliste, Vācija, Francija un Austrālija. Pie tam, studenti vislabāk izvēlas zemes, kurās runā angļu valodā.

Amerikas Savienotajās Valstīs visvairāk ārzemju studentu nāk no Indijas (15,2%), seko Ķīna (13%), Dienvidkoreja (11,1%), Japāna (5,4%) un Kanāda (4,7%). Ir pieaudzis arī to studentu skaits, kas ierodas no Saūda Arābijas, Omānas, Irākas un Kvataras. Visvairāk tiek apgūtas tādas jomas kā lauksaimniecība, biznesa plānošana, pedagoģija un inženierzinātnes.

Katoliskās universitātes rūpējas, lai studenti apgūtu ne tikai zināšanas, bet turpinātu arī savu garīgo attīstību. Pāvests Benedikts XVI, apmeklējot Amerikas Savienotās Valstis 2008. gadā, teica: „Vēlos iedrošināt jūs un jūsu kopienas turpināt uzņemt ieceļotājus, dalīties ar viņiem priekos un cerībās, atbalstīt viņus bēdās un pārbaudījumos, un palīdzēt viņiem attīstīties viņu jaunajā mītnes zemē.” Arhibīskaps Marketto teica, ka tas attiecas arī uz ārzemju studentiem. Viņš atgādināja, ka arī daudzi amerikāņi ir izvēlējušies studēt citviet pasaulē, pārsvarā Eiropas kontinentā.

Vērsdamies pie semināra dalībniekiem, arhibīskaps Agostino Marketto atgādināja, ka Amerikai ir bagāta kristīgās dzīves vēsture, tai ir savi svētie un mocekļi. „Šeit ir auglīga zeme Evaņģēlija sludināšanai, tomēr, vienlaikus ir jāatzīst, ka dažs grauds krīt akmeņainā zemē,” teica Vatikāna pārstāvis. Zemē, kurā ierodas studējošā jaunatne, ir sarežģīta realitāte. Pāvests Jānis Pāvils II pēcsinodālajā pamudinājumā Ecclesia in America teica: „Lielākā dāvana, ko Amerika ir saņēmusi no Kunga, ir ticība, kas ir kaldinājusi tās kristīgo identitāti. Vairāk nekā piecus gadu tūkstošus šai kontinentā tika sludināts Kristus vārds. Evaņģelizācija, kas pavadīja Eiropas migrantus, izveidoja Amerikas reliģisko profilu, ko iezīmē morālās vērtības. Lai arī tās ne vienmēr tiek praktizētas un bieži vien tiek pakļautas šaubām, tomēr šīs vērtības lielā mērā ir visu amerikāņu mantojums, pat to, kuri šo faktu neatzīst. Bez šaubām, Amerikas kristiešu identitāte nav sinonīms katoļu identitātei. Citu kristīgo kopienu klātbūtne dažādās Amerikas vietās lielākā vai mazākā mērā nozīmē, ka ekumeniskais ieguldījums meklēt vienotību starp tiem, kas tic Kristum, ir īpaši neatliekams.”

Starptautiskajiem studentiem, jo īpaši tiem, kas nāk no nabadzīgākām zemēm, „brīvības”, „izvēles” un „bagātība”, kas ir attīstījušās Amerikas Savienotajās Valstīs, var kalpot gan labā, gan arī ļaunā nozīmē. Arhibīskaps Marketto pastāstīja, ka viens no ķīniešu studentiem tikšanās beigās par savu mācību iestādi viņam izbrīnīts pavaicājis: „vai šī patiešām ir katoļu universitāte?” Tas liek aizdomāties par universitātes identitāti.

Starptautiskais studentu tirgus – šāds jēdziens ir parādījies pēdējos gadu desmitos. Svētā Krēsla pārstāvis referātā teica: „Pastorālā aprūpe, ko jūs sniedzat savās universitātēs un augstākajās mācību iestādēs, ir īpaši svarīga, lai jaunie cilvēki nobriestu ticībā un iepazītu dzīves jēgu. Ārzemju studentu pastorālā aprūpe nevar palikt novārtā tai pasaules daļā, kur ir spēcīgs vērtību relatīvisms un subjektīvisms. Jaunieši dodas uz Ameriku ar lielu uzticību un cerību. Viņi paši ir cerības zīmes.”

Arhibīskaps pakavējās domās par to, kāpēc tik daudzi izvēlas Amerikas Savienotās Valstis par zināšanu ieguves vietu. Tie ir augstie izglītības standarti, kas tiek uzskatīti par līdzekļu, uzcītības un laika ieguldījuma vērtiem. Bez tam, tā ir pasaulē dominējošās valodas un kultūras apguve, kas daudziem nodrošina labākas nākotnes perspektīvas.

Pateicoties ārzemju studentiem, ASV ekonomikas kontā aizvadītajā gadā ir ienākuši 15 ar pusi miljardi dolāru. Tas ir milzīgs finansiālais ieguldījums, ko nevar atstāt bez ievērības. Daudzi, kas ierodas Amerikas krastos, ir savas paaudzes spožākie prāti. ASV mācību iestādes nodrošina tādas zināšanas, ko studenti bieži vien nevar iegūt savās zemēs. Neraugoties uz to, liela daļa studentu pārstāv tos sociālos slāņus, kam pieder nozīmīgi finansu līdzekļi. Savukārt, daudzi citi pieder tā dēvētajai „smadzeņu noplūdes” kategorijai, kas dodas uz ārzemēm labāk apmaksāta darba meklējumos. Vairāk kā viena trešdaļa Nobela prēmijas laureātu, kas nāk no Amerikas Savienotajām Valstīm, patiesībā ir dažādu zemju ieceļotāji.

Neraugoties uz to, Amerikas Savienotajām Valstīm nepieder pilnīgs monopols starptautiskajā studentu tirgū. Studentus savām universitātēm cenšas piesaistīt arī tādas angliski runājošās zemes, kā Kanāda, Austrālija, Jaunzēlande, Apvienotā Karaliste. Arī Francija un Vācija savās universitātēs ir sākusi piedāvāt kursus angļu valodā. Tādējādi, starptautiskie studenti ir kļuvuši par tirgus konkurences objektu.

Arhibīskaps Marketto norādīja, ka ārzemju studentiem ir nepieciešams sniegt tādu formāciju, lai viņi vēlētos atgriezties un strādāt savās zemēs. „Viņiem pieder savu zemju attīstības atslēgas,” teica arhibīskaps, vienlaikus norādot, ka viņu ieguldījumam ir gan materiāls, gan akadēmisks, sociāls un garīgs raksturs. Patorālajā instrukcijā Erga Migrantes Caritas Christi teikts: „migrācija liek uzdot ētiska rakstura jautājumu par jaunas starptautiskās ekonomiskās kārtības nepieciešamību, saskaņā ar kuru vienlīdzīgāk ir jāsadala zemes labumi. Tas samazinātu migrantu plūsmu no grūtībās nonākušajām zemēm. Tāpēc ir nepieciešams sniegt efektīvāku ieguldījumu izglītības un pastorālajās sistēmās, lai sagatavotu cilvēkus „globālajā dimensijā”, kam ir jauns skatījums uz pasaules kopienu kā uz cilvēku ģimeni, kurai ir paredzēti zemes labumi.”

Akadēmiskajā jomā Baznīca ir publicējusi citu dokumentu, kas izceļ savstarpējo starptautisko sadarbību, atbalstu un izaugsmi. Tā ir Katoliskās izglītības kongregācijas 1994. gadā izdotā nota par Baznīcas klātbūtni universitātēs un universitāšu kultūrā. Tajā lasām: „Sadarbība starp universitātēm starptautiskajā līmenī uzrāda patiesu progresu. Attīstītākie akadēmiskie centri var palīdzēt vājāk attīstītajiem.” Tai pašā laikā notā izteikts brīdinājums, ka lielākās universitātes var uzspiest savu tehniska un ideoloģiska veida kundzību ārpus nacionālajām robežām, kas nestu zaudējumus vājāk attīstīto zemju universitātēm.”

Pāvests Benedikts XVI vēstījumā Pasaules migrantu un ceļotāju dienai aizvadītajā gadā, vēršoties pie starptautiskajiem studentiem, teica: „Jūs esat vajadzīgi arī Baznīcai un tā paļaujas uz jūsu ieguldījumu!” Patiešām, starptautiskajiem studentiem ir iedota jauna bagātību forma, kas ir saņemta līdz ar studijām, zināšanām un pieredzi – gan materiālo, gan garīgo. Tāpēc studentu pienākums ir dalīties šajā bagātībā ar savas izcelsmes zemēm. Šāds skatījums ir saskaņā ar Baznīcas sociālo mācību. Pāvests Pāvils VI savā sociālajā enciklikā Popolorum Progressio teica: „bagāto zemju pārmērīgie uzkrājumi ir jādara pieejami nabadzīgajām valstīm… . Ja bagātās valstis savtīgi glabās savas bagātības, tās nodos savas augstākās vērtības.”

Pāvests Jānis Pāvils II šo izpratni attīsta sekojošā veidā: „tiekšanās pēc kopējā labuma, nozīmē izmantot jaunās bagātību sadales iespējas starp dažādiem planētas reģioniem”. Arhibīskaps Marketto piebilda, ka tas attiecas arī uz starptautiskajiem studentiem un viņu devumu savu zemju attīstībā.

Svētā Krēsla pārstāvis uzsvēra, ka universitāšu mācībspēkiem ir jāapzinās, ka zināšanas un pieredze, ko ārzemju studenti gūst šais mācību iestādēs, viņiem būs jāpielieto savu zemju kontekstā. Savukārt, studentiem ir jāpatur prātā, ka viņi ir savas zemes pilsoņi un no viņiem tiek gaidīts ieguldījums šīs zemes attīstībā. Praksē ir pierādījies, ka starptautiskie studenti bieži vien sajūsminās par jauno kultūru un vidi, kurā tie nonākuši, un cenšas šeit palikt pēc iespējas ilgāk, vai pavisam. Par pastāvīgajiem migrantiem viņi kļūst augstāku dzīves standartu un labklājības vadīti. Tāpēc, pēc jauno „brīvību” un iespēju pieredzes, tiem ir grūti atgriezties mājās. Visvairāk par palikšanas iemeslu kļūst viņu izcelsmes zemju politiskā un ekonomiskā nestabilitāte. Taču, neraugoties uz to, viņiem ir jāapzinās atbildība pret savām zemēm un ieguldījums, ko viņi varētu tām dot.

Migrantiem veltītās Vatikāna padomes sekretārs norādīja, ka studentos ir jāattīsta izpratne par sevis dāvāšanu, ka mācību iestādēm ir jāparūpējas, lai studentus nesavaldzinātu dzīves ērtības zemēs, kurās viņi ir ieradušies studēt.

Referāta turpinājumā Agostino Marketto pievērsās šobrīd svarīgākajam Baznīcas dokumentam par migrāciju, pastorālajai instrukcijai Erga Migrantes Caritas Christi. To ir izdevusi Pontifikālā migrantu un ceļotāju pastorālās aprūpes padome un tās saturā atspoguļojas Vatikāna II koncila mācība. Galvenie jēdzieni, kas aplūkoti šai instrukcijā, ir kopība, misija, Dieva tauta un ģimene, sakramenti, mistiskā miesa un Svētā Gara templis.

Vadoties pēc šiem kristīgajiem jēdzieniem, arhibīskaps Marketto vispirms aplūkoja, kas ir starptautiskais students. Svēto Rakstu valodā runājot, tas ir sava veida „svešinieks”, kurš atnāk un uzceļ savu telti mūsu vidū (sal. Jņ 1:14) un kurš klauvē pie mūsu durvīm (sal. Apd 3:20).

„Kādā izskatā mēs atrodam šos „svešiniekus” savā vidū,” jautāja referents. Viņš tos iedalīja trijās vispārējās kategorijās. Pirmā grupa ir tā dēvētie „brīvie ceļotāji”. Viņi ir finansiāli pašnodrošināti un bieži vien bagātāki nekā pašmāju studenti. Dažus finansē arī biznesa organizācijas, vai valdība. Otra grupa ir stipendiāti un apmaiņas studenti. Trešie ir bēgļi un ekonomiskie migranti. Viņiem pastorālā aprūpe ir nepieciešama visvairāk.

Daudzas katoliskās universitātes piedāvā teicamu pastorālo aprūpi un šai ziņā tās sadarbojas ar citām konfesijām un reliģijām. Atsaucoties uz pastorālo instrukciju Erga migrantes caritas Christi, arhibīskaps Marketto norādīja, ka ir jārespektē studentu kultūras atšķirības gan no pašmāju studentu, gan ārzemnieku puses, jo kā teicis pāvests Pāvils VI apustuliskajā pamudinājumā Evangelii nuntiandi „Baznīca ir universāla pēc sava paaicinājuma un misijas. Savukārt, ja tā laiž saknes atšķirīgā kultūras, sociālajā un cilvēciskajā augsnē, tā iegūst atšķirīgu izteiksmi un izskatu dažādās pasaules vietās (62).

Baznīcas kopība un katolicisms izpaužas arī, veicot pastorālo aprūpi universitātēs. Kristiešiem ir jāveicina patiesa atvērtības kultūra, pieņemot ieceļotājus, kas ir atšķirīgi savā kultūrā un mentalitātē. Izrādot pret šiem cilvēkiem atvērtību, kristiešu kopiena sevi bagātina gan kulturāli, gan garīgi. Svētais Pāvils vēstulē romiešiem ir teicis: „Tāpēc rūpējieties viens par otru, kā arī Kristus jūs uzņēmis Dievam par godu” (15:7).

Aicinot stiprināt atvērtības kultūru, arhibīskaps Marketto atgādināja, ka patiesa pieņemšana nav tikai ārējās labvēlības izrādīšana, bet ir ieinteresēta visā cilvēka personā – viņa priekos un bēdās, panākumos un neveiksmēs.

Runājot par solidaritāti, Pontifikālās migrantu un ceļotāju pastorālās aprūpes padomes sekretārs pievērsās stipendiju problēmai. Pašreizējā ekonomiskā krīze ir skārusi daudzus stipendiju avotus. Dažiem studentiem tā pat nav ļāvusi turpināt studijas.

Problēmu lokā, ar ko jāsaskaras ārzemju studentiem, ir arī vīzu saņemšana, kas bieži vien aizkavē studentu ierašanos un liek tiem uzsākt studijas semestra vidū. Dažiem rodas personīga veida problēmas, ko visbiežāk izraisa kultūras šoks un sekularizācija, kas ved pie ticības novājināšanās, vai tās pazaudēšanas pavisam. Citi ilgojas pēc mājām, vēl citi saskaras ar grūtībām valodas apguvē un komunikācijā ar citu kultūru piederīgajiem. Šīs problēmas ir labi jāapzinās universitāšu pastorālās aprūpes darbiniekiem. Viņiem ir jārēķinās arī ar sektu darbību, ar to centieniem pievērst sev studentus, kas nav stipri savā ticībā.

Bez tam, uzmanība ir jāveltī precētajiem studentiem. Viņi ir ieradušies uz studijām, mājās atstājot ģimeni. Ir jārūpējas, lai šie studenti nepazaudētu savu saikni ar mājās palicējiem un neiedragātu savu laulības solījumu.

Arhibīskaps Marketto referātā pievērsās kopības, jeb komūnijas jēdzienam, sakot, ka dzīvot kopībā nozīmē dzīvot arī kultūru dialoga garā. Referents citēja kardināla Valtera Kaspera teikto, ka „Baznīcai raksturīgā nepieciešamība pēc dialoga ir iesakņojusies tās dabā, ko iezīmē kopības sajūta. Savukārt, kopība prasa komunicēšanos. Vispirms tā ir kopība un komunicēšanās ar Dievu caur Jēzu Kristu Svētajā Garā, tikai pēc tam – kopība un komunicēšanās kristiešu starpā caur Vārdu, sakramentiem un kalpošanu, caur informāciju, lūgšanām, dalīšanos, sadarbību, savstarpējām vizītēm, draudzību, kopēju dievkalpojumu svinēšanu, kopēju liecību, pat kopējām ciešanām.”

Arhibīskaps paskaidroja, ka starptautiskie studenti, vietējie studenti, profesori un akadēmiķi, kristieši no citām denominācijām, nekristieši un sekulārā pasaule – tie visi ir iesākuma punkti universitāšu dialoga kultūrā. Starptautiskie studenti šais tikšanās reizēs skaidri ienes savu dimensiju. Šādu dialogu var veicināt studentu pastorālā aprūpe. Dialogs var pieņemt dažādas formas – sākot no parastas draudzības, līdz akadēmiskiem un reliģiska rakstura saietiem, un darbošanos saskaņā ar Baznīcas sociālo mācību. Tas var notikt cilvēciskā, kultūras un garīgajā līmenī.

Pastorālā instrukcija Erga migrantes caritas Christi aicina gan uz ekumenisku, gan starpreliģiju dialogu, veicot migrantu kopienu pastorālo aprūpi. Īpaši tā pamudina dzīvot ekumeniskā brālības garā praktiskajā ikdienas dzīvē un sasniegt lielāku sapratni starp Baznīcām un ekleziālajām kopienām. Attiecībā pret nekristiešiem dokumentā ir ietverts aicinājums rūpēties par viņu cilvēcisko attīstību un liecināt par kristīgo tuvākmīlestību, kas ar savu evaņģelizējošo vērtību var atvērt sirdis un sagatavot tās Evaņģēlija sludināšanai, protams, respektējot katra brīvību. Katrā ziņā, citas ticības pārstāvim ir jāpalīdz saglabāt transcendentais pasaules uzskats.

Lai tas efektīvi darbotos universitāšu vidē, ir nepieciešama programma, kas piedāvā skaidru sagatavošanas formu. Vienkāršajiem ticīgajiem un pastorālās aprūpes darbiniekiem vietējās Baznīcās ir jāsaņem atbilstoša formācija un informācija par citām reliģijām, lai spētu pārvarēt aizspriedumus, spētu dominēt pār reliģisko relatīvismu un izvairītos no nepamatotām aizdomām un bailēm, kas iedragā dialogu un veido barjeras, izprovocējot nesaskaņas un pat vardarbību.

„Patiesa kopība, kas izpaužas dažādībā un ko bagātina dialogs, izriet no Jēzus Kristus personas,” teica arhibīskaps Marketto. Viņš piebilda, ka tas nav kāds jauns jēdziens, bet gan tikšanās, kas ir jāpiepilda un jāizdzīvo katru dienu. Pastorālā darba veicējiem ir nemitīgi jārūpējas, lai studenti, kas viņiem uzticēti, smeltos no sakramentālās dzīves avotiem un stiprinātos no lūgšanām un Dieva Vārda. Sakramenti, īpaši Euharistija, ir svētki visiem cilvēkiem. Par vēl lielākiem svētkiem tie izvēršas starptautisko studentu vidū.

Euharistijas svinēšana tādējādi kļūst gan par kopības, gan katolicisma patieso izteiksmi. Cilvēkiem, kas atrodas tālu no mājām, tas var dot cilvēciskās tuvības sajūtu un stabilitāti. Tomēr, reģionālās un kultūras atšķirības var būt traucējošas. Ir jāpievērš uzmanība likumīgo liturģisko un garīgo atšķirību bagātībām un jādara tās iespējamas starptautisko studentu kopienās. „Ir svarīgi, lai liturģiskās svinības kļūtu par ticīgo dzīvu izteiksmi, kas pa dažādiem ceļiem iet pretim pestīšanai,” teikts instrukcijā Erga migrantes caritas Christi. Jāļauj, lai studenti varētu paust ticību arī saskaņā ar savas tautas dievbijības elementiem.

Bagātā kultūras, dialoga un kopības pieredze, ko papildina pretimnākšana un solidaritāte, un ko bagātina gara avoti, var vest pie Vasarsvētku pieredzes, jo Baznīca ir bijusi katoliska, jeb universāla kopš savas dzimšanas. Pestīšanas universālums ir izpaudies daudzajās etniskajās grupās, kurām piederēja tie, kuri dzirdēja apustuļu sludināšanu (sal. Apd 2:9-11). „Svētajā Garā daudzveidība un vienotība iet roku rokā. Tas dveš, kur tam tīk. Tas dara to negaidīti, vietās un veidos, par kuriem iepriekš nekas nav dzirdēts,” teica pāvests Benedikts XVI uzrunā jaunajām ekleziālajām kopienām 2006. gada Vasarsvētku vigilijā.

Starptautisko studentu klātbūtne intensīvi atgādina par Svētā Gara darbu daudzveidību dažādos cilvēkos, tautās un vietās. Pāvests Jānis Pāvils II apustuliskajā vēstulē Tertio Millenio ineunte rakstīja: „Trešajā gadu tūkstotī kristietībai būs daudz efektīvāk jāatbild uz šo inkulturācijas nepieciešamību. Paliekot pilnīgi uzticīga sev, Evaņģēlijam un Baznīcas tradīcijai, kristietība atspoguļos to visdažādāko kultūru un tautu seju, kurā tā ir pieņemta un turpina iesakņoties (40).

Uzrunājot ASV katolisko universitāšu pārstāvjus, arhibīskaps Marketto atzīmēja, ka viņiem ir pieejami lieli akadēmiskie, finansiālie, kultūras, personīgie un garīgie resursi, ar kuru palīdzību attīstīt dažādus likumīgus kopības, solidaritātes, pieņemšanas un misijas modeļus. Tas var ievērojami bagātināt Dieva tautu.

Pašreizējā klimatā, kurā pieaug ksenofobija, globālais terorisms un nestabilitāte dažādās pasaules vietās, jaunie cilvēki un jo īpaši, studenti, var kļūt par pravietisku zīmi, kas ved pie miera un izlīgšanas.

„Es biju svešinieks un jūs mani pieņēmāt,” teikts Mateja Evaņģēlijā (25:35). Evaņģēlija sirdī ir rodams aicinājums pieņemt svešinieku mūsu vidū. Arhibīskaps Marketto teica, ka pieņemot citus, jo īpaši ārzemju studentus, mēs izjūtam Dieva sejas klātbūtni. Studentu vēsture ir mūsu vēsture, jo viņi spēlēs savu lomu ne tikai pasaules veidošanā, bet arī Dieva valstības tuvināšanā.

Uzrunājot amerikāņus, Vatikāna pārstāvis atgādināja, ka viņu priekšgājēji ir ieradušies šai kontinentā ne tikai jaunas zemes, bet arī miera un brīvības meklējumos. Viņi paši bija migranti, daudzi no viņiem bēga no apspiestības, nabadzības un bada. Taču viņi šeit tika pieņemti un varēja sākt jaunu dzīvi. „Rūpējoties par ārzemju studentiem, kas ierodas jūsu vidū, jūs no jauna atklājat savas saknes un ļaujat tām attīstīties un uzplaukt,” teica arhibīskaps.

I. Šteinerte/Vatikāna Radio