Pāvests atklāj Priesterības gadu

19. jūnijā, Vissvētās Jēzus Sirds svētkos, pāvests svinēja Vesperu dievkalpojumu Vatikāna bazilikā, vienlaikus atkājot Priesterības gadu. Šogad aprit arī 150 gadi, kopš priesteru debesīgā aizbildņa, Arsas prāvesta Jāņa Marijas Vianeja nāves. Šis svētais ir izraudzīts arī par Priesterības gada patronu. Atklājot Priesterības gadu, vispirms notika svinīga procesija ar svētā Jāņa Vianeja sirds relikviju, kas tika nogādāta no Pieta’ kapelas uz Konfesiju altāri un Kora kapelu. Procesiju vadīja Vatikāna bazilikas arhipriesteris, kardināls Andželo Komastri, Klēra kongregācijas prefekts, kardināls Klaudio Hummess un Belī-Arsas diecēzes bīskaps Gijs Banjārs. Ierodoties bazilikā, pāvests Benedikts XVI pagodināja svētā Jāņa Marijas Vianeja sirds relikviju.

Vesperu dievkalpojuma laikā pāvests teica homīliju, kurā atgādināja, ka Baznīca šai dienā kontemplē Jēzus Sirdi. Tā ir Dieva līdzjūtīgā Sirds, kas pār cilvēci izlej visu savu mīlestību. Atsaucoties uz Svētajiem Rakstiem, pāvests apliecināja, ka Dievs nenovēršas tad, kad sastopas ar nepateicību, nedz arī tad, kad no Viņa atsakās izredzētā tauta. Tieši pretēji, savā bezgalīgajā mīlestībā Viņš sūta pasaulē savu Vienpiedzimušo Dēlu, lai Viņš uzņemtos uz sevi sagrautās mīlestības likteni, lai Viņš, sagraudams ļaunā un nāves varu, varētu atjaunot savu bērnu cieņu cilvēkiem, kuri ir kļuvuši par grēka vergiem. Par to visu tiek samaksāta dārga cena: Tēva Vienpiedzimušais Dēls tiek piesists krustā.

Uzrunājot sapulcējušos kardinālus, bīskapus un priesterus, pāvests aicināja kopā kontemplēt Jēzus caurdurto Sirdi. „Tajā ir ietverts būtisks kristietības kodols. Kristū mums ir atklāts un dāvāts viss Evaņģēlija revolucionārais jauninājums: mīlestība, kas mūs glābj un kas paceļ dzīvei Dieva valstībā,” teica pāvests. Viņš piebilda, ka dievišķā Sirds uzrunā mūsu sirdis. Tā mūs aicina iznākt no sevis, atstāt mūsu cilvēcisko drošību, lai uzticētos Viņam un sekojot Viņa piemēram, darīt sevi par mīlestības dāvanu bez ierobežojumiem.

Pieminot Priesterības gada patronu, Arsas prāvestu, Benedikts XVI atgādināja viņa apgalvojumu, kas ir ierakstīts arī Katoliskās Baznīcas katehismā: „Priesterība – tā ir Jēzus Sirds Mīlestība!” (1589). Pāvests turpināja: „Kā lai neatceras, ka tieši no šīs Sirds ir izrietējusi mūsu priesteriskās kalpošanas dāvana? Kā lai aizmirst, ka mēs, priesteri, esam iesvētīti, lai pazemīgi un autoritatīvi kalpotu visiem ticīgajiem kopējā priesterībā? Mūsu misija ir nepieciešama Baznīcai un pasaulei, kas prasa pilnīgu uzticību Kristum un nepārtrauktu vienotību ar Viņu. Šī palikšana Viņa mīlestībā prasa, lai nemitīgi tiecamies uz svētumu, tāpat kā to darīja svētais Jānis Marija Vianejs. Vēstulē, ko jums, dārgie brāļi priesteri, esmu adresējis šai īpašajā jubilejas gadā, vēlos izcelt dažus mūsu kalpošanas aspektus, atsaucoties uz svētā Arsas prāvesta, visu priesteru, jo īpaši prāvestu, modeļa un aizbildņa, piemēru un mācību. Lai šī mana vēstule kalpo jums par palīgu un iedrošinājumu šai gadā rast atbilstošu iespēju, lai pieaugtu vienotībā ar Jēzu, un izplatītu Viņa valstību, aizstāvētu Viņa mīlestību un patiesību.”

Pāvests aicināja pilnībā ļaut sevi iekarot Kristum. Viņš teica, ka tas ir bijis svētā Pāvila dzīves mērķis. Svētajam Pāvilam Baznīca ir pievērsusi uzmanību viņa godam veltītajā gadā, kas tuvojas noslēgumam. Tāpat šis ir bijis svētā Arsas prāvesta mērķis, kuru Baznīca pieminēs visu Priesterības gadu. „Šis ir arī mūsu visu galvenais mērķis,” teica pāvests, uzrunājot priesterus. Svētais tēvs piebilda, ka labiem Evaņģēlija kalpiem ir nepieciešamas studijas un noturīga pastorālā formācija, bet vēl jo vairāk nepieciešama ir „mīlestības zinātne”, ko var iemācīties tikai „no sirds uz sirdi” kopā ar Kristu. Tieši Kristus priesterus ir aicinājis lauzt Viņa mīlestības maizi, piedot grēkus un Viņa vārdā vadīt ticīgo ganāmpulku. „Tieši tāpēc mēs nedrīkstam nekad attālināties no Mīlestības avota, kas nav nekas cits kā Viņa krustā caurdurtā Sirds,” teica Benedikts XVI. Viņš norādīja, ka tikai tā priesteri varēs būt efektīvi „Tēva plāna” līdzstrādnieki. Saskaņā ar šo plānu, Tēvs ir gribējis, lai Kristus kļūtu par pasaules sirdi. Šis plāns īstenojas vēsturē, kad Jēzus kļūst par Sirdi cilvēku sirdīs, sākot no tiem, kas ir aicināti būt Viņam vistuvāk, proti, no priesteriem.

Pāvests uzsvēra, ka arī uz priesteriem attiecas aicinājums atgriezties un pievērsties dievišķajai Mīlestībai. „Tāpat pazemīgi un nemitīgi ir jāvēršas pie Jēzus Sirds, lai tā mūs pasargā no briesmīgā riska samaitāt tos, kuri mums patiesībā ir jāglābj,” norādīja Benedikts XVI.

Svētais tēvs teica, ka pirms dažām minūtēm viņš ir pagodinājis svētā Arsas prāvesta relikviju – viņa sirdi. „Tā bija sirds, ko aizdedzināja dievišķā mīlestība, kas runāja uz ticīgajiem ar aizkustinošiem un maigiem akcentiem, apgalvojot, ka „pēc Dieva, priesteris ir viss,” teica pāvests. Viņš aicināja priesterus likt aizkustināt savas sirdis tai pašai mīlestībai, lai varētu dāsni un dedzīgi kalpot un lai sirdī glabātu patiesu „Dieva bailību” – baidoties, ka savas nevērības, vai vainas dēļ varētu atņemt labumu dvēselēm, kas priesteriem ir uzticētas, vai vēl ļaunāk – tās samaitāt.

„Baznīcai ir nepieciešami daudzi svēti priesteri, kalpi, kas palīdz ticīgajiem iepazīt Kunga žēlsirdīgo mīlestību un kas ir pārliecinoši liecinieki,” teica pāvests homīlijas noslēgumā. Viņš aicināja lūgties, lai Kungs iededzina katra priestera sirdī to pastorālo mīlestību, kas spēj līdzināties Jēzus Priestera mīlestībai.

I. Šteinerte/Vatikāna radio