Tautu svētki Romā – ceļojums miniatūrā

Aizvadītajā svētdienā notika Romā dzīvojošo tautu svētki. To rīkošana jau ir kļuvusi par gadskārtēju tradīciju. Tāpat kā vairākos iepriekšējos gados, par svētku norises vietu bija izvēlēta svētā Jāņa Laterāna bazilika un tās laukums. Svētki ilga visu dienu – vispirms notika dažādu zemju stendu prezentācija. Tie bija izvietoti puslokā pa visu lielo laukumu, atnākušajiem ļaujot iespēju iet no viena stenda pie nākamā, un katrā iepazīties ar kādas zemes pārstāvjiem, saņemt informatīvus bukletus, dažā iegādāties tradicionālās mūzikas diskus un etniskus darinājumus.

Plkst. 12 notika Svētā Mise bazilikā. To kuplināja dažādu tautu liturģiskās dziesmas un dejas. Pēc Svētās Mises – pusdienas pie atsevišķiem ēdienu stendiem, kur varēja nobaudīt vairāku pasaules zemju nacionālos ēdienus. Pēcpusdienā uz lielas skatuves bazilikas fasādes priekšā notika koncerts. Tā bija īpaša kultūras skate, kur varēja noskatīties tautiskās dejas, dziesmas, teatralizētus folkloras uzvedumus, dzirdēt etniskus mūzikas instrumentus un aplūkot nacionālos tērpus.

Ar visplašāko sniegumu virkni bija pārstāvētas Latīņamerikas zemes – Venecuēla, Ekvadora, Peru, Bolīvija. Pēdējā, tāpat kā ik gadus, izcēlās ar īpaši krāšņiem, stilistiski komplicētiem kostīmiem un skatītājus aizraujošu priekšnesumu. Tāpat klātesošie, dejojot līdzi, varēja iejusties Martinikas salu, Angolas un Nigērijas tautu temperamentā. Eiropu pārstāvēja moldāvi, ukraiņi, rumāņi un bulgāri, Okeāniju – filipīnieši un indonēzieši.

Bez šaubām, šīs nebūt nav visas tautas, kas dzīvo Romā. Mūžīgā pilsēta piesaista gan ar darba, gan studiju iespējām. Ik gadus ir vērojams liels ārzemju studentu pieplūdums. Tie pārsvarā ierodas tikai uz pāris gadiem, lai papildinātu zināšanas universitātē La Sapienza, kā arī vairākās pontifikālajās universitātēs un institūtos. Tāpat Roma ir kļuvusi par mērķi, vai daudzos gadījumos – par tranzītpunktu labākas dzīves meklētājiem.

Piespiedu emigrācija ir problēma, kas dažādās pasaules zemēs īpaši izjūtama pēdējos gadu desmitos, taču tā aizsākās jau XIX gadsimta beigās, līdz ar industriālo revolūciju. Toreiz darba meklējumos uz Ameriku, jo īpaši uz Savienotajām Valstīm, masveidā devās daudzi itālieši, to skaitā Romas iedzīvotāji. Pjačencas diecēzes bīskaps Džovanni Battista Skalabrini, kurš ar sāpēm noraudzījās uz savu aizplūstošo ganāmpulku, smēlās drosmi, lai nosodītu tā laika netaisnības un apspiestību darba jomā. Taču viņam radās ideja arī par konkrētu palīdzību itāliešiem, kas bija apmetušies jaunajā pasaulē. Lai to īstenotu, bīskaps noorganizēja divas – sieviešu un vīriešu misionāru apvienības, kurām bija uzticēts rūpēties par imigrantu dvēseles, un iespēju robežās, arī par materiālo stāvokli mītnes zemēs, kā arī par viņu integrāciju vietējā sabiedrībā, tai pašā laikā saglabājot savas kultūras mantojumu.

Gadu gaitā bīskapa Skalabrini dibinātās misionāru organizācijas ir pārveidojušas savu sākotnējo harizmu un pielāgojušas to visas pasaules migrantu vajadzībām. Šodien tās darbojas visos kontinentos. Savukārt, Itālijā skalabrinieši ir nodevušies ieceļotāju aprūpei no citām zemēm. Viņi informē par darba, itāliešu valodas apmācības, medicīniskās aprūpes iespējām, rūpējas par rekreatīviem pasākumiem, organizē kultūras svētkus. Arī Romā sarīkotie Tautu svētki ik gadus top pēc šo misionāru ierosmes. Svētki uzskatāmā veidā liecina par integrāciju, kas balstīta uz cilvēka cieņas, viņa izcelsmes un kultūras respektu. Tie ir svētki, kas sniedz iespēju veikt sava veida „ceļojumu miniatūrā”, gūstot priekšstatu par dažādu kontinentu tautām un kultūrām.

I. Šteinerte/Vatikāna Radio