Kas kopīgs svētajam Filipam Neri un svētīgajam Džonam Henrijam Ņūmenam?

26. maijā Baznīca atzīmē svētā Filipa Neri piemiņu. Viņa godam ir veltīts oratoriāņu kongregācijas dievnams Birmingemā, kur svētku dienā viesojās Svētā Kapa bruņinieku ordeņa lielmestrs, kardināls Džons Patriks Folijs. Viņš svinēja dievkalpojumu un teica sprediķi, kurā pastāstīja, ka svētā Filipa Neri dibinātās oratoriāņu kongregācijas tēvus iepazinis, pateicoties interesei par kardināla Džona Henrija Ņūmena kanonizāciju. „Vienmēr esmu domājis, ka Džons Henrijs Ņūmens ir jāpasludina ne tikai par svētīgu un svētu, bet arī par Baznīcas doktoru,” teica kardināls Folijs. Viņš atzinās, ka zināšanas par svēto Filipu Neri ieguvis tikai vēlāk un tās ir bijušas saistītas ar romiešu iecienīto „septiņu baznīcu apmeklējumu”. Šī dievbijīgā ceļojuma idejas autors ir tieši svētais Filips Neri.

Romā svētais Filips ieradās no savas dzimtās Florences, lai nodotos lūgšanām un studijām universālās Baznīcas centrā. Cilvēkus drīz piesaistīja viņa vienkāršība un dzīvesprieks. 29 gadu vecumā Filips guva dziļu mistisku pieredzi, kas viņu skāra arī fiziski – palielinājās sirds, un kā apgalvoja pats Filips, tā pukstēja mīlestībā uz Dievu un uz cilvēkiem.

Svētais Filips Neri tika atzīts par otro Romas apustuli, tūlīt aiz svētā Pētera. Kad viņš pastāstīja savam garīgajam tēvam, svētā Pāvila ārpus mūriem benediktiešu klostera mūkam, ka vēloties kļūt par misionāru, mūks Filipu pārliecināja, ka viņa misija ir Romā.

„Kavējoties pārdomās par svētā Filipa dzīvi, vienmēr esmu brīnījies, kas viņa personībā varēja piesaistīt kardinālu Džonu Henriju Ņūmenu,” uzrunājot Birmingemas oratoriāņu brāļus, teica Džons Patriks Folijs. Viņš atzina, ka abi šie vīri bija veltījušies studijām, tie abi bija dedzīgi lūgšanās. Taču Filips bija ļoti sabiedrisks, vienmēr cilvēkos, vienmēr priecīgs, savukārt kardināls Ņūmens, šķiet, bija daudz rezervētāks. Kardināls Folijs izteica varbūtību, ka abu raksturus iezīmēja viņu nacionālais temperaments, jo Filips bija itālis, bet Džons Henrijs Ņūmens anglis. „Taču, iespējams, ka Ņūmenu piesaistīja Filipa poētiskais gars,” minēja kardināls Folijs. Viņš atgādināja, ka Džonu Henriju Ņūmenu Katoliskajā Baznīcā uzņēma nevis kāds ekleziālās hierarhijas loceklis, vai kāds mācīts benediktietis, vai jezuīts, bet gan pazemīgs, vienkāršas izcelsmes pasionistu misionārs no Itālijas, tēvs Dominiks Barbjeri.

Atgriežoties pie svētā Filipa Neri, kardināls Folijs atgādināja, ka viņš ir uzcēlis vienu no Romas skaistākajiem dievnamiem, ko pazīst ar itālisko nosaukumu Santa Maria Nuova. Tulkojumā tas skanētu „jaunā svētās Marijas baznīca”. Šis dievnams bija nepieciešams, lai svētais Filips varētu brīvi pulcināt ap sevi daudzos sekotājus, kas bija iedvesmojušies no viņa dzīves piemēra un protams, arī no tā, ka viņš mācīja citus pazīt Dievu. Šai ziņā kardināls Džons Folijs svētajam Filipam pielīdzināja svētīgo Džonu Henriju Ņūmenu, kurš līdzīgā veidā, spēj piesaistīt cilvēkus ar savas personības valdzinājumu, kas izriet no zināšanām par Dievu.

Noslēdzot sprediķi, kardināls atgādināja, ka pirms 150 gadiem Džons Henrijs Ņūmens, uzrunājot Anglijas Baznīcas hierarhiju, ieminējās par „otrā pavasara” nepieciešamību šai salā. „Es vēlētos cerēt, ka Filipa Neri priecīgais garīgums un Džona Henrija Ņūmena aizraujošā intelektuālā argumentācija palīdzēs atnākt šim „pavasarim”, kas tik ļoti ir vajadzīgs gan šai salā, gan visā cerību zaudējušajā un bieži vien tik ļoti nelaimīgajā pasaulē,” teica Svētās Mises celebrants. Stāvot pie Džona Henrija Ņūmena kapa, kas atrodas turpat Birmingemas oratoriāņu baznīcā, Džons Patriks Folijs aicināja lūgties arī par drīzu Ņūmena kanonizāciju.

I. Šteinerte/Vatikāna Radio